ĪSUMĀ:
- Rīgas Filharmonijas metu konkursa uzvarētāji apliecina, ka ne viss padomju mantojums ir jānošķūrē.
- Ar padomju ideoloģiju saistīto pieminekļu aizvākšana ir pēdējo padomju laiku paaudžu vajadzība ceļā uz attīrīšanos.
- Komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns padomju ēras vētītājus aicina neaprobežoties tikai ar Staļina laiku.
- Mūsu jaunais ideoloģiskais meikaps prasīs gadu desmitus.
- Arhitekts Austris Mailītis uzskata, ka pārtapšana reizēm var būt vērtīgāka par vēstures liecību nošķūrēšanu.
Rīgas Filharmonija kā flagmanis novārtā atstāto padomju ēku atdzimšanā?
Pēc 30 gadu virzīšanās turp un atpakaļ 2023. gads iezīmēja jaunu robežšķirtni nu jau simboliski tveramajā Nacionālās akustiskās koncertzāles sāgā. Pagaidām nekas neliecina, ka jaunais Rīgas Filharmonijas projekts varētu izgāzties. Konkursā par Kongresu nama pārveidi Rīgas Filharmonijā žūriju jau uzreiz pārliecināja pašmāju meistaru – "Mark arhitekti", "Mailītis A.I.I.M." un ainavu projektētāju "Labie koki" radītais mets. "Mūsu vīzija ir atvērt šo ēku gan fiziski, veidojot atvērumus pret šo laukumu…. Un arī tādā atvērtības ziņā pret sabiedrību, ne tikai pret parku, bet arī pret sabiedrību esam iecerējuši, ka šī ēka būs maksimāli atvērta tā, lai cilvēki – dažādu sociālo grupu, dažādu vecumu – lai viņi šeit var brīvi ieiet un atrast, ko darīt jebkurā laikā. Tas ir tas mūsu galvenais moto, un to mēs vēlamies izdarīt ar tādu atvērumu palīdzību, kuros būs viļņotie stiklojumi, kas mirdzēs dažādās gaismas atmosfērās – vakarā mazliet savādāk, dienā savādāk," stāsta Austris Mailītis. Viņa komandas biedrs no "Mark arhitekti" Jānis Sauka neslēpj, ka šis nebūs vienkāršs projekts: "Man vienkārši patīk sarežģītas lietas, jo te nu tiešām ļoti daudzi slāņi, gan visa tā loģistika, jo tur ir gan tāda psihoemocionālā…., tomēr tā ir rekonstrukcija, un tur ir vērtīga ēka ar pagātni, un kā to visu salikt kopā, lai arī vēl tas labi funkcionētu, labi izskatītos un jauns tēls būtu."
Kamēr arhitekti atrada veidu, kā iedvest jaunu dzīvību modernisma laika pērlē, šogad tā arī netika pieņemti nekādi lēmumi attiecībā pret citiem padomju arhitektūras simboliem. Rudenī ilgu laiku pamestais Elizabetes ielas 2 nams piedzīvoja sociālo eksperimentu, kur mājas garu ar izstādēm, koncertiem un citām aktivitātēm centās mainīt žurnāla "Rīgas Laiks" biedrība. Arhitekts Uldis Lukševics 20. oktobra "Kultūršokā" turpināja virzīt savu ideju par komunistu partijas citadeles pārdzimšanu: "Šī māja būtu izcila kultūrvieta, kur katrā no tiem trīs zariem varētu izvietoties sava kultūras nozares sadaļa – arhitektūra, māksla un dizains. Un vidū būtu centrbēdze, viss tur satiktos, un iekšā varētu būt gan muzeji, gan mūsdienu mākslas, gan rezidences, gan izstāžu zāles, gan veikaliņi. Un tas būtu tāds riktīgs kultūras habs publiskās telpas vidū ar izcilu pieeju no visām pusēm, modernisma arhitektūra tieši to ļoti labi tā kā atļauj." Tomēr arī jaunā kultūras ministre Agnese Logina ("Progresīvie") līdz šim šo ieceri nav pieņēmusi par savu darba prioritāti.
Pavisam maz pietrūka, lai atvieglojumā uzelpotu no nākamā pavasara ekspluatācijā neizmantojamās padomju stigmas ieskautās "Stūra mājas" nomnieki – Latvijas okupācijas muzejs. Pēc "Progresīvo" aicinājuma Saeima tomēr noraidīja "Stūra mājas" likumprojektu, savu ideju situācijas risinājumam tā arī neatklājot.
Saraksts ar tukšajām vai pienācīgi neizmantotajām ēkām Rīgā kļūst arvien garāks.
Arhitekts Jānis Sauka norāda, ka tas ir pilsētas attīstības stratēģu ziņā: "Tas jau ir tāds ļoti daudzdimensionāls jautājums, jo, pirmām kārtām, tur ir jāsaliek kopā – funkcija, finansējums un arhitektūra; manuprāt, tur ir pat tā pēdējā, ka arhitekti pieslēdzās. Protams, mums ir kaut kādas idejas kā nozarei, kas tur varētu būt." Arhitekts Austris Mailītis atzīst, ka pasaules piemēri parāda, – transformācija ir iespējama un sabiedrība to pieņem: "Man bija interesanta pieredze Hamburgā, Vācijā, kurā bija saglabājušies milzīgi Hitlera laika kara bunkuri sešu stāvu augstumā, milzīgi betona kluči. Viens no tiem bija centrā, otrs bija ostas rajonā, un pilsēta ilgu laiku nezināja, ko ar tiem iesākt… Un tad viņi izdomāja, ka vienā būs Mūzikas akadēmija, un tur patiesībā labi sanāk, jo tās biezās sienas – tur var riktīgus reivus rīkot."
Vides attīrīšana no pieminekļiem – pēdējās padomju paaudzes krusta karš
Nacionālās koncertzāles arhitektūras metu konkursa uzvarētājs "Baltic Shine" apliecina, ka padomju laiku mantojumu ir iespējams pārveidot, bet tas maz atteicas uz pārējo pilsētvidi, kur šogad dominēja ideja – nošķūrēt. Šogad aktīvi turpinājās Rīgas atbrīvošana no nevēlamajiem pieminekļiem. No Kronvalda parka kādā naktī pazuda krievu dzejnieka Aleksandra Puškina skulptūra, pēc pusgada no Rīgas kanālmalas klusi aizvākts arī akadēmiķa Mstislava Keldiša piemineklis, kas uzstādīts pirms 45 gadiem. Publiskās atmiņas centrs sarakstā iekļāva septiņus nevēlamos padomju laikā uzstādītos pieminekļus. "Mums ir ļoti būtiski šajā starptautiskajā situācijā konsekventi pildīt Satversmes un citu likumu normas, kas kopīgi parāda, ka sabiedrība pietiekami nelokāmi, bet mierīgi nosoda totalitāro režīmu," 10. marta raidījumā "Kultūršoks" uzsvēra Publiskās atmiņas centra pētnieks Didzis Šēnbergs. Toreiz Publiskās atmiņas centra iniciatīvu radošā inteliģence neuztvēra ar sajūsmu. Mākslas zinātniece Astrīda Rogule norādīja, ka Uzvaras parka piemineklis bija cits stāsts: "Bet kā jūs varat pateikt, ka Anna Sakse ir bijusi tik ļoti ar ideoloģiju pārņemta, ka viņa ir šādā veidā jāsoda?" Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedras vadītājs Gļebs Panteļejevs pieminekļu aizvākšanu nodēvēja par "kulturālo paškastrāciju." Gada izskaņā Rīgas domes deputāts Valdis Gavars (Nacionālā apvienība, Latvijas Reģionu apvienība) prognozēja, ka atbrīvošanās no nevēlamajiem pieminekļiem varētu skart arī kapus, proti, pārvietojot rakstnieka un padomju režīma koloboranta Viļa Lāča pieminekli, kas aizsedz skatu uz Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes atdusas vietu.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns novērojis, ka gados jaunākiem cilvēkiem padomju ēras literātu un mākslinieku pieminekļi nav tik būtiski:
"Tas ir interesanti un arī daiļrunīgi, ka lielā mērā arī priekšplānā šai diskusijai bieži vien bija tā sauktā pēdējā padomju paaudze, tie, kas dzimuši sešdesmitajos gados,
kuri varbūt tagad mēģina arī noslēgt savus rēķinus ar laiku un, iespējams, ar savām mazajām traumām. Ja runā par tādu kopējo Latvijas sabiedrības atceres procesu un to telpu – tā telpa kļūst sterilāka, attīrās." Pētnieks tomēr aicina sabiedrību, slēdzot rēķinus ar pagātni, nebūt virspusējai: "Tas, kas paliek starp rindiņām, vai pareizāk, tas, kas paliek noklusējuma zonā, ir vēlīnais padomju laiks. Kad mēs runājam par tā saucamo lojālo opozīciju, kas ir Imants Ziedonis, kas ir Ojārs Vācietis, kas ir daudzi citi, ne tikai literāti, bet arī mūzikā, kas ir arī mākslā. Tātad lielā mērā tie bija arī kompartijas biedri, bet vienlaikus tie cilvēki, kas ļoti daudz ko latviešu kultūrai deva, tai skaitā tai kultūras daļai, kas lielā mērā nostājās pret padomju internacionālismu un kaut kādu nonivelējušu attieksmi un tādu indoktrināciju, ka visi mēs tur kaut kādi padomju pilsoņi, bet tieši uzturēja šo nacionālo identitāti, – kā mums ar šiem cilvēkiem un šo mantojumu tikt galā?"
Jaunais sabiedrības meikaps – vēl stingrāka atteikšanās no visa krieviskā
Ukrainas kara ēnā aizvadītais gads Latvijas kultūras dzīvē zīmīgs ar vēl stingrāku atteikšanos no visa krieviskā. Protestējot pret krievu komponistu mūzikas iekļaušanu "Sinfonietta Rīga" koncertprogrammās, no darba aizgāja kamerorķestra ilggadējā koncertmeistare, vijolniece Marta Spārniņa. Savu izrāžu ideoloģiskos vēstījumu revidēja Latvijas Leļļu teātris, uz neatgriešanos no repertuāra izņemot visas 18 izrādes, kas tika spēlētas krievu valodā. Komunikācijas pētnieks Mārtiņš Kaprāns to sauc par jaunu sabiedrības meikapu: "Mēs veidojam jaunu ideoloģisku meikapu pēc 2022. gada 24. februāra pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma.
Un tam meikapam vai tai sejai ir svarīgi paust kādu noteiktu vēstījumu gan šeit uz vietas, kas mēs esam kā valsts un kādu vēsturi mēs uzskatām par pieņemamu arī no vērtību viedokļa."
Tomēr ne visur tika veidots jaunais grims.
Ogre paliek citā pasaulē
Kamēr bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) revidēja Leļļu teātra repertuāru, viņš bija bezspēcīgs sava partijas biedra, Ogres mēra Egila Helmaņa aktivitātēs, kurš pārsteidza ar vēlmi rīkot sankcijām pakļautā miljardiera Pētera Avena retro trauku izstādi. "Mēs vienmēr skatāmies dažādi, ar savu fokusu uz daudzām lietām. Es saku izstāde – es redzu šos mākslas darbus, kāds cits redz Avenu. Jūs esat raidījums par sankcijām vai par kultūru?", "Kultūršoka" žurnālistei 3. februāra raidījumā jautāja Egils Helmanis. Ar izstādi, ko tā arī neatklāja, Ogre turpināja demonstrēt pārvaldes stilu, kuru demokrātiskā sabiedrība vēlētos atstāt pagātnē. Nenotikusī izstāde aizsāka darbinieku maiņu muzejā. Septembrī pašvaldība muzeja vadības grožus uzticēja juristei un eksotisko deju dejotājai Ilzei Zariņai, kura bija vienīgā pretendente šim izaicinājumam: "Man arī, piedodiet, ir šie gadi, kad mani interesē vēsture, mani interesē šo pagātnes liecību saglabāšana nākotnei. Un šī ir fantastiska iespēja to darīt!"
Ogres muzeja situācija mudināja Muzeju padomi sākt darbu pie grozījumiem Muzeju likumā, ka arī raisīja diskusijas, kā izskaust cenzūras gadījumus pašvaldības, kuras tieši finansē kultūrtelpas.
"Kapitālisma" vēsmas teātros
Vispamanāmāk sabiedrībā notiekošie procesi šogad parādījās uz Latvijas teātru skatuvēm, kamēr aizskatuves sāka pluinīt "kapitālisma" vēji. Jau janvārī Kultūras ministrija paziņoja, ka teātra direktoru darba līgumi automātiski netiks pagarināti. Mihaila Čehova teātra direktore Dana Bjorka uzvarēja ministrijas jaunajā konkursā uz teātra valdes locekļa amatu, bet Nacionālā teātra direktora Jāņa Vimbas gadījumā svaru kausi nosvērās uz otru pusi. Konkursā uzvarēja Šķēles valdības izglītības un zinātnes ministrs Māris Vītols, par kura rūpi nu kļuva sponsoru piesaiste, lai nodrošinātu iepriekšējās vadības parakstīto sadarbības līgumu ar ebreju izcelsmes krievu režisoru Dmitriju Krimovu. "Nākotnē, es domāju, mēs, runājot ar ārzemju viesrežisoriem, diskutēsim par šiem līguma punktiem un noteikumiem tā, lai, kā teikt, ir ietvertas gan režisora intereses, gan teātra intereses," 10. novembra raidījumā "Kultūršokam" atzina Māris Vītols. Nacionālais teātris noliedza, ka Krimovs ir atbilde Dailes teātrim par Džonu Malkoviču. Daile tikmēr turpināja jau pērn iemīto taciņu, proporcionāli priekšroku dodot viesrežisoriem. "Agri vai vēlu beigsies līdzekļi, bet kā izaudzināt tās savas zvaigznes? Ja mēs gribam strādāt Eiropas virzienā, vajadzētu ļoti nopietni padomāt, ko mēs varam Eiropai piedāvāt, un ar vārdu "mēs" es domāju, kas ir mūsu vietējie spēki," toreiz norādīja VKKF Teātra nozares ekspertu komisijas vadītājs Kārlis Krūmiņš. Daļēji viesrežisoru iespaidā pavasarī sākās arī gājēju kustība starp teātriem. Vilinājums strādāt ar Džonu Malkoviču izrādījās gana liels, lai jaunie talanti no Jaunā Rīgas teātra, Valmieras un Liepājas teātriem būtu viegla ēsma Dailei, radot pamatīgu viļņošanos nozarē. Rudenī vētru sacēla arī Latvijas Teātra darbinieku savienība aicinājums Kultūras ministrijai sākt darbu pie jauna Teātra likuma, kurā būtu paredzētas tiesības ar aktieriem slēgt terminētus darba līgumus. Režisore Laura Groza neslēpj, vienotu garu teātra nozarē šobrīd grūti uzturēt: "Šogad taisīju trešo reizi pēc kārtas "Spēlmaņu nakti" un īstenībā visgrūtāk šo gadu arī kaut kā nodefinēt,
jo visi tie kašķi īstenībā sarežģīja gan mūsu komandas vēlēšanos tā baigi atraisīties šajā pasākumā, gan arī veidot saturu. Tāpēc ceremonija bija ļoti lakoniska un klasiska, un mēs tiešām tā smalki mēģinājām apiet šos [jautājumus], ne ignorējot, bet viņus vienkārši apiet."
Pārtapšana var vairot vērtību
Laura Groza, kura šogad sāka strādāt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, pilnībā uz savas ādas izjūt sabiedrībā valdošo gaisotni: "Šis teātris šobrīd pēc manas iniciatīvas arvien vairāk veido visāda veida integrācijas pasākumus, un visas mūsu izrādes ietver šo te jautājumu gan par varas attiecībām, gan arī izgaismo sāpīgus latviešu vēstures faktus. Mēs tiešām nopietni strādājam pie stratēģijas, ko nozīmē būt krievu teātrim šobrīd laikā, kad vēl joprojām turpinās Krievijas agresija Ukrainā."
Komunikācijas pētnieks Mārtiņš Kaprāns lēš, ka būs vajadzīgas trīs četras paaudzes, lai ar padomju atstāto mantojumu tiktu galā, jo no svara ir ne tikai publiskais valsts tēls:
"No vienas puses, mēs noņemam pieminekļus, bet mēs lepojamies ar to, ka, piemēram, esam dienējuši un tā ir daļa no mūsu dzīves – šis dienests okupācijas armijā, lai gan varētu uztvert arī kā stibu, ka tev ir nācies to darīt. Publiskais un privātais paštēls – tie ir divi dažādi stāsti."
Kongresu nams, visticamāk, kļūs par pierādījumu, ka arhitekti ar padomju mantojumu ir visātrāk spējīgi tikt galā. Arhitekts Jānis Sauka uzsver, ka tas nenozīmē mainīt vēsturi: "Vēsturi nevar pārrakstīt. Bet es nedomāju, ka mēs ar vēstures pārrakstīšanu nodarbojamies, tas ir vairāk šajā gadījumā konkrēti par ēku, arhitektūru, kas ir akmens un stikls".
Arhitekts Austris Mailītis tieši pārveidē redz pievienoto vērtību: "Ja uzreiz viss ir labi, tad ir uzreiz viss labi un tad ir forši; bet, ja kaut kas, kas ir varbūt ne tik labs, pārtapis labā, tad tas ir emocionāli vēl vērtīgāk, tas ir kaut kā ļoti skaisti, un tad tas gala rezultāts ir patiesībā ļoti, ļoti labs, un mēs ticam, ka arī šeit tas var notikt."
