Projekta autors ir Ziedoņa muzejs, kas sadarbībā ar tehnoloģiju uzņēmumu "Tilde" un Bulduru tehnikumu iecerējis radīt tekstus par augiem, kas veidos Ziedoņa muzeja dārzu Murjāņos. Izmantojot reālus Ziedoņa balss audio ierakstus, tiktu sintezēta viņa balss, kurā "virtuālais Ziedonis" varētu stāstīt arī par dārzu. Par tekstu redaktoru aicināts dzejnieka dēls Rimants Ziedonis. Telefonsarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" viņš pauda viedokli, ka "šādi tēli ir robežu un gaumes jautājums – ko var un ko nevar".
Rimanta Ziedoņa ieskatā tēva balss izmantošana šajā konkrētajā gadījumā būtu pieņemama, taču tam būtu jāpaliek strikti daiļrades ietvaros. "Nav domas, ka viņš tagad runātu par politiku," uzsvēra dzejnieka dēls.
Taču – kā nodrošināt, lai šādas tehnoloģijas ar laiku nesāktu dzīvot savu dzīvi, tiekot izmantotas arī nelāgiem mērķiem?
Vai šāda balss sintezēšana nemaldina klausītāju un nerada jaunas dilemmas par autentiskuma nozīmi plašākā kontekstā? Par to raidījumā "Meistars Knehts" sarunājās uzņēmuma "Tilde" līdzdibinātājs Andrejs Vasiļjevs, aktieris, režisors un dramaturgs Kārlis Krūmiņš, bioētikas pētniece, Latvijas Universitātes asociētā profesore Signe Mežinska un publicists Eduards Liniņš.
"Interesantais eksperiments, ko mēs uzņēmāmies pēc fonda "Viegli" lūguma, ir iemācīt mākslīgajam intelektam Imanta Ziedoņa balss intonācijas un īpatnības un šādā veidā ļaut šim Ziedoņa tēlam turpināt dzīvot un runāt arī par jautājumiem, kas aktuāli šodienas kontekstā," stāsta Vasiļjevs. Viņš gan uzsver, ka tā ir un paliek tikai imitācija, un klausītājus par to nedrīkst maldināt – tas ir viens no svarīgākajiem ētiskajiem principiem šādas tehnoloģijas izmantojumā: "Ziedoņa paša balsī varēja runāt tikai Imants Ziedonis. Mākslīgais intelekts cenšas tikai imitēt, līdzīgi kā aktieris.
Bet lietojumos, kur šī sintezētā balss tiek izmantota, ir ļoti svarīgi, lai cilvēki zina, ka tas nav Ziedoņa balss oriģināls, bet viņa balsī runā mākslīgais intelekts."
Tam, ka jābūt skaidrām robežām, piekrīt arī Eduards Liniņš. "Ciktāl tas paliek mākslas fakta ietvaros, nepretendējot uz īstenības imitēšanu, man šķiet, absolūti pieņemams," viņš saka, velkot paralēles ar "analogiem piemēriem" Latvijas teātros, kā Kaspara Znotiņa iejušanos Ziedoņa tēlā un Baibas Brokas atveidoto Aspaziju.
Taču robežu definēšana praksē var izrādīties sarežģīts uzdevums, jo šādas sintezētas balss pielietojumam var būt ļoti plašs spektrs – no "balss protēzes", kas ļautu runāt tiem, kuri slimības dēļ balsi ir zaudējuši, līdz viltvāržiem, kas ticami spēj izlikties par tavu tuvinieku, norāda bioētikas pētniece Mežinska.
"Un šim spektram pa vidu ir ļoti daudz mums vēl neiedomājamu pielietojumu, kur būtu jānovelk tā līnija. Taču tā ir ļoti kontekstuāla: daudz kas ir atkarīgs no tā, vai mēs spēsim atpazīt situāciju, kurā šī tehnoloģija tiek pielietota. Par to man ir mazliet bažas. Teātri mēs pazīstam, tajā spēles noteikumi ir skaidri. Bet, cik plaši šobrīd var pielietot mākslīgo intelektu, rada vairāk šaubu," norāda eksperte.
"Nezināmais ir biedējošs, un aiz šīs tehnoloģijas slēpjas ļoti daudz nezināmā," piebilst Kārlis Krūmiņš, kurš mākslīgā intelekta tehnoloģijas jau paguvis integrēt savā mākslinieka darbā: pērn viņš saņēma "Spēlmaņu nakts" balvu par gada jaundarbu, izrādi "Frankenšteina komplekss", ko gandrīz pilnībā bija uzrakstījis mākslīgais intelekts. Viņaprāt, mākslīgā intelekta radītā ilūzija par realitāti kļūs arvien spēcīgāka.
"Vislielākās bažas ir nevis par to, kā mēs varam spēlēties ar šo tehnoloģiju mākslās, bet kā šī ilūzija var ienākt mūsu dzīvē un tikt izmantota,"
uzskata Krūmiņš.
Andrejs Vasiļjevs no "Tildes" uzsver, ka kompānijai ir ļoti strikti ētikas, privātuma un izmantošanas mērķu noteikumi, piemēram, radio diktores Sandras Glāzupas sintezētajai balsij, kas pašlaik skan tādās vietās kā Rīgas Starptautiskā autoosta un Latvijas Nacionālā bibliotēka. Signe Mežinska savukārt norāda: lielākais izaicinājums ir nevis radīt ētikas regulējumu, bet izglītot profesionāļus, kuri ar to strādās. "Svarīgi, lai viņiem īstajā laikā rastos īstie jautājumi par to, vai tas ir vai nav ētiski, un lai viņi gribētu īstenot šos noteikumus. Tas ir jauns izaicinājums izglītībai," viņa uzsver.
"Cilvēce mums zināmajā attīstības gaitā otrreiz ir nonākusi situācijā, kad mūsu rokās ir iedots tekstu radīšanas un pavairošanas instruments, kura iespējamos efektus mēs vēl neapzināmies. Pirmā reize bija apmēram pirms piecsimt gadiem, kad Eiropas civilizācijai rokās nonāca Gūtenberga drukājamā mašīna," paralēles velk Eduards Liniņš. "Un cilvēce līdz galam neapzinās, ko ar to var izdarīt un ko šīs tehnoloģijas darīs ar pašu cilvēci."
Pilns raidījuma ieraksts klausāms audio versijā.
