Dziesmai ir divi autori – komponists un dzejnieks, un tās ceļā abi ir svarīgi. Lūk, īso stāstu cikla raidījums "Dziesmas ceļš" pirmo reizi par varoni ir iecēlis dzejnieku, šīs dienas jubilāru Jāni Peteru.
Jānis Peters ir ļoti nozīmīga personība gan Latvijas kultūrtelpā, gan politikā, gan sabiedriskajās norisēs, tāpēc runāt tikai par dzeju, kas pamatā ļoti, nu ļoti populārām dziesmām, ir gandrīz neiespējami. Sarunu labirintos ar iesaistītajiem allaž parādās kāds nosacījums, kāds fakts vai notikums, kas solistus, aktierus, komponistu, režisoru, mākslas speciālistus mudina runāt par Jāni Peteru daudz plašākā mērogā ne tikai kā dziesmu dzejas autoru.
Tieši tāpat arī ar pašu dzejnieku raisās sarunas, kuru man šajā raidījuma tapšanas laikā bijis daudz – sazvanījāmies regulāri, un allaž domāju, ak, tas tikai man pateikts, bet to vajadzēja dzirdēt skatītājiem! Tāpēc bieži runājos ar bloknotu klēpī un centos pierakstīt domas, ko izteica dzejnieks.
Jānis Peters kopā ar komponistu Raimondu Paulu ir sarakstījuši gandrīz 400 dziesmas, pirmās jau 1970. gadā, tās top joprojām, un mums ir, ko gaidīt, – jaunas dziesmas un jaunas programmas.
Sandra Freiberga: Kā jums šķiet, kāpēc tieši ar Raimondu Paulu esat sadarbojies visvairāk?
Jānis Peters: Man jāteic, ka ar ikvienu komponistu, ar kuru es esmu strādājis – ne tikai Raimondu Paulu, arī ar Ivaru Vīgneru, Uldi Stabulnieku, Ādolfu Skulti, Ēriku Ešenvaldu –, es varu būt apmierināts, gandarīts, ka mani dzejoļi ir izmantoti dziesmās. Komponistu ir ļoti daudz, ir vairāk un mazāk pazīstami komponisti, tam pat nav nozīmes, bet tās dziesmas ir un skan. Man nepatīk teikt "teksts", vismaz "vārdi" vai vislabāk –"dzeja", tā ir mana ambīcija.
Bet par Raimondu Paulu… Raimonds Pauls ir īpatnējs un savdabīgs cilvēks, kaut kad jaunībā viņš bija ļoti skarbs, viņš izpaudās ar tādiem ironiskiem jokiem, bet viņš šo iedabu atmeta, kad vajadzēja radoši strādāt. Viņš ārkārtīgi iejūtīgi lasīja dzeju, lai gan ne visi vārdi ir dzeja. Viņš ir ļoti saprotošs un pretimnākošs, allaž vaicāja, vai te var mainīt vārdus. Viņam ir izcila dzejas izjūta, lai arī viņš nav to studējis, bet, jo vecāks, jo vairāk lasa, lasa klasiku, ir komponējis Raini, Aspaziju, Plūdoni. Viņš ir vienmēr pretimnākošs, viņš nekomponē tos, ko ne tik labi saprot vai uztver. Viņš pats atnāca pie manis, un tā mēs sākām sadarboties, vairāk neviens cits pie manis neatnāca… (smejas).
Nu to stāstu jau visi zina, kad es biju pasmējies par viņa naivajām dziesmiņām, viņš atnāca un teica: "Tad raksti pats!", un tapa "Zilā".
Jūs teicāt, ka citi neatnāca, bet jums ir ļoti daudz dziesmu arī ar Ivaru Vīgneru, kā tad tās tapa?
Vīgners kaut kur radās, pie manis viņš neatnāca kā Raimonds Pauls. Vīgners radās saietā vai koncertā, es to neatceros, vai arī tāpēc, ka bija Edītes Pauls-Vīgneres vīrs un kaut kur visi kopā bijām. Tā mēs sākām sadarboties, bet pirmo dziesmu neatceros. Es apbrīnoju viņa muzikalitāti, jo viņš ir ģēnija dēls. Maestro Leonīds Vīgners nebija apmierināts, ka dēls nav pievērsies klasiskai mūzikai. Tas līdzīgi kā profesors Hermanis Brauns Mūzikas akadēmijā, toreiz Konservatorijā, teica tā: "Es jau gribētu, lai Pauls spēlētu Bēthovenu, bet, ja viņš dara to, ko dara, tik labi, kā viņš to dara, tad lai dara!"
Ar Vīgneru man ir viena ļoti populāra dziesma "Ar mīlestības pinekļiem", to izcili dzied Ingus Pētersons. Nu un slavenā "Meldermeitiņa" Valmieras teātrī. Tas mums ar Ivaru Vīgneru ir viens labs un kopīgs darbs. Pēteris Lūcis to lūdza. Es uzrakstīju izrādei visas dziesmas, izņemot pirmo, kas ir [Voldemāra] Sauleskalna tituldziesma. Man ir divas grāmatas, kurās ir publicētas visu izrāžu dziesmas, ko esmu rakstījis, tur ir 25 iestudējumiem dziesmas, bet vajadzētu būt vēl divām, es saku, ka ir 27 izrādēm dziesmas. Grāmatās nav "Pīters Pens", kas bija Nacionālajā teātrī ar Pēteri Plakidi.
Un vēl jau skaistās dziesmas ar Mārtiņa Brauna mūziku.
Mārtiņš bija ļoti prasīgs komponists. Mēs pat esam strīdējušies, viņš varēja cīnīties par vārdu vai zilbi ļoti karsti.
Taču mēs palikām labi draugi un mūsu sadarbībā radās gan "Sirano de Beržeraks" Valmieras teātrī, gan visiem zināmā "Dvēselīte", kas vispirms skanēja filmā "Spēle". Bet vienu dzejoli Mārtiņš Brauns nekomponēja, man ir tāds dzejolis "Es Tevi mīlu" no poēmas "Nakts pēc tautasdziesmas". Komponists teica, ka dzejolis ir tik skaists, ka viņa mūzika to tikai sabojās. Tā viņš teica. Vai tā domāja patiesībā, nezinu. Vēlāk dzejoli komponēja Niks Matvejevs un pats arī dziedāja kopā ar "Sīpoliem".
Mums uz projektu "Dziesmas ceļš" vajadzēja atlasīt tikai sešas dziesmas, nu varbūt desmit, jo jubilejas raidījumā runāsim par vairākām. Par vienu no nozīmīgākajā jūsu un Maestro Raimonda Paula dziesmām jau veidojām stāstu pērnvasar uz Dziesmu svētkiem. Tā, protams, ir "Manai dzimtenei". Vai zināt, cik tad pavisam dziesmu ir?
Dziesmas kopumā varētu būt kāds tūkstotis – gan populārās, gan teātra dziesmas. Par dažām varbūt nemaz nezinu, jo nevienam jau nav liegts atrast dzejoli un komponēt. Dažās izrādēs ir ļoti daudz dziesmu, piemēram, "Dāmu paradīzei" rakstīju 22 dziesmas.
Ir jau arī dziesmas, kuras pieraksta citiem komponistiem, piemēram, Imanta Ziedoņa un Raimonda Paula jubilejas vakarā pirmā dziesma bija mana "apsnieg arī tie spītīgie…",
Laikmetā, kam tik daudz krāsu,
Laikmetā, kam laika maz,
Spītība ir mana māsa,
Spītība kā nazis ass.
Fragments no dziesmas "Spītība"
Arī man pieraksta dažas dziesmas, piemēram, no leļļu lugas "Velniņi" (1969.g.), vēl tikko Latvijas Radio stāstīja par mani un pieminēja "Velniņus" ("Dzīves ritmi mūzikā" par Jāni Peteru). "Velniņu" dzejas autors ir Jānis Žīgurs.
Mūsu raidījums ir par dziesmām, bet jūs esat dzejnieks un dzejniekam svarīgi, lai skanētu arī viņa dzeja, dzejoļi. Kā mums Zigfrīds Muktupāvels teica, ka jūsu dzejā var ļoti plaši ceļot…
Man patīk, kā manu dzeju lasa aktieris Egons Dombrovskis, tāpēc lūdzu jums iekļaut raidījumā kādu dzejoli, viņa lasītu. Man ir divi, par kuriem esmu īpaši gandarīts, kad tos lasa Egons. Jūs izvēlējāties "Uzturēt debesis spēkā", tas ir tāds programmatisks dzejolis, ko es rakstīju, kad sajutām brīvības iespēju savai valstij. Bet, ja tā globālāk runājam, tad Uldis Pūcītis bija ģēnijs. Nu nepatīk man šo vārdu "ģēnijs" lietot, bet man gribas to pateikt Ulda sakarā.
Pat gruzīni gribēja, lai viņš lasa dzejoļus un latviski… Viņš bija lielisks, arī Pēteris Pētersons bija lielā sajūsmā par to, kā viņš lasīja dzejoļus. Tas ir retums!
Jūs stāstījās, ka jūsu grāmatas ir izdotas kopumā 800 tūkstoš eksemplāros. Tie ir astronomiski skaitļi. Tā, protams, ir latviešu valoda, dzejoļi tulkoti arī krievu, ukraiņu valodās, vēl citās bijušās PSRS tautu valodās un arī Braila rakstā. Lai arī šie skaitļi ir par eksemplāriem, tomēr arī dzejoļu ir daudz, varētu domāt, ka rakstāt katru dienu.
Ir jau arī esejas, runas, scenāriji. Nerakstu gan katru dienu. Astoņos gados, ko pavadīju Maskavā, būdams Latvijas vēstnieks Krievijā, uzrakstīju tikai vienu dzejoli, un Varim Braslam, kurš mani uzrunāja, dziesmu vārdus Valmieras teātra izrādei "Varkaļu pagasta skolotājs", vairāk neko.
Mūsu telefonsarunās jūs ļoti bieži runājāt par Maskavu, par laiku, kad bijāt tur vēstnieks. Ir sajūta, ka tas jums ļoti svarīgs laiks, svarīgs amats.
Es nekad nevienā darbā neesmu pieteicies pats, izņemot Liepājas teātri, kur agrā jaunībā pieteicos par skatuves strādnieku, jo gribēju būt tuvāka kultūrai, teātra videi. Arī par vēstnieku es nepieteicos…
Es jau braucu uz Maskavu, jo es biju deputāts no Latvijas. Tā vienā tādā reizē tur, Maskavā, Kremļa sēžu zālē ienāca mūsu ministru prezidents Ivars Godmanis, viņš tur drīkstēja nākt, jo skaitījās PSRS valdības loceklis, lai cik tas dīvaini neliktos, jo [Mihails] Gorbačovs mūs atzina tikai kā republiku, kaut arī mēs balsojām un domājām, ka esam jau valsts, bet mēs bijām pārejas perioda republika, vēl jau nebijām palaisti no PSRS. Tātad Godmanis atnāca pie manis, pasauca mani lejā uz Kremļa ēdnīcu, pasūtījām standarta komplektu – kafiju un ikru maizi. Parunājām neitrāli, un tad Godmanis teica: "Tev jākļūst par patstāvīgo pārstāvi". Tas ir vēstnieks, bet toreiz saucās tā. Mūsu pārstāvis bija baltkrievs Lisaks, kurš neprata nevienu vārdu latviski, viņš prata pateikt tikai "sveiki". Nu, ja "sveiki", tad "sveiki" – jāiet prom.
Ivars bija skarbs! Es viņam teicu, ka es pēc trim dienām atbildēšu. Viņš teica: "Nē, pēc trīs stundām tu man atbildēsi!"
Viņš devās augšā klausīties, ko runā Gorbačovs, bet es teicu, ka braukšu skatīties Latvijas pārstāvniecību. Es jau zināju, ka tā bija bijusī Latvijas sūtniecība, kurā 1941. gadā nošāva Latvijas sūtni Frici Kociņu. Es izstaigāju pagalmu, tur bija būvgruži, vide, kas sauca pēc saimnieka, jo Latvijas laikā bija iesākts celt viesnīcu. Tas ir Čapligina ielā 3, netālu no Kremļa. Vācu laikā uz ēkas bija kritusi bumba un nositusi Kirhenšteina sievu. Es izstaigāju to liktenīgo māju un sapratu, ka te ir milzīgs potenciāls, te nav jāiztop Rīgas kungiem, bet jādara lieli darbi, jāiestājas par mūsu neatkarību. Vakarā atbrauca Ivars, viņš tur dzīvoja, kad bija Maskavā, un es teicu: "Jā, būšu pārstāvis!". Mani iecēla Ministru padome Maskavā, un tad es strādāju tur gan par PSRS Tautas deputātu, gan Latvijas Republikas pastāvīgo pārstāvi, es arī uzreiz nomainīju plāksni, lai tur nebūtu PSRS Latvijas Republikas patstāvīgā pārstāvniecība. Tā bija 1990. gada vasara – 26. jūlijs – baletdejotāja Māra Liepas dzimšanas diena. Es izdarīju todien divas lietas! Man bija līdzi Latvijas karogs, ko bija uzdāvinājuši tautieši no ASV, es uzvilku mastā mūsu karogu, pasūtīju vainagu un aizbraucu uz kapiem pie Māra Liepas. Tie bija svētīgi un simboliski darbi manam darba iesākumam.
Jā, tie ir 1990. gadi, bet pirms tam jau bija Radošo savienību plēnums, Tautas frontes laiks. Raidījuma tapšanas laikā noskatījāmies daudzas dokumentālās filmas, atmiņā tika atsaukti tā laika notikumi, redzējām, ka cilvēki manifestācijās tur rokā plakātus "Jāni Peteru par prezidentu"…
Ja es nebūtu Daini Īvānu ieteicis par Tautas frontes priekšsēdētāju, tad jau es būtu gājis vēl tālāk. Es taču Daini Īvānu ieteicu, viņš to nezināja, bet es zināju, ka viņu ievēlēs. Kaut arī bija protesti, viņu ievēlēja. Viņš pats nebija zālē, kad notika balsošana, tad viņu paaicināja. Tie dokumentālie video ir pazuduši, kur Dainis stostās, negrib, bet es viņu pierunāju, pierunājām. Tā tas bija ar Daini! Toreiz man piedāvāja amatus, jā, arī par prezidentu bija runa. Par vēstnieku es piekritu būt, jo man jau kopš bērnības fascinēja tādi vēstnieka amati. Es ar gandarījumu lasīju avīzēs par ASV vēstnieku, par citiem, tas man likās interesanti. Es kādreiz draudzējos ar latvieti Jāni Jaunzemi, PSRS deputātu, [viņš] bija konsuls Libānā, ļoti inteliģents cilvēks. Mani tas darbs mazliet reibināja, bet es to uzņēmu atbildīgi, jo man bija arī ļoti labs kontakts ar [Borisu] Jeļcinu, Gorbačovu, ar Zviedrijas vēstnieku katru nedēļu tikāmies, arī ar [Tomasu] Pikeringu, ASV vēstnieku, labi sapratos.
Tajā laikā pasaulē izšķīrās daudzas lietas. Pasaule mainījās, nu arī tagad mainās!
Jūs esat kurzemnieks, kas jums no kurzemnieka rakstura?
Es piedzimu Priekulē, pašā gada vidū. Manas pirmās atmiņas ir no kādiem pieciem gadiem. Es dzīvoju starp divām armijām, kad bija vācu okupācija, tad vācu karavīri, kam netālu bija kara tehniskā daļa, mani katru vakaru ņēma klēpī, un tāpat katru vakaru klēpī ņēma sarkanarmieši, kad ienāca. Man bija četri pieci gadi, un Priekule bija tuvu Kurzemes katlam. Tāda bija mana bērnība, manas pirmās atmiņas. Pēc drūmām un nelaimīgām lietām, notikumiem nāk cita apjausma par Kurzemi, kurā esi.
Par to, ka es būšu dzejnieks, es pirmo reizi iedomājos kad man bija 10 vai 12 gadi.
Jā, man tā šķiet. Nu, man ir divas dabas, viena emocionāla un otra ar ļoti skaidru vīziju, tāpēc mani ielika par vēstnieku, es domāju. Diplomātijā nav tikai jārunā, ir arī jāklausās un jādomā, daudz jādomā!
Labu veselību, dzejniek! Raimonds Pauls jau izstāstīja, ka top atkal jauna programma ar viņa melodijām un jūsu dzeju. Dzejoļi esot ļoti spēcīgi, gaidām!
