— Šim vakaram esmu izvēlējies piecus sešus dzejoļus. Rakstu tikai lietuviski. Eseju varu uzrakstīt gan krieviski, gan poliski, gan angliski. Un krieviski mani rediģēt nevajag, poliski – mazlietiņ vajag, bet angliski vajag pamatīgi. Bet dzeju rakstu tikai lietuviski. Tiesa, jaunībā pastrādāju kaut ko "antipatriotisku" – rakstīju arī krievu valodā. Vienkārši biju iemīlējies kādā krievu meitenē un veltīju viņai virkni dzejoļu, domājot, ka kaut kas izdosies.
Nekas, starp citu, neizdevās. Ar meiteni neizdevās, un dzejoļi arī vairs nav saglabājušies. Nu, un paldies Dievam, – tie bija Ahmatovas stilā, diezgan draņķīgi.
Bet rakstu jau kādus sešdesmit gadus. Un man ir veicies ar tulkotājiem. Mani ir atdzejojis pat Josifs Brodskis un daudzi citi, arī Georgijs Jefremovs, kurš zina lietuviešu valodu. Kas vēl? Viktors Kullē un Vladimirs Gandelsmans.
— Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs…
— Česlavs Milošs mani atdzejoja nevis krievu, bet poļu valodā, un tikai vienu dzejoli. Un atdzejojumi parasti ir labāki par oriģināliem, jo bieži atdzejotāji bija lieli dzejnieki.
Pirmais, ko gribu nolasīt (ar komentāriem), ir tas, ko uzrakstīju pagājušajā gadā. Nesen, pēc iebrukuma Ukrainā. Vispirms lietuviski, pēc tam krieviski. Ritmiku un atskaņas Georgijs Jefremovs saglabā pilnībā. Tā, kā tam jābūt, jo arī tulkojumam jābūt dzejā, lai gan tas jau ir cits dzejolis. Šim dzejolim vajadzīgs komentārs, jo tajā nedaudz ir polemika ar Brodski, kurš diemžēl šolaik ir pazīstams ar "pretukrainisko" dzejoli . Tas nav pats labākais, ko viņš sarakstījis… Man ir apmēram tā pati ritmika un panta lielums. Bet jēga ir mazliet cita. Un beigās ir trīs citāti.
Viens citāts ir no Kavafa par to, kā spartieši noturēja mīdiešus, un noturēja diezgan ilgi, tajā šaurajā aizā. Nodevības dēļ persieši apgāja no aizmugures pa kalnu takām un visi spartieši gāja bojā. Kavafa dzejolis beidzas ar vārdiem: "Tāpēc liels tiem gods, kad paredz, bet daudzi paredz, ka beigās parādīsies ļauni viltīgais Efialts un ka mīdieši tomēr izlauzīsies."
Nākamais citāts ir no krievu dzejnieka, par kuru reti kāds dzirdējis, viņu sauca Vladimirs Pečerins. Hercena draugs, dzīvojis Londonā, miris Dublinā, tur arī apbedīts kā katoļu mūks. Cilvēks, kurš sarakstījis satriecošas un turklāt "visantipatriotiskākās" dzejas rindas pasaules literatūras vēsturē. Saistībā ar 1835. gada sacelšanos Lietuvā un Polijā: "Cik saldi ir ienīst Tēvzemi // Un alkaini gaidīt tās iznīcināšanu…
— ...Un Tēvzemes iznīcināšanā saskatīt // Vispasaules atdzimšanas zvaigzni!"
— Lūk, tas ir krievu cilvēks, lai gan mēdz teikt, ka krievi neesot spējīgi uz nožēlošanu.
Tās ir rindiņas, kuras ne viens vien krievs tagad atkārto, es zinu tādus cilvēkus.
Un trešais – tā sauktais Kambrona vārds. Kambrons bija franču ģenerālis, kuram angļi piedāvāja padoties. Un par to, ko viņš atbildēja, ir divi varianti. Viens variants ir tāds cēls, ka viņš teicis: "Gvarde mirst, bet nepadodas", un viņi gāja bojā. Otrs variants ir tiešāks, taču tas droši vien arī atbilst realitātei, tur ir franču vārds, kas atbilst vārdam "sūds". Un otrais variants ļoti atbilst Ukrainas kampaņai. Dzejoļa nosaukums ir "Azovas kampaņa". Ar to es domāju nevis bataljonu "Azova", par kuru daudz runā un raksta, bet to, kas notiek Mariupolē un Azovas jūras krastos.
(Lasa lietuviski un krieviski. Tie, kuri vēlas izlasīt visu dzejoli, to var izdarīt šeit.)
Tagad palasīšu ļoti senus dzejoļus. Piemēram, dzejolītis, kas veltīts Natālijai Gorbaņevskai. Tas ir par zināmu notikumu, par to, ka Natālija Gorbaņevska un vēl seši cilvēki bija sarīkojuši demonstrāciju Maskavas Sarkanajā laukumā, kad 1968. gadā Padomju Savienība iebruka Čehoslovākijā.
Toreiz Prāga tika ieņemta jau pirmajā dienā, čehu aizsardzība krita, tās vispār gandrīz nebija. Kijivā tas neizdevās. Lai gan Putins, bez šaubām, gaidīja, ka izdosies tas pats. Bet neizdevās! Nu, droši vien, paldies Dievam, laiki mainījušies. Paldies Dievam, lai gan tas draud ar milzu zaudējumiem un ciešanām. Bet toreiz mans draugs Viļņā, kurš pilnīgi neko nezināja par Natāliju Gorbaņevsku…
Kad mēs uzzinājām, ka Padomju Savienība iebrukusi Čehoslovākijā, viņš teica: "Tom, mēs ar tevi esam pieauguši cilvēki, jāuztaisa transparenti un jāiziet uz laukuma." Un mēs sākām taisīt transparentus. Un mana nākamā sieva pārbijās. Teica, ka iesēdinās, nomocīs un tamlīdzīgi…
Tagad viņa teic, ka kļūdījusies. Lūk, tagad viņa sēž ar mums kopā šajā telpā, bet toreiz pārbijās un jautājumu nostādīja kategoriski: vai nu es, vai transparenti. Un es neaizgāju. Es zaudēju iespēju rīkoties pareizi. Tā vietā uzrakstīju dzejoli, ko veltīju N.G. Un, lai cik dīvaini nebūtu, tas tika nodrukāts lietuviešu valodā. Pārsteidzoši, taču lietuviešu cenzors neko nesaprata. Maskavas cenzors būtu sapratis.
Un, starp citu, te ir vēl viens tāds mājiens – par bedri uz akmens kāpnēm. Stāsta (tiesa, pats tur neesmu bijis), ka Lubjankā uz akmens kāpnēm ir bedre, kuru ieminuši tūkstošiem cilvēku, kuri pa tām savulaik gājuši. Un pēc tam gāja. Un tagad droši vien iet. Ļoti sens dzejolis.
(Lasa: "Kad svešas sāpes ir gandrīz tavas." Natālijai Gorbaņevskai veltīto dzejoli var izlasīt šeit. Turpat ir arī nākamais šoreiz Rīgā Venclovas nolasītais dzejolis: "Tagad nolasīšu īsāku dzejoli, par mīlestību. Piemēram, "Atkārtojums ar variācijām". Tas rakstīts mazliet Brodska stilā").
Bet, lūk, vēl viens dzejolis – "Zīdaiņa apmātība". Tas ir pilnīgi reāls zīdainis, viņam tagad jau ir vairāk nekā divdesmit gadu, manuprāt. Ā, nē, nav vēl divdesmit, – mana sieva Tatjana zina šo ģimeni. Bet dzejolis, tā teikt, ir ne tikai par zīdaini. Pagari…
(Lasa: "Liktenis atgādina tikai likteni un nāve – tikai nāvi", teksts ir šeit)
Vēl trīs dzejolīši, un pietiek. Īss dzejolītis. Tā nosaukums ir "Gobelēns". Daļēji tas ir par "Dāmu un vienradzi", kas glabājas muzejā Parīzē, es bieži tur iegāju paskatīties, – arī citus gobelēnus, ne tikai šo.
(Lasa; teksts šeit)
Vēl viens dzejolis, kas veltīts Romam Katiļum, viņš bija mans un, starp citu, arī Josifa Brodska tuvs draugs. Viņš mums bija savā ziņā tāds kā ētiskais kompass. Viņš, iespējams, vainīgs, bet varbūt mums jābūt viņam pateicīgiem par to, ka Brodskis emigrēja. Jo tad, kad Brodskis atgriezās no izsūtījuma, gatavojās izdot viņa krājumu. Un, ja šis krājums būtu izdots, nodrukāts, ļoti iespējams, ka Josifa liktenis būtu pagriezies citādi.
Jevtušenko teica Brodskim: "Saproti, Osja, šai grāmatai vajadzīga "lokomotīve", tāpat kā visām grāmatām. Kaut kas par Ļeņinu vai tādā garā…"
Brodskis par atbildi iesita Jevtušenko. Viņu konflikts turpinājās vēl ilgus gadus.
Taču Brodskim bija dzejolis "Tauta", un šis dzejolis varēja kalpot par "lokomotīvi", tajā nebija nekā slikta, tas patika Ahmatovai. Bet runa bija par to, ka es, lūk, tā teikt, esmu daļa tautas, tās valodas, tauta – tā ir upe, kurā mēs visi peldam un slīkstam, mūsu nebūs, bet tas paliks, nu, un paldies Dievam.
Brodskis jau gribēja iedot šo dzejoli kā "lokomotīvi", un krājums ar to droši vien tiktu izdots. Bet Katiļus teica: "Tu zini, nē. Tas vienalga tiks uztverts kā kapitulācija. Tu nedrīksti kapitulēt." Un Brodskis sacīja: "Tev taisnība." Un krājums neiznāca. Drīz viņam nācās emigrēt. Tad, lūk, šis ir dzejolis Romam Katiļum, tagad jau nelaiķim, lietuvietim, fiziķim, kurš labi orientējās literatūrā, dzejā, un kuru Josifs ļoti mīlēja. Vienmēr pie viņa brauca uz Viborgas pusi – ar tramvaju bija jābrauc apmēram stunda, es arī braucu, mēs tur tikāmies. Tas tika sarakstīts 1995. gadā, tātad tam jau ir, paldies Dievam, gandrīz trīsdesmit gadu.
(Dzejolis "Es zinu, ka tas it kā beidzas, šis melnais gadsimts. Varbūt nav melnāks par citiem gadsimtiem, bet ar citu vērienu" ir šeit)
Vajag vēl kaut ko… Tagad… (Sieva saka: "Kaligulu" nolasi!") "Kaligulu"? Nē, diemžēl man tas nav līdzi, bet no galvas neatceros. Nu, lūk, nolasīšu pēdējo dzejolīti, tas sarakstīts Konektikutā, kur nodzīvoju četrdesmit gadus, pat bail teikt. Pasniedzu tur Ņūheivenā, universitātē, ne mazāk kā trīsdesmit gadus, bet pēc tam atgriezos Viļņā, lai gan Viļņai ir savas problēmas… Starp citu, no Rīgas braucu uz turieni atpakaļ, tieši uz NATO samitu, ar ko man nav nekādas saistības. Ar sievu smejamies, ka atgriežamies tur, kur Putins, iespējams, nometīs ūdeņraža bumbu, jo viss NATO ir vienuviet…
Tātad tomēr "Kaligulu"? Nu, labi, es nolasīšu to pēc tam, atrodiet to man internetā… Bet vispirms šo dzejoli, tas ir īss. Šajā gadījumā runa ir par to, ka es to uzrakstīju brīdī, kad biju zaudējis jebkādu cerību, ka Padomju Savienībā kaut kas mainīsies un es varēšu atgriezties. Un, lai cik dīvaini nebūtu, pēc pusgada viss sāka mainīties acu priekšā un šis dzejolis zaudēja aktualitāti. Tomēr kaut kāda jēga tam ir.
(Dzejolis tika publicēts žurnālā "Novij mir" (Новый мир) 2017. gadā, to var izlasīt šeit)
Jā, un, lūk, "Kaligula pie vārtiem". Šis dzejolis sarakstīts pirms deviņiem gadiem saistībā ar Krimas "pakļaušanu". Darbība notiek it kā antīkajā vai renesanses pasaulē, taču, domāta, protams, ir mūsu pasaule. Tas ir vispārzināms paņēmiens, tas ir paņemts no tā paša Miloša, daļēji no tā paša Kavafa. Lieta tāda, ka biju pilnīgi pārliecināts, ka mana dzīve beigsies laimīgi. Ka beidzot tomēr esmu nodzīvojis līdz situācijai, kad var mierīgi mirt un atstāt bērniem mierīgu Visumu. Tomēr izrādījās, ka tā nav.
Es zobojos, pat izsmēju gaišreģus, kuri teica: "Jūs nepazīstat Krieviju, tā sevi vēl parādīs, un tā tālāk."
To sacīja gan Vītauts Landsberģis, gan daudzi citi. Es viņus izsmēju, pat presē, teicu, ka tas ir anahronisms, ka viss ir mainījies. Izrādījās, ka viņiem, diemžēl, ir taisnība. Tas skan tā…
"Mums pēc visām nedienām un visām šķiršanām //
Šķita, ka atelpa būs mūžīga. //
Draugi dārzos skaļi lasīja dzeju, //
Bezrūpīgi dzīrojot un tērzējot. //
Vieduma gars lidinājās virs skolām, //
Iepeldēja flauta baltajās kolonnās, //
Un pilsēta bija aizņemta ar gadatirgiem, //
Un garšvielas veda galeonas. //
Mēs priecājāmies par augļa briedumu //
Un meistarīgo mozaīku daudzkrāsainību, //
Bet drūmajiem gaišreģiem, kā vienmēr, //
Izsmietajiem, izrādījās taisnība. //
Metāla dārdoņa, trauksmainas ugunis, //
Melnē debesis un trako jūra. //
Nopūt sveci un aizver durvis. Aiz tām //
Atkal ir mēris, Kaligula un posts."
Varbūt jums ir kādi jautājumi?
— Atceros, kad bijāt pie mums pirms pieciem gadiem, uz manu jautājumu, vai Brodskis ir bijis Rīgā, jūs atbildējāt, ka droši nezināt…
— Tagad zinu, ka ir bijis.
— Jā, pazīstamais Rīgas vēsturnieks Boriss Ravdins pavēstīja, ka Brodskis sešdesmitajos gados viesojies pie draugiem Rīgā, Stabu (tolaik – Frīdriha Engelsa) ielā, lasījis dzejoļus, pēc tam aizbraucis uz Lietuvu…
— Jā, es personīgi ar Borisu neesmu pazīstams, bet pazīstu šo cilvēku no viņa darbiem. Brodskis bijis gan Rīgā, gan Tallinā, taču, lai cik grūti kādam būtu atzīt, Lietuvu viņš mīlēja vairāk. Aiz Lietuvas viņš saskatīja Poliju, aiz Polijas saskatīja Itāliju. Viņam tuvāks bija katolicisms, nevis luterānisms.
Tiesa, vistuvākais viņam bija kalvinisms ar tā zinātni par iepriekšnolemtību. Ziniet, Čestertons (viņš bija katolis, turklāt ļoti dedzīgs katolis) reiz teica, ka viņš pāries kalvinismā, kad sastaps pirmo kalvinistu, kurš uzskata, ka viņš ir iepriekšnolemts bojāejai. Brodskis taču uzskatīja, ka viņš ir iepriekšnolemts bojāejai. Un es viņam teicu – tu taču esi tieši tas kalvinists, kuru sapņoja sastapt Čestertons. Un piebildu: "Īpaši nesatraucies. Dievs nemētājas ar talantiem." Brodskis atbildēja: "Taču Dieva vietā es sevi nosodītu." Milošs, starp citu, arī ļoti cienīja kalvinismu un uzskatīja, ka Lietuvai Radvilu laikā vajadzēja pāriet kalvinismā, tad tās kultūras liktenis būtu veidojies citādi. Taču tad nebūtu bijis Viļņas baroka, bet būtu patiešām žēl, ja tā nebūtu bijis.
— Kad un kur iznāks jūsu nākamā grāmata?
— Kādā valodā?
— Jebkādā.
— Ja jebkādā, tad nākamā droši vien iznāks franču valodā. Tās būs manas tādas kā atmiņas. Tā iznākusi septiņās vai astoņās valodās, tās nosaukums ir "Magnētiskie ziemeļi". Tā ir tāda saruna, it kā ļoti gara intervija, par laiku no dzimšanas līdz mūsdienām. Un es atbildu uz jautājumiem. Tā būs tuvākā grāmata. Un būs droši vien maza dzejoļu grāmatiņa, jo tie pakāpeniski krājas.
Es uzrakstu, lielākais, trīs četrus dzejoļus gadā. Labi, gadās, ka arī astoņus uzrakstu, bet tas ir reti. Un tā piecos gados sakrājas mazai grāmatiņai, kas jau ir sagatavošanā.
Tā būs lietuviešu valodā.
Bet krievu valodā… būs.
Esmu uzrakstījis lietuviešu valodā Lietuvas vēsturi divos sējumos – tajā cenšos tikt skaidrībā par daudziem lietuviešu mītiem un, tā teikt, kaitīgiem stereotipiem. Tai Lietuvā bija lielāka atsaucība, nekā biju gaidījis, jo cilvēkiem droši vien šie mīti un stereotipi lielā mērā bija piegriezušies.
Un tas, ka es grāmatā ar tiem izrēķinos, reizēm diezgan atklāti, daudziem patika. Ne visiem, bet daudziem. Abi sējumi pilnībā iztulkoti krieviski, bet krievu variantā viss droši vien būs vienā sējumā. Tas ir plašam lasītāju lokam, kā mēdz teikt. Iznāks, acīmredzot, kaut kur Kiprā. Taču iznāks. Un grāmata būs pieejama krievu lasītājiem un, es ceru, ka arī Krievijā. Bet šeit, diasporā, vēl jo vairāk.
Toms Venclova dzimis 1937. gada 11. septembrī Klaipēdā, Lietuvā. Dzejnieks, tulkotājs, literatūrzinātnieks, esejists, disidents un cilvēktiesību aizstāvis. 1960. gadā beidzis Viļņas Universitāti, kur studēja lietuviešu valodu un literatūru. Viens no Lietuvas Helsinku grupas dibinātājiem (tā dibināta 1976. gada 1. decembrī). 1977. gadā aizbraucis no Padomju Savienības pēc Kalifornijas Universitātes Bērklijā uzaicinājuma. 1977. gada 14. jūlijā viņam atņemta PSRS pilsonība. Emigrācijā uzturējis tuvas attiecības ar Josifu Brodski, Česlovu Milošu, Vislavu Šimborsku (visi trīs kļuva par Nobela prēmijas literatūrā laureātiem). Slāvu valodu un literatūras profesors Jeila universitātē (ASV). Brodska "Lietuvas divertisments" ("Литовский дивертисмент") (1971) veltīts Venclovam.
