Pasaku takas idejas autore un māksliniece Inga Siliņa par ideju stāsta: "Ir pienācis ziemas periods, un latvieši pēc Miķeļdienas līdz pat Ziemassvētkiem parasti ir vakarējuši, stāstījuši pasakas, minējuši mīklas, un tāds laiks ir pienācis arī Brīvdabas muzejā."
Viņa atklāj, ka Kurzemes sētā sagaida zaķu saime no Viļa Plūdoņa "Zaķīšu pirtiņas". Ejot tālāk pa piesnigušo muzeja meža ceļu, pie Zvirgzdenes muižas klēts priedēs rāpjas rūķi, un turpat arī Mežavecis no Viļa Plūdoņa poēmas "Rūķīši un Mežavecis", pa Latgales ciemu dzīvojas Lauku pele un Pilsētas pele, bet Pakalnu dzirnavās gaida sastapšanās ar Kārļa Skalbes balto Kaķīti un viņa palīgiem rūķiem.
Daudzie rūķi, zaķi, Mežamāte un viņas putni, baltais Kaķītis un peles – visi ir gatavoti no dabīgiem materiāliem – siena, koka, salmiem, pirtsslotām, dabīgās vilnas un džutas maisiem. Pasaku takas mērķis Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā ir atgādināt latviešu literatūras klasikas darbus un atziņas, kas radušās laika periodā līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.
"Ziemas pasaku taka ir veidota tā, lai katrs var gan pats aktīvi darboties – atkārtot vai iemācīties un atklāt sev no jauna klasikās pasakas, gan lasīt, gan pētīt tēlus, gan atbildēt uz jautājumiem, gan tad, kad uzkrīt sniegs, var braukt ar ragaviņām, gan vienkārši pastaigāties," skaidro Siliņa.
Sniegotās ziemas laikā muzejs ir lieliska vieta ne tikai veselīgām pastaigām, bet arī sniega priekiem – lai vizinātos ar ragavām vai paslēpotu.
