Rīgas cirka galvenais uzdevums ir cirka nozares attīstība Latvijā, taču mākslas žanri mēdz saplūst un bagātināties viens no otra, un tieši tāpēc Rīgas cirks ir un būs mājvieta dažādām mākslas formām, ja vien tās runā par sabiedrībā svarīgām vērtībām vai raisa nepieciešamas diskusijas, Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" par atklāšanu, mērķiem un mākslinieciskās programmas izvēlēm stāsta Rīgas cirka valdes locekle Māra Pāvula un radošais direktors Mārtiņš Ķibers.
Henrieta Verhoustinska: Šajās dienās svinējām Rīgas cirka vēsturiskās arēnas atklāšanu, bet es šajā arēnā jau esmu noskatījusies "Malleus Maleficarum" jeb "Raganu veseri", esmu tur pabijusi Lielā Kristapa ceremonijā, un man jau ir sajūta, ka tā vēsturiskā arēna ir sen kā atklāta. Kas tad tā īsti bija par atklāšanu, Māra?
Māra Pāvula: Pagājušā sezona, kā mēs paši to dēvējām, bija iesildīšanās sezona. Ir brīnišķīgi, ka mums bija iespēja arēnu atjaunot, bet pagājušajā gadā mums bija tāda ļoti skaista, bet tukša čaula. Šobrīd tā telpa ir piemērota tieši cirkam. Mums beidzot ir aprīkota arēna ar tribīnēm, kas ir teleskopiskas, un mēs varam tās pielāgot gan apaļā, gan pusapaļā, gan frontālā formā, kas ir ļoti svarīgi tieši laikmetīgajam cirkam. Mēs esam aprīkojuši arēnu tātad ar šīm tribīnēm, ar sēdvietām, ar skaņas sistēmu, ar gaismu sistēmu, ar aizkariem – tā, lai šī telpa būtu ne tikai skaista, bet arī, lai pildītu savu funkciju, un būtu cirka nozares attīstības tāda ligzda.
Jūsu cirka ēka bez šaubām ir daudzfunkcionāla. Mēs, liela daļa skatītāju, esam bijuši uz "Kvadrifrona" izrādēm Rīgas cirkā, tikai citās telpās nevis arēnā, vai tas tā paliks arī turpmāk? Vai Rīgas cirka ēka joprojām būs daudzfunkcionāla un atvērta ne tikai cirka izrādēm, bet arī citiem mākslas faktiem? Un varbūt ne tikai mākslas, bet arī, es nezinu, korporatīvajiem pasākumiem?
Māra Pāvula: Jā, nu mūsu galvenais uzdevums, protams, ir cirka nozares attīstība, bet šie mākslas žanri saplūst un bagātinās viens no otra. Mēs no paša sākuma, nākot ar savu vīziju par Rīgas cirka attīstību, esam redzējuši to kā vietu dažādām mākslas formām un kā daudzfunkcionālu mākslas centru. Arī turpmāk noteikti Rīgas cirka durvis būs atvērtas visdažādākajām mākslas formām.
Mārtiņš Ķibers: Protams, mums, lai nodrošinātu savu programmu, tagad ir daudz lielākas iespējas. Mums nav jāīrē, mums daudz kā ir uz vietas, vienlaikus mēs to varam izīrēt kādam pasākumam, lai nodrošinātu budžetu mākslinieciskajai programmai. Visdažādākās skatuves mākslas ir laipni lūgtas, tā teikt. Es domāju, ka mums visa šī atklāšanas sezona ir diezgan pilna ar notikumiem – ne tikai cirka, bet arī dažādu citu mākslu un festivālu. Tā kā mēs skatāmies uz to kā uz tādu multifunkcionālu kultūras vietu.
Jūs jau gadiem abi divi esat saistīti tieši ar laikmetīgo cirku, un es varbūt skatītājiem paskaidrošu, ka laikmetīgais cirks cirka mākslu uztver kā tāda stāstījuma daļu. Laikmetīgā cirka izrādes izstāsta stāstu un pārsvarā ir veltītas kaut kādai vienai cirka nozarei, kā, piemēram, velobalets, ar kuru jūs atklājāt [arēnu]. Bet modernais cirks jeb tradicionālais cirks ir tas, kuru pazīstam no bērnības, kurā ir numuru virkne, kuros savulaik vēl uzstājās dzīvnieki, akrobāti, klauni un tā tālāk. Jūsu izvēle ir kritusi par labu laikmetīgajam cirkam, kaut gan šī ēka ir bijusi ilgus gadus saistīta ar tradicionālo, ar moderno cirku. Kāpēc šāda izvēle un vai kādai ceļojošajai trupai arī ar tradicionālo repertuāru arī būs vieta jūsu ēkā?
Mārtiņš Ķibers: Es domāju, ka mēs neesam uzlikuši nekādas robežas kādai ceļojošai, labai, kvalitatīvai trupai ar tradicionālo cirku. Varbūt mēs diezgan [noraidoši] skatāmies uz dzīvnieku izmantošanu cirkā aiz ētiskiem…
Tas ir tabu, es saprotu?
Mārtiņš Ķibers: Nu, es teiktu, ka jā.
Māra Pāvula: Es teiktu, tas nav tabu, tā ir tāda ētikas nostāja.
Mārtiņš Ķibers: Ir redzēts arī laikmetīgais cirks ar kaut kādu dzīvnieku iesaisti, bet ne šeit, varbūt kaut kādās vecās trupās, kas ir pārgājušas uz laikmetīgo cirku.
Bet tie dzīvnieki tiek turēti mazos būrīšos un pārvadāti tūkstošiem kilometru.
Mārtiņš Ķibers: Tas ir tas briesmīgākais, un tāpēc mums nav vietas tam. Runājot par tradicionālo un tādu parasto cirku, nu, es saku, ka daudz jau arī laikmetīgajam cirkam ar to ir kaut kādas paralēles. Teiksim tā, tradicionālais cirks, tā ir tīrākā izklaide. Varētu teikt – paredzama izklaide. Tad laikmetīgais cirks tomēr ir kaut kāda… Nav zināms, kas būs tajā izrādē. Tā ir viena trupa, kas uzstājas.
Tas vienmēr ir arī vēstījums.
Mārtiņš Ķibers: Jā, vēstījums, koncepts, un tā ir cita izglītības sistēma tomēr. Laikmetīgā cirka māksliniekiem ir radīta cita izglītības sistēma nekā tradicionālajam cirkam, kurā tu trenē vienu numuru vai kaut ko tādu. Šeit mākslinieki ir gatavi gan spēlēt mūziku, gan braukt ar velosipēdu.
Māra Pāvula: Es arī gribētu pieminēt, ka tur nav nekādu pretrunu, jo cirks vienmēr ir mainījies. Arī tā saucamais tradicionālais jeb modernais cirks vienmēr ir sekojis līdzi sabiedrības pārmaiņām, inovācijām, tehnoloģijām, un, ja mēs rādītu tradicionālo cirku šodien, tad, es domāju, ka tas nebūtu cirkīgi.
Tas ir cirka dabā – mainīties, pielāgoties un mainīties līdzi laikam. Arī pirms 100 gadiem Rīgas cirkā nerādīja tādu cirku, kādu Filips Astlijs rādīja pirms 250 gadiem, un es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi.
Tieši tāpēc tur nav nekādu pretrunu, tas ir tikai dabiski. Par to izrāžu izvēli, nu, es domāju, ka mēs kā Rīgas cirks, kā mākslas organizācija, mēs vēlamies sabiedrībai nest kaut kādas vērtības un runāt par lietām, kas mums ir svarīgas. Mums kā vienīgajam valsts cirkam, es teiktu, ir pienākums kaut kādā ziņā raisīt diskusijas, un tas ir tas, kā mēs veidojam savu māksliniecisko programmu. Ar tradicionālo cirku ir mazliet citādāk, jo tur šis vēstījums paliek otrajā vai trešajā plānā, kamēr laikmetīgajā cirkā.. Tā jau ir tā lielā atšķirība, ne jau tajā virtuozitātē, jo virtuozitāte ir arī šeit, un estētikas jau arī varbūt ļoti dažādas, bet tieši tas vēstījums.
Mārtiņš Ķibers: Ja tradicionālais cirks 100 gadus atpakaļ rādīja pārākumu pār dabu, tā teikt, ka tu vari pārsteigt cilvēkus, ka tev ir kaut kādas spējas..
Henrieta Verhoustinska: Pārdabiskas spējas.
Mārtiņš Ķibers: Jā, pārdabiskas spējas, vai tu vari iebāzt lauvai rīklei galvu, tad tagad, man liekas, tas ir mazliet mainījies.
Sabiedrībā ir uzskats, ka mums nav jābūt pārākiem par dabu, ka mēs kopīgi dzīvojam.
Jaunākā "Teātra Vēstnesis" numura tēma ir cirks, un šajā tematiskajā atvērumā pētniece Elvīra Avota raksta, ka cirks par daļu no kultūras top brīdī, kad tiek pieņemts institucionāls lēmums no konkrētās valsts vai kultūras puses atzīt cirku kā daļu no savas kultūras. Vai Latvijas valstī šis lēmums ir noticis, vai cirks ir iekļauts kaut kādās lielākās stratēģijās, kultūrpolitikas dokumentos? Kas ar to notiek?
Māra Pāvula: Es teiktu, ka ir pieņemts tas pirmais lēmums brīdī, kad tika pieņemta jauna stratēģija, uz kurieni cirkam vajadzētu virzīties, ka tam vajadzētu virzīties mākslas virzienā, ne tikai izklaides virzienā. Ar to arī aizsākās Rīgas cirka pārmaiņas, bet tāls ceļš vēl ir ejams, jo pagaidām cirkam kā nozarei nav savas stratēģijas. Mēs arī neesam iekļauti nevienā citā no nozaru stratēģijām, piemēram, teātra mākslas stratēģijām.
Teātra mākslai, man liekas, vēl nemaz nav pieņemta stratēģija.
Māra Pāvula: Jā, topošajā stratēģijā, tieši tā. Šobrīd cirks tiek diezgan bieži dažādos kultūrpolitikas dokumentos piemirsts. Tāpēc jau mēs esam un strādājam, un veidojam paši savu stratēģiju, un mēģinām pamazām ielauzties un skaidrot, ka arī mēs esam daļa no šīs skatuves mākslas pasaules. Pamazām jau tie mākslas žanri saplūst, un tās robežas izzūd starp šiem žanriem, un arī mums kā cirkam, es ceru, drīz atradīsies sava vieta pilnvērtīgi.
Mārtiņš Ķibers: Jā, jo mēs esam tajā teātra it kā nozarē. Mēs konkurējam par kaut kādu kultūrkapitāla finansējumu ar teātriem.
Ā, jūs teātra nozarē sniedzat savus pieteikumus?
Mārtiņš Ķibers: Jā, teātra nozarē, tāpēc mums, tā teikt, ir jācīnās un jādara, jo mums jau Latvijā, es pieņemu, ir diezgan lielas tās teātra tradīcijas un ir diezgan grūti konkurēt. Bet tas ir process.
Šajās dienās cirkā valdīja ļoti liela rosība, norisinājās brīnišķīgs velobalets no Francijas. Vai jūs, plānojot savu repertuāru, esat domājuši arī par to, ka varētu radīt savu trupu, piesaistīt savus cilvēkus? Galu galā ar šādu mērķi droši vien tika dibināta cirka skola.
Māra Pāvula: Īsti nē. Mēs patiesībā ļoti lepojamies ar to, ka mēs Latvijā esam vienīgais valsts, tā teikt, teātris, kurš nedarbojas ar savu trupu, bet kurš ved pasaules vēsmas. Laikmetīgajā cirkā tādas trupas, kas ir pastāvīgas trupas kādā vietā, patiesībā neeksistē, jo mākslinieki satiekas – domubiedri – ar kaut kādu mērķi par kaut ko runāt un radīt izrādes. Ļoti līdzīgi kā laikmetīgā dejā. Viņi šīs izrādes veido, un tas ir ļoti garš process, tas tiešām parasti ir vairāku gadu process, šo izrādi izveidot, un tad viņi ar šo izrādi vairākus gadus arī tūrē.
Mēs ļoti novērtējam tieši šo milzīgo darbu, kas ir ielikts, lai izveidotu šo izrādi, un mēs varam parādīt un visus šos stāstus atvest. Jo principā, ja mēs mēģinātu radīt savu trupu un rādīt četras dažādas izrādes nedēļā, tad šie mākslinieki no autoriem kļūtu par izpildītājiem, un tas ir tas, ar ko cirka māksla ir īpaša, – ka visi cirka mākslinieki ir nevis izpildītāji, bet viņi ir autori šīm izrādēm. Viņi nes tieši savu stāstījumu. Tāpēc cirku ir ļoti grūti režisēt, jo neviens režisors no malas īsti nevar tik labi pārzināt katra mākslinieka individuālo valodu.
Tas, ko mēs vēlamies iedibināt kā tradīciju, ir pulcēt Baltijas māksliniekus uz Ziemassvētkiem un Ziemassvētku sezonā izveidot un piedāvāt šeit veidotu izrādi katru gadu, jaunu Ziemassvētku eglīti.
Kopā ar "Kvadrifronu" mēs to jau darām, un mēs noteikti gribam būt par to vietu, kas ir Baltijas māksliniekiem kā mājas, ka tā ir vieta, kur viņiem veidot savas izrādes.
Es tieši gribēju jautāt, vai tas nozīmē, ka nebūs izrāžu ar Rīgas cirka zīmolu, ka, lūk, šī ir Rīgas cirka izrāde?
Mārtiņš Ķibers: Tas, ko Māra teica, droši vien ir tā Ziemassvētku izrāde, kas būtu veidota kopā ar Baltijas māksliniekiem, bet Rīgas cirks kā tāds ir platforma. Mēs esam skatījušies, kā tas ir Eiropā, kā tas ir citur pasaulē, un mēs darām visu, lai vietējie mākslinieki šeit radītu kaut ko. Mēs dodam viņiem tās iespējas un pēc tam arī palīdzam viņiem nest to izrādi tālāk kaut kur pasaules festivālos, Eiropas festivālos. Kaut vai tagad, šajās atklāšanas dienās, mums ir sabraukuši ļoti daudz ārzemju profesionāļi, kas skatās Baltijas mākslinieku pičus [īsas ideju prezentācijas – red.], profesionāli skatās, kas katram interesē, kas ir tas, kas viņus uzrunā. Mēs palīdzam Baltijas māksliniekiem arī veidot savus reklāmas materiālus. Mums ir sava platforma, lai pēc iespējas tālāk nestu tās izrādes, un, protams, tā veidojas sava komūna. Parasti, kad atbrauc kāda ārzemju trupa, mums ir meistarklases, kas dod kaut kādu atkal jaunu pienesumu ar zināšanām, kas ir šeit, pie mums.
Māra Pāvula: Jāsaka, ka mēs arī veidojam izbraukuma izrādes. Mēs ļoti strādājam pie "Skolas somas" izrādēm, jo saprotam, ka gan tā regularitāte, gan pieejamība, gan attālums, gan izmaksas..
Nu, cirks ir tikai Rīgā, bet mēs gribētu, lai katrs bērns ir piedzīvojis cirku, lai arī viņš nāktu kā pieaugušais uz citām izrādēm.
Mēs aktīvi strādājam, lai paplašinātu savu "Skolas somas" piedāvājumu, un braucam ar izrādēm uz skolām, un tās ir mūsu producētas [izrādes], iesaistot māksliniekus. Taču tā nav mūsu trupa, uz katru projektu mēs izvēlamies un atsevišķi piesaistām māksliniekus.
Man ārkārtīgi interesē cirka skola, kas, es zinu, ir "tavs bērns". Pirms tu kļuvi par cirka vadītāju, tu vadīji tieši cirka skolu. Es saprotu, ka tur notiek divos līmeņos tās apmācības. Viens ir tāds, uz kuru var nākt pavisam mazi bērni un apgūt kaut kādu veiklību un cirka metodes, bet nāk arī pieaugušie – un nāk no 18 līdz pat 60 gadu vecumam. Pastāsti vairāk par to cirka skolu, par to, kādas ir iespējas šīs cirka skolas absolventiem kļūt par cirka māksliniekiem Rīgas cirkā?
Māra Pāvula: Cirka skola ir tāds lielais lepnums, es domāju, Rīgas cirkam. Mēs sākām pirms sešiem gadiem ar vienu nodarbību nedēļā un 20 audzēkņiem, bet šobrīd jau kopā ir gandrīz 150 audzēkņi, kas nāk katru nedēļu, un ir pārdesmit nodarbības nedēļā. Cirka skola mums pagaidām ir amatieru līmenī, un cirka skolas mērķis nav izaudzināt profesionālus cirka māksliniekus.
Tā nav akreditēta izglītības iestāde?
Māra Pāvula: Nē, tāpēc, ka mūsu mērķis šeit nav panākt, ka tie ir cirka mākslinieki. Es redzu cirku ne tikai kā mākslas žanru, tas ir dzīvesveids.
Dzīvesziņa!
Māra Pāvula: Tieši tā,
dzīvesziņa, kas dod iespēju sniegt gan bērniem, gan pieaugušajiem iespēju spēlēties, iespēju mācīties sadarboties, iespēju mācīties nevis sacensties ar kādu citu, bet mācīties kļūt labākiem pašiem sev.
Ir ļoti daudz vērtības, ko gūt no cirka, un tā ir tāda ļoti vispusīga attīstība. Es tiešām ticu, ka tas mūsu mazais devums tiem, kas ir gājuši caur cirka skolu, padara mūs par labākiem cilvēkiem un par laimīgākiem cilvēkiem. Protams, ir jaunieši, kuri ir ļoti, ļoti motivēti un kuri vēlas savu dzīvi saistīt ar cirku. Diemžēl pagaidām mums nav iespējas piedāvāt viņiem augstāko izglītību ne Latvijā, ne Baltijā, bet tas ir mūsu ilgtermiņa mērķis – attīstīt arī mūsu izglītību profesionālā līmenī un kādu dienu atvērt arī cirka bakalaura programmu.
Pie kādas no augstskolām?
Māra Pāvula: Jā, mēs jau vairākus gadus par to runājam ar Latvijas Kultūras akadēmiju, bet līdz tam ir jāizaug. Mums ir jāpabeidz cirka būvniecības projekts, jo, kamēr netiks uzceltas šīs cirka skolas telpas, tikmēr arī tādas augstākās izglītības iespējas nebūs, jo cirkam ir ļoti specifiskas vajadzības šai izglītībai. Tāpēc pagaidām viss, ko mēs varam darīt, ir gatavot mūsu audzēkņus iestājeksāmeniem ārvalstu cirka augstskolās.
Vai jūs domājat par dažādu auditoriju sava repertuāra dienaskārtībā?
Mārtiņš Ķibers: Protams, mēs domājam par dažādu auditoriju, bet es domāju, ka laikmetīgajam cirkam vispār kā neverbālajai mākslas formai, tas uzrunā dažādas tautības un dažādus vecumus. Tas ir tas labākais. Tas tiešām nav tā, ka vecāki atnāk uz cirku un gaida beigas, jo viss ir mazliet paredzams. Šeit ir tiešām tas, ka katrs gūst kaut ko savu. Tajā pašā mirklī mēs, protams, domājam par tām izrādēm, kas ir tās starptautiskās izrādes, tāpat arī par tām, ko mēs taisām, lai tās būtu pieejamas pēc iespējas lielākam vecuma diapazonam. Tāpat ir dažas tādas tiešām ģimenes izrādes, kas ir vairāk uz jaunāku skatītāju bāzētas, bet daudzas izrādes, kā, piemēram, tagad atklāšanas izrādes – velobalets, tas der daudziem. Vakar arī bija daudz dažādu vecumu, bija arī pavisam maziņi bērni. Protams, tas mazliet dažreiz varbūt, kā lai saka, tāpat kā teātrī, ja bērns ir pārāk nemierīgs, tas drusku var traucēt, ja tā izrāde ir lēna un ļoti klusa un ambienta.
Māra Pāvula: Es tomēr gribētu arī aicināt cilvēkus [paskatīties], mēs vienmēr norādām vēlamo vecumu, sākuma vecumu. Reizēm tie ir seši gadi, reizēm tie ir trīs gadi, reizēm tie ir 12 gadi, un ir bijuši arī 16 gadi. Jo šīs izrādes mēdz runāt par ļoti dažādām tēmām un arī ar ļoti dažādiem līdzekļiem, un ir izrādes, kas tiešām ir domātas pieaugušajiem. Uz to vēlamo norādīto vecumu ir vērts skatīties, tas nav tāpēc, ka mēs negribētu redzēt bērnus.
Mēs ļoti gribam redzēt bērnus izrādēs, tāpēc mēs par viņiem īpaši domājam ar viņiem domātu repertuāru, bet gluži tāpat kā teātrī uz visām izrādēm nevajag ņemt līdzi mazuļus, tāpat arī vārds "cirks" nenozīmē, ka tas ir bērniem.
Mums pagājušogad globālajā kontekstā bija izrāde par ļoti svarīgām tēmām, par varas attiecībām, par mentālās veselības problēmām. Nu, tā gluži nebūtu bērnu izrāde, un tā, es teiktu, varbūt bija viena no pagājušās sezonas spožākajām izrādēm, kas bija. Mēs ļoti balansējam to mūsu programmu, lai mēs varam arī nākamajai paaudzei iedot šīs siltās atmiņas par bērnību cirkā, bet tajā pašā laikā mums ir pārāk kārdinoši vest arī izrādes, kas ir domātas pieaugušajiem.
Runājot gan par pieaugušajiem, gan bērniem, jau 10 gadus Latvijas skatītājs ir iepazīstināts ar laikmetīgo cirku, pateicoties jūsu abu organizētajam festivālam "Re Rīga". Vai ir plānots, ka "Re Rīga" sadarbosies arī ar Rīgas cirku, kas būtu tikai loģiski, ņemot vērā, ka tu esi vadītājs?
Mārtiņš Ķibers: Tas jau sen ir noticis arī no tāda juridiskā viedokļa. Mēs kā nevalstiskā organizācija esam noslēguši ar Rīgas cirku jau tādu memorandu un sadarbības projektu, un tas jau sen notiek. Tā festivāla programma varbūt ir mazliet eksperimentālāka, ir izrādes, kas notiek pilsētvidē, ir, tā saucamās, "site specific" izrādes, kas ir speciāli vietai radītas. Protams, mums vienmēr noteikti notiek izrādes arī Rīgas cirkā, kas ir iekštelpu izrādes, jo festivālam ir svarīgi, ka ir tas āra formāts un ir tas iekšas formāts. Festivālā vienmēr ir arī meistarklases, ir Baltijas mākslinieku izrādes, un mēs mēģinām veidot to cirka komūnu lielāku.
Jums būs cirka līderu konference jūnijā, ko tad tas nozīmē?
Māra Pāvula: Mēs jau vairākus gadus esam iesaistīti projektā kopā ar mūsu skandināvu partneriem, kurā mēs domājam par to, kas tad ir tie nākotnes cirka līderi. Domājot par to, gan, kas viņi būs Latvijā, gan visā Eiropā, jo cirka nozarei vēl ir tāls ceļš ejams. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas deg, un mums ir jādomā, kā viņus atbalstīt, tāpēc šī projekta ietvaros jaunie cirka līderi dodas pie kādiem citiem jau pieredzējušākiem cilvēkiem un trīs nedēļas viņus, tā teikt, ēno – pavada kopā laiku un mācās. Šī konference būs šī lielā projekta noslēgums, kur gan šie pieredzējušie cirka līderi, gan jaunie līderi satiksies, stāstīs par piedzīvoto un reflektēs, kādu nākotni mēs gribam redzēt cirkā un kādi cilvēki un vadītāji mēs vēlamies būt.
