"Nu šis ir bēru lakats. Bet diez vai Ručs vēlētos, ka mēs melnā ģērbtos, viņa bija tik dzīvespriecīga," etniskās kultūras centra "Suiti" vadītāja Dace Martinova izrāda krājuma priekšmetus, kas nākuši no Ruča. To nav mazums – dažādi apģērbi, tautastērpa detaļas, arī ermoņikas, ar kurām savulaik Ručs uzstājies, saglabāti stāsti un dziesmas.
"Vienmēr stalts, vienmēr jautrs, vienmēr smaidīgs. Ar stingru nostāju it visā un ar pilnu enerģiju, ar kādu viņš gāja visās lietās un ar to dzīvesprieku.
Man liekas, – tiešām paraugs visiem suitiem un ne tikai suitiem, visiem mums, latviešiem," saka Martinova.
Marija Steimane piedzima 1932. gada 9. janvārī. Ziema bijusi auksta un sniegota. Suitos ne vienu vien Mariju mēdza saukt par Ruču, tā skolas laikā viņa šo vārdu arī dabūjusi un ar to kļuva atpazīstama arī ārpus Latvijas robežām. Pirmo reizi uz skatuves ar dziesmām kāpusi 17 gadu vecumā Aizputē kopā ar mammu. Un aizdziedāt Ruču – tas bija izaicinājums.
"Māte teica, kā bija acis vaļā, tā visu mūžu dzied. Dzied apdziedāšanās dziesmu," stāsta "Suitu sievu" vadītāja Ilga Leimane. "Tas dzīves gājums ir vesela grāmata. Tur varēja klausīties, un viņai bezgala patika stāstīt. Viņiem vispār ļoti, ļoti patīk būt cilvēkos un būt ļoti derīgai. Viņai tas bija, bez tā nemaz nevarēja iztikt."
"Ručs ir folklora, es nezinu, tas ir tā kā leģendas stāsta par Šveriniem, nu par visādiem vēsturiskiem personāžiem. Es domāju, ka par Ruču leģendas ilgi dzīvos. Tā ir kaut kāda daļa no suitiem, kas nepazūd ar to, ka cilvēks aiziet. Viņi dzīvos," saka "Suitu dūdenieku" vadītājs Juris Lipsnis.
Enerģija un mīlestība pret savu zemi – tā Ruču raksturo režisore Ināra Kolmane, kura dokumentālajā filmā iemūžinājusi neparastu satikšanos – Japānas antropoloģijas studenti Norie, kura ieradās Latvijā rakstīt maģistra darbu par suitiem, un Ruču. Un, protams, atmiņā ne viens vien jautrs atgadījums.
"Es nekad neaizmirsīšu, kā viņa mums mācīja vākt saldos ķiršus, jo saldie ķirši Alsungā ir īpaši, viņi ir priedes augstumā. Ručs teica, ņem tik ķeblīti un ņem tik grābekli un velc to zaru lejā, tad ar Norju, kā saka, ēdām pilnus vēderus ar saldajiem ķiršiem. Šobrīd ir ļoti skumja sajūta, bet tai pašā laikā arī ļoti gaiša, jo aiziet gaišs cilvēks ar nodzīvotu skaistu mūžu," norāda režisore, filmas "Ručs un Norie" režisore Kolmane.
Norie saka – esmu bēdīga par šo ziņu, bet ļoti pateicīga, ka bijusi tāda iespēja satikties. Ručs ir viņas Latvija un atgādināja par dzīves vērtībām, kas ikdienā piemirstas.
"Ručs man iemācīja latviešu kultūru, tautasdziesmas un latviešu valodu, ne tikai to, bet viņa man iemācīja svarīgās lietas – tas ir mīlēt dabu, kultūru un cilvēkus. Ručs ir man māmiņa, vecmāmiņa, es mīlu Ruču," atzīst Ruča suitu kultūrvēstures skolniece Norie Tsuruta no Japānas.
Savu dzīves gudrību Ručs izdziedāja vienā dziesmā. "Nevis slinkojot un pūstot".
