Lucavsalas šausmu parkā notiek visādas šausmīgas un briesmīgas lietas, te cilvēki nāk gan paši baidīties, gan citus biedēt, gan skatīties, kāda fantāzijai ir vai nav robežu Halovīna laikā.
Vai folkloras pētnieki pēta arī šādu šausmu parka kultūru? "Mūsdienu kontekstā tas ir kļuvis par vienu pētniecības objektiem; varbūt ne tik ļoti latviešu vidē, bet pasaules kultūrā mēs redzam, ka folkloristika ir pievērsusies arī mūsdienu folkloras izpausmēm, un arī šie šausmu parki nav tikai Latvijai unikāli, pasaulē tie ir ļoti izplatīti un tie tiek pētīti no dažādiem skatījumiem," skaidro folkloras pētnieks Ingus Barovskis. "Mēs šeit redzam gan kultūras recepciju, folkloras atblāzmas, mēs redzam modernās kultūras mitoloģizāciju."
Uz Lucavsalu atvestas trīs tonnas ķirbju un trīs kravas auto pilni ar velniem, skeletiem un dažādiem citiem šausmu tēliem. Šausmu parka veidotājs Gatis Mīlenbergs ir džudo sportists, un, bieži ceļojot, apmeklējis šādus parkus ārzemēs. Tā radusies ideja radīt pašiem savu.
"Abas šīs tradīcijas – gan latviešu, gan baltu, gan Halovīna tradīcijas ir ļoti senas," uzsver pētnieks Ingus Barovskis.
"Mums varbūt Halovīns vairāk saistās ar Amerikas kultūru, bet patiesībā tas nāk no ķeltu kultūras jau pirms mūsu ēras, tālāk izplatās visā Eiropā un ne tikai Eiropā.
Patiesībā tā saknes, ideja ir viena un tā pati – biedēt, lai ļaunie gari neuzbrūk tev pašam, tas ir tas vienojošais."
"Viss, kas nāk no ārzemēm, paliek arvien populārāks mums šeit, Latvijā, Es domāju, ka mums ir jāseko līdzi modei un arī, ja ņemam vērā, ka ļoti daudz bērnu uz šejieni nāk, visi sāk vairāk piekopt ārpusrobežas kultūru, diemžēl savējo ir aizmirsuši," atzīst šausmu parka organizators un džudo sportists Gatis Mīlenbergs.
Latviešu tradicionālā kultūra nav vis aizmirsta, to, piemēram, uztur folkloras kopas un Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kur pirmoreiz izveidota veļu laika gaismas taka.
"Šī ir robeža starp viņsauli un šosauli, un tur mēs varam iet un satikt veļus. Tas ir laiks, kad senie latvieši savus aizgājējus, kas dzīvo taisaulē, pieminēja, un tāpēc mums šķiet svarīgi, kāpēc nepopularizēt mūsu latviešu tradīcijas arī veļu laikā," skaidro Brīvdabas muzeja projektu vadītāja Anda Skuja.
Apmēram pusotru kilometra garumā gaismas taka ieved izgaismotā mežā, skan mūzika un stāsti par veļu laika nozīmi.
"Tā noskaņa, to var just, tā ir tāda mierpilna. Šis laiks, ja skatāmies senā zemnieka dzīvi, tas darba periods ir beidzies – raža ir novākta un laiks piesēst, padomāt gan par to, kāds tu pats esi šai pasaulē, un atcerēties un pieminēt tos, kas ir jau mūžībā tajā garajā dzīvē aizgājuši,"
stāsta Anda Skuja. "Mūsu mērķis ir aicināt ikvienu atvērt savu dvēseli un sajust to, jo šeit ir tik daudz objektu un stāstu, ka ikviens, – vai viņš ir ļoti zinošs latviešu tradīcijās, vai absolūti nezina, kas ir veļu laiks un veļi, – viņš noteikti kaut ko gūs."
Kā pētnieku vērtējumā veļu laiks sadzīvo ar Halovīnu? "Mūsdienu sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, vairs nevar runāt binārajās opozīcijās: savs–svešs," uzsver Ingus Barovskis. "Halovīns ir sveša tradīcija, vietējie masku gājieni, ķekatas – sava tradīcija. Abām divām ir vieta mūsdienu sabiedrībā. [..] Mūsdienu sinkrētismā mēs nevaram nošķirt, viena papildina otru, velna tēlu mēs redzam gan šeit, gan arī latviešu tradīcijās, nāves tēlu redzam gan šeit, gan latviešu tradīcijās, tā ka
nošķiršana ir nevajadzīga un katrai šai lietai ir savs patērētājs, un varbūt, ka šie patērētāji kādā brīdī sastopas."
