16. oktobrī Rīgas pilsētas vadība lēma par vairākām izmaiņām Rīgas pilsētvidē, proti, par vairākiem pieminekļiem, kas vai nu pazudīs, vai Rīgas vidē turpmāk varētu būt skatāmi krietni izmainīti.
Par pieminekļiem un to, ciktāl tie pēdējos gados Rīgā kļuvuši kustīgi, runāts arī iepriekš. Viss šis process joprojām ir apmēram vienas un tās pašas tendences noteikts, proti, tā mērķis it kā ir izskaust no Rīgas vides tos tēlus, simbolus un pieminēšanas zīmes, kuras saistās ar Latvijai naidīgu spēku klātbūtni šai telpā.
Vienlaikus Mintaurs uzsvēra: "Tas, kādā veidā tas notiek Rīgas pilsētā, es domāju, ka tas drīzāk atkal apliecina kaut kādu politiskā kapitāla veidošanu saistībā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, ar tādu politisko zīmēšanos, nevis vēlēšanos sākt tagad nopietnu diskusiju vai sarunu."
Kā Rīgā parādījās Barklaja de Tolli piemineklis?
Mihaels Andreass Barklajs de Tolli, piemēram, bija Krievijas Impērijas ģenerālis, vācbaltiešu izcelsmes Krievijas kara ministrs. Barklaja de Tolli piemineklis Rīgā uzstādīts 1913. gadā.
"Uzradās tas piemineklis saistībā ar vienu citu pieminekļu akciju, kas arī bija gan vēsturiski, gan politiski un galvenokārt jau politiski pamatota. Proti, ar simtgadi, kas tika atzīmēta kopš Napoleona iebrukuma Krievijā, kā to Krievijā toreiz sauca – Tēvijas kara, 1812. gada kara, kurā tātad piedalījās arī Barklajs de Tolli," stāstīja Mintaurs.
Militārās vēstures speciālistu ieskatā Barklajs de Tolli bijis ievērojama sava laika figūra cīņā ar Napoleona karaspēku.
Apritot simtgadei un daļēji gatavojoties arī tolaik aktuālajai Romanovu dinastijas 300 gadu svinēšanai, kas bija paredzēta tieši 1913. gadā, kopumā Latvijas teritorijā parādījās vairākas piemiņas zīmes un pieminekļi, kas bija saistīti ar šo 1812. gada kauju un militārās kampaņas atceri.
"Ķekavā, piemēram, bija uzbūvēts arī tāds skatu tornis, kas gan saglabājās tikai dažus gadus līdz Pirmajam pasaules karam, kas arī bija saistīts ar tām kaujām, kuras notika 1812. gada vasarā Ķekavas un Doles salas apkārtnē, bet Barklajs de Tolli, protams, šis skulpturālais tēls parādījās Rīgā tieši saistībā ar šo impērijas vēstures iezīmēšanu un impērijas vēstures stāstiem," norādīja Mintaurs.
Oriģinālie pieminekļi guļ jūras dzelmē
Barklajs de Tolli vienlaikus kalpoja arī kā bruņniecības un muižniecības pārstāvis, kas, protams, bija sava veida politiska spēle, kas ļāva atgādināt vācbaltiešu politiskajai elitei par tās nozīmi Krievijas impērijas vēsturē un varbūt kaut kādā veidā arī stiprināt to sajūtu, ka viņu ietekme Krievijas galmā un iekšpolitikā ir joprojām ievērojama.
"Protams, neviens nezināja, ka pēc gada sāksies Pirmais pasaules karš un ka to pirmkārt jutīs arī tie paši vācbaltieši," atzina Mintaurs.
Jau 1915. pavasarī vācu pretuzbrukums no Austrumprūsijas bija sasniedzis Latvijas teritoriju, un cīņas tuvojās Rīgas pievārtei. Līdz ar to tika uzsākta Rīgas rūpniecības uzņēmumu evakuācija. Evakuācijas pavēle attiecās ne tikai uz rūpniecības uzņēmumiem, to iekārtām un strādniekiem, bet arī uz krāsainā metāla izstrādājumiem.
"Šajā kategorijā iekļuva gan baznīcu zvani – ne tikai Rīgā, bet arī provincē –, gan visi pieminekļi. Igaunijas piekrastes salu rajonā tas kuģis nogrima gan ar visu Pēteri Pirmo, gan tām detaļām, kas tika demontētas no Uzvaras kolonnas, kas bija kādreiz Pils laukumā un kuru padomju laikā nomainījās Pēteris Stučka šajā vietā, gan pārējie pieminekļi, kas bija saistīti ar Krievijas Impērijas klātbūtni," skaidroja Mintaurs.
Pieminekļu uzstādīšana un novākšana – tīri politisks lēmums
Tāpēc, kad 2023. gadā Saeima pieņēma likumu par kultūras pieminekļu aizsardzību, kurā tika iekļauts punkts par visu vācu un krievu režīmu pieminekļu nojaukšanu, no Krievijas Impērijas piemiņas zīmēm nekas daudz nemaz nebija palicis, norādīja Mintaurs.
"Tas vienkārši liecina par to, ka parasti, kā jau tas ar pieminekļiem notiek, gan pieminekļu uzstādīšana, gan novākšana ir tīri politisks lēmums un tīri politiska rīcība. Tikai pēc tam, protams, kā nākamais jautājums tiek izvirzīts pieminekļa mākslinieciskā vērtība vai kultūrvēsturiskā nozīme, kas tiek piešķirta tai vai citai personai," pauda Mintaurs.
2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tika uzstādīta atjaunota Barklaja de Tolli statujas kopija. Šobrīd acīmredzot daļa no Rīgas deputātiem uzskata, ka tā bijusi kļūda, un naktī uz 31. oktobrī piemineklis Esplanādē ticis demontēts.
"Pašreiz mēs, atkal jau jāsaka, priekšvēlēšanu gaisotnē novērojam dažādas politiskās demagoģijas izpausmes, kas varbūt ir vieglāk pamatojamas attiecībā uz Barklaju de Tolli, bet, kas, manuprāt, ir diezgan grūti pamatojamas attiecībā uz latviešu rakstnieku piemiņas zīmēm," vērtēja Mintaurs.
Vēl divi personāži, par kuriem daudz diskutēts un kuru pieminekļus plānots attiecīgi pārgriezt uz pusēm vai pārvietot, ir Andrejs Upīts un Sudrabu Edžus, īstajā vārdā Eduards Zilbers. Abi ir pietiekami ievērojami, lai viņiem būtu vieta latviešu literatūras vēsturē, bet abi arī, tā sacīt, ir sabojājuši savu reputāciju, sadarbojoties ar padomju režīmu.
"Visi tie jautājumi, ko darīt ar šiem padomju režīma laikā izveidotajiem, ideoloģiski piesātinātajiem un vairāk vai mazāk ideoloģiski orientētajiem pieminekļiem, parādās vai nu saistībā ar kādu konkrētu personu, vai arī saistībā ar politiskā kapitāla veidošanu," pauda Mintaurs.
Politiskā zīmēšanās, nevis nopietna diskusija
Mintaurs uzsvēra, ka daudzus gadus šis pieminekļu jautājums nevienu, tostarp arī tā saucamās nacionālās partijas, kas pietiekami ilgi vadīja Rīgas domi 90. gados un 2000. gadu sākumā, neinteresēja.
"Tad mainījās politiskais klimats Rīgas pilsētā un sāka parādīties vēsturiskas figūras, kas tiešā veidā saistītas ar Krievijas Impērijas klātbūtni šajā telpā. Protams, ka tas radīja uzreiz zināmu reakciju. Vai tas ir pēkšņi parādījies Puškins bijušā Puškina bulvāra malā – es domāju, ka ne jau nejauši viņš tieši tur parādījās, vai kaut kādas piemiņas zīmes, kas, protams, pirmskara laikmetā tika uzskatītas par tādu vai nu kuriozu, vai politisko ambīciju izpausmi, bet kuras neatstāja toreiz nekādu lielāku ietekmi uz sabiedrības viedokli kopumā. Neviens par to tā īpaši lielā mērogā neuztraucās," stāstīja Mintaurs.
Protams, mainoties ģeopolitiskajai situācijai un sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, saasināta tiek uzmanība arī pret tām kultūras mantojuma lietām, kas ir saistītas vai nu ar impērisko pagātni, vai padomju režīmu.
"Bet tas, kādā veidā tas notiek Rīgas pilsētā, es domāju, ka tas drīzāk atkal apliecina kaut kādu politiskā kapitāla veidošanu saistībā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, ar tādu politisko zīmēšanos, nevis vēlēšanos sākt tagad nopietnu diskusiju vai sarunu,
ko mums iesākt ar Andreju Upīti kā padomju latviešu literatūras mantojuma simbolu, vai kā mums izturēties pret kaut kādām Krievijas Impērijas klātbūtnes zīmēm publiskajā telpā, kas vēl ir sastopamas," pauda Mintaurs.
Par latviešu rakstnieku pagātni
Mintaurs skaidroja, ka, piemēram, Sudrabu Edžum šobrīd tiek pārmests fakts, ka viņš ir strādājis pasniedzēja darbā Rietumtautu Komunistiskajā universitātē, kas bija mācību iestāde, kurā patiešām gatavoja speciālistus revolūcijas eksportam no Padomju Savienības uz Rietumiem.
"Bet ar šādu mērauklu mērot un ar šādu optiku skatoties, mēs varam atrast ļoti daudzus piemērus latviešu kultūras un literatūras vēsturē ar līdzīgām personībām, kurām varētu daudz ko pārmest.
Es domāju, ka līdz tam nenonāks, bet galu galā arī studijas Gorkija literatūras institūtā ir tomēr ideoloģisks pasākums. Es, protams, tagad ironizēju par to, kas varētu sagaidīt latviešu literatūras pārstāvjus, kuri darbojās jau pēc Otrā pasaules kara," stāstīja Mintaurs.
Protams, Sudrabu Edžus kontekstā tiek pievērsta uzmanība viņa ideoloģiskajam darbam, tas tiek sameklēts un izcelts, bet tā ir tikai viena daļa viņa biogrāfijas, pauda Mintaurs, un pretstatā Andrejam Upītim, kurš tiešām bija ideoloģiskas nozīmes figūra arī pēc Otrā pasaules kara un padomju okupācijas sākumā, Sudrabu Edžus ideoloģiskā piesaiste padomju režīmam bija daudz mazāka.
Runājot par plānu Andreja Upīša pieminekli pārzāģēt uz pusēm, tādējādi simbolizējot rakstnieka un arī vēstures divdabību, vēsturnieks pauda, ka šī ideja nav no sliktākajām.
"Es domāju, ka tas varbūt ir arī labākais rezultāts, ko mēs visā šajā pieminekļu sāgā šogad esam ieguvuši, jo es nedomāju, ka pareizais risinājums būtu Andreju Upīti novākt no publiskās telpas.
Līdz ar to tad pazustu arī visa tā pretrunīgā un traģiskā vēsture, kas saistīta ar Upīša biogrāfiju, tāpēc Upīša atgriešanās publiskajā telpā pārzāģēta pieminekļa veidolā būtu, manuprāt, veselīga tieši tā iemesla dēļ, ka tā ir pieminekļa tiešā funkcija. Piemineklis ir lieta, kas atgādina par kaut ko," vērtēja Mintaurs.
