“Latviešu Mata Hari”, “dēkainā latviete”, “viena no intelektuālākajām sievietēm Latvijā” – tas viss savulaik bija teikts par rakstnieci, žurnālisti Austru Ozoliņu-Krauzi (1890–1941). Viņas savdabīgā personība bija pretrunu pilna, bet biogrāfijā joprojām ir daudz “baltu laukumu”.
"Viņas vārds daudziem ir maz zināms. Šodien viņas vārds vairāk zināms šauram speciālistu lokam, kas nodarbojas ar starpkaru perioda literatūru. Pirmām kārtām tas saistāms ar faktu, ka viņai nebija skaļu darbu, kurus izdot atkārtoti vēlākos gados pēc viņas nāves," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" atzīst mākslas zinātniece Natalja Jevsejeva.
Kā literāti Ozoliņu-Krauzi jau dzīves laikā vērtēja pretrunīgi. Vieni norādījuši, ka viņa raksta vīrišķīgu literatūru, ar vērienu aprakstot notikumus, kritizējot sabiedrību.
"Bija kreisi noskaņota, ko var just lugās un literāros darbos. Kritizēta viņa arī par to, ka valoda nav tik izkopta, arī literārie tēli shematiski," norāda Jevsejeva.
Austra Ozoliņa-Krauze bija arī mākslinieces Aleksandras Beļcovas sirdsdraudzene, un tas arī iemesls, kāpēc Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs izstāde.
"Ja vērtējam kopumā, gan finansiālais atbalsts, gan palīdzība ar kontaktiem, ka varēja ievadīt Beļcovu plašākā sabiedrībā. Kaut vai – viņa iepazīstināja Beļcovu ar Raini, un tapa portrets," atklāj Jevsejeva.
Tāpat Ozoliņa-Krauze palīdzējā finansēt darbnīcu "Baltars", palīdzēja ar līdzekļiem māksliniecei, kad viņai vajadzēja ārstēt tuberkolozi.
"Ne tikai naudai bija loma, rūpējās par viņu, kopā mākslinieci. Fiziski uzņēmās rūpes," stāsta Jevsejeva.
Savukārt Beļcovas gleznas, kurās redzama Austra Ozoliņa-Krauze, ir savā ziņā mākslinieces pateicība par palīdzību. Arī viņas vārds šodien vairāk ir zināms, tieši pateicoties Beļcovai.
Kā veidojās abu sieviešu attiecības?
"Austrai bija romantiskas jūtas pret Aleksandru. To var saprast no sarakstes. Austra viņai arī atzinās savās jūtās. Cik ciešas attiecības bijušas, grūti spriest," vērtē Jevsejeva.
Vēl viens interesants Austras Ozoliņas-Krauzes dzīves aspekts ir spiegošana jeb sadarbība ar izlūkdienestiem.
Jevsejeva atzīst, ka pati Ozoliņa-Krauze par to, ka sadarbojusies ar vairākiem izlūkdienestiem, ir atklājusi sarunā Aspazijai īsi pirms tam, kad izdarīja pašnāvību 1941.gadā, kad ienāca vācu armija.
"Varētu spriest – ja viņa izdarīja pašnāvību pirms vāciešu ienākšanas, tas nebija vācu [izlūkdienests]. Pieļauju – kaut kādi komunistiskie spēki bija iesaistīti. Fakts, ka viņa darbojās aktīvi kā komuniste 30. gados. Varbūt kādi kontakti ar franču komunistiem, iespējams, krievu. Pieļauju, ka arī Ulmaņa režīms. Bet tur ir pretrunīgas ziņas," atzīst Jevsejeva.
Izstādē “Kaislību varā. Austra Ozoliņa-Krauze – rakstniece, mecenāte, spiedze” varēs aplūkot Aleksandras Beļcovas gleznotos portretus, portretu skices. Būs arī iespēja iepazīsties ar Ozoliņas-Krauzes literatūru un literāro darbību. Kā izstādes līdzkurators piesaistīts filologs Kārlis Vērdiņš, kurš vērtē, ka Austras Ozoliņas-Krauzes darbus var uzskatīt par feminisma literatūru.
Izstāde “Kaislību varā. Austra Ozoliņa-Krauze – rakstniece, mecenāte, spiedze” būs aplūkojama līdz šī gada beigām.
