Gunda Vaivode: Ponta kungs, sirsnīgi apsveicu jūs orķestra 70. jubilejā! Cik ilgi esat kopā ar to – piecus sešus gadus?
Nikolauss Ponts: Kā orķestra menedžeris strādāju jau nepilnus sešus gadus, bet vēl pirms tam piecus – orķestra mākslinieciskajā plānošanā. Tā kā kopā esam jau gandrīz vienpadsmit gadus.
- Medicīnā parasti saka, ka situācija ir atbilstoša vecumam, bet kā šobrīd jūtas orķestris, kā tas vibrē?
- Ja skatāmies pēc cilvēciskajām dimensijām, tad septiņdesmit gadu vecumā cilvēks jūtas daudz citādāk nekā orķestris: viņš ir jauns, bet tomēr vairs ne tik jauns. Orķestris septiņdesmit gados ir relatīvi jauns.
- Vīnes filharmoniķi nākamgad svin 150. dzimšanas dienu, un Mariss Jansons diriģēs jubilejas koncertu.
- Tieši tā. Mums nav pat puse šī vecuma. Tam ir saistība ar vēsturi, jo mūsu orķestris ir Radio orķestris. Bet, atgriežoties pie jautājuma, orķestris šobrīd jūtas jauns, jauneklīgs, spēcīgs, kaislīgs. Vismaz tā es to izjūtu. Un domas par nākotni ir ļoti cerīgas.
- Jums ir arī konkrēts dzimšanas dienas datums – 29. jūnijs, ko svinēsit ar atvērto durvju dienu.
- Ja vēlamies būt matemātiski korekti, tad īstais datums ir 30. jūnijs, kas šoreiz iekrīt svētdienā. Mēs izšķīrāmies par labu sestdienai.
- Lai var svinēt divas dienas!
- Vai nu svinēt divas dienas, vai vienu svinēt un vienu izgulēties. Tā tiešām ir atvērto durvju diena, kas, es ceru, atnesīs ko jaunu ne tikai apmeklētājiem, bet arī mums pašiem. Jums arī ir tādas dienas?
- Ir gan.
- Es neatkārtošu, bet jā – šajā dienā būs tas, ko ikdienā mūsu orķestris dara retāk - mazi koncertiņi, mūziķu tikšanās ar klausītājiem, būs iespēja arī saņemt īsas mācībstundas, pirmoreiz izmēģināt instrumentus. Man kā menedžerim tā ir ļoti svarīga diena, jo cilvēkiem orķestris ir jāsajūt ne tikai kā uz skatuves muzicējoši profesionāļi, bet cilvēki, ar kuriem var parunāt, pajokot. Vēl, protams, ļoti svarīga ir vieta, kurā tas viss notiek – kvartālā Werksviertel Mitte, kurā pēc septiņiem, astoņiem vai desmit gadiem atradīsies jaunā koncertzāle un orķestra mājas. Un es ceru, ka orķestra 80.dzimšanas dienu varēsim svinēt ne tikai ar vienu atvērto durvju dienu, bet jau jaunajā zālē kā pastāvīgā mājvietā.
- Jaunās koncertzāles iedvesmotājs – maestro Jansons
- Liela nozīme personībai
- Koncertzāle – ekstra?!
- Sieviete – labs signāls
- Disciplīna, kaislība, līdzdomāšana
- Jaunā sezona ar maestro Jansonu – aizraujoša
- Ne vienmēr jauns ir jaunākais
- Un ir tas špagats jāiztaisa!
Jaunās koncertzāles iedvesmotājs – maestro Jansons
- Vietu tātad esat izvēlējušies simboliski. Bet cik tālu esat ar pašu koncertzāli, par ko Mariss Jansons tik ļoti ir cīnījies?
- Šobrīd mēs zinām, kas ir arhitekts un kas ir akustiķis. Tās ir svarīgākās figūras. Akustiķis Nakačima regulāri tiekas ar arhitektu, un mēs apspriežam ļoti konkrētas plānošanas lietas. Sabiedrībai tas nav tik satraucoši, jo vēl nav redzami ne celtņi, ne pagrabi, ne mūri, daudz kas notiek uz papīra, bet daudz kas arī personiskās sarunās ar mūziķiem un diriģentu.
Akustiķim Nakačimam ir bijušas ļoti daudzas zinātkāras un kompetentas pārrunas ar Marisu Jansonu.
Viens no jautājumiem, piemēram, ko viņš uzdeva: es zinu, ka jūs vēlaties akustiski labu zāli, kādas Minhenē vēl nav, bet es gribētu zināt, kas jums patīk Herkulesa zālē? Sākumā mēs visi par šo jautājumu brīnījāmies, bet Nakačima atbildēja, ka, protams, runa ir par jauno zāli, bet orķestra identitātei ir liela saistība ar vietu, kurā viņi ir spēlējuši iepriekš. Un arī man bija interesanti uzzināt, kas līdzās negatīvajām lietām Herkulesa zālē ir pozitīvas, kas rada labsajūtu.
- Un kas ir šīs lietas?
- Jansons runāja par skaņas caurspīdugumu uz skatuves, vienam otra sadzirdēšanu ne gluži lielos, bet tomēr lielos un mazākos sastāvos. Apmēram šajā virzienā. Man liekas, ka šie Nakačimas jautājumi parādīja, ka viņš iet pareizā virzienā. Protams, priekšā vēl milzīgs izstrādes darbs. Domāju, ka būvi neuzsāksim ātrāk par 2021. gadu. Sākumā tas izklausās diezgan slikti, bet...
- Tas jau ir ātri!
- Jūs esat eksperte, arī katrs arhitekts pateiks, ka tas ir ātri. Bet publika, pilsēta, mūzikas mīļotāji vēlas, lai tas notiktu patiešām ātri.
Bīstamākais šādos lielos celtniecības projektos ir nepietiekama plānošana. Ja sākas būvdarbi, bet detalizētu plānu nav, tad vienmēr nonāk punktā, kad viss apstājas un ir katastrofa.
Tātad man ir svarīgi, lai funkcionē plānošana. Un tad var sākt darbus.
Liela nozīme personībai
- Dīvainā kārtā tieši šajā brīdī Rīgā valdība lemj par jauno koncertzāli. Mēs vēl nezinām, kāda ir izšķiršanās. Mēs ļoti ceram, jo Rīgā nekad nav bijusi uzcelta koncertzāle.
- Trakums, tādai pilsētai kā Rīga…
- Kas nepieciešams, lai mēs pie koncertzāles tiktu – upuris, mentors, gudra valdība, mūziķu, uzņēmēju iesaiste – kas? Jo lieta nevirzās uz priekšu jau kādus divdesmit gadus.
No Minhenes pieredzes varu teikt, ka spēcīgai personībai, kas par šo lietu iestājas, ir liela nozīme. Mariss Jansons Minhenē ir spēlējis milzīgu lomu lēmuma pieņemšanā.
- Cerams, ka viņš nav upuris!
- Es arī tā ceru, un viņš pats sevi par upuri neuzskata. Tāpat citās pilsētās – piemēram, Londonā. Nav gan zināms, kā viss attīstīsies pēc "Brexit", bet bez Saimona Retla ietekmes lēmums par jaunu koncertzāli Londonā diezin vai tiktu pieņemts. Personība, kas pārņemta ar ideju un var pārliecināt - tas ir svarīgi.
Pieņemu, ka Mariss Jansons noteikti iestājas par koncertzāli Rīgā, bet ir vēl daudz citu jūsu izcilo mūziķu! Tas ir neticami, cik ļoti daudz Latvijas mūziķu ir pārstāvēti pasaules mūzikas biznesā, tāpēc esmu pārliecināts, ka būtu spēcīgas balsis.
Protams, ir vajadzīga valdība, kas uztver šos signālus un kura apzinātos, ka šīs zemes un pilsētas atraktivitāti var nodrošināt šādi pamatakmeņi. Esmu ļoti kritisks tad, ja politiķi saka, ka nav naudas kultūrai, jo jāceļ bērnudārzi, slimnīcas un pansionāti. Tas nav jautājums par vai-vai, bet gan-gan. Cilvēkam ikvienā vecumā nepieciešama kultūra, gan bērniem, gan veciem cilvēkiem.
Ja taupīsim uz sabiedrības kultūras rēķina, nebūs vajadzīgi ne bērnudārzi, ne pansionāti, mēs šo sabiedrību pazaudēsim.
Koncertzāle – ekstra?!
- Arī pie mums ir šis ļaunīgais salīdzinājums, ka trūkst naudas paliatīvajai aprūpei, bet jūs gribat tādu ekstru kā koncertzāle.
- Manuprāt, tā ir liela dumjība, jo: no kā veidojas cilvēka dzīve – no iespējas baudīt sabiedriskās un kulturālās bagātības. Ja šo iespēju nav, tad būs nepieciešams vēl vairāk pansionātu, jo viņi no garīgas nabadzības novecos daudz ātrāk. Cilvēkiem kvalitatīvai dzīvei ir vajadzīga kultūra, tā ir mana absolūta pārliecība.
No attāluma nevaru tik labi spriest par Rīgas demogrāfisko situāciju, bet, lai pilsētu padarītu interesantu jauniem, izglītotiem cilvēkiem un sasaistītu to ar uzņēmējdarbību, tad vajag piedāvāt ko kulturālu.
Arī Minhenē šis bija viens no lieliem argumentiem. Manuprāt, tā ir pareizā investīcija, vajag vienīgi politiķus, kuri to saprot un vēlas. Un vēl ir vajadzīgi cilvēki, kas politiķus "pabīda".
- Vai jūsu gadījumā iesaistīta arī privātā nauda un iniciatīva?
- Jā, un par tās nepieciešamību politiķus vienmēr vajadzēja pārliecināt. Bija Bavārijas vai Minhenes sabiedrības un saimnieciskās figūras, kuri teica: mēs atbalstīsim projektu dāsni, bet ar piedāvājumu, ka mēs mēģināsim apgūt arī fondus.
Šeit Minhenē darbojas koncertzāles fonds, ko nodibināja ļoti veiksmīgi uzņēmēji, un viņi ir ciešā kontaktā gan ar politiķiem, gan mūziķiem un Marisu Jansonu.
Viņi palīdz ne tikai vākt naudu, bet arī pārliecināt citus cilvēkus par šo lielisko investīciju.
- Ar cik lielām izmaksām rēķināties? Miljardu taču nesasniegsit…
- Es ceru, ka nesasniegsim Hamburgas izmaksas, tas bija ļoti komplicēts projekts. Bet vairāku iemeslu dēļ es nevaru nosaukt konkrētu skaitli. Pirmkārt, tik lieli projekti nekad nav simtprocentīgi novērtējami, jo vienmēr var kaut kas atgadīties. Līdzi nāk lielas bailes par to, kas no visa beigās sanāks. No otras puses - ja politiķi tagad spiedīs nosaukt īstos ciparus – un parlaments, saprotams, vēlas iegūt informāciju – to tomēr nevar izdarīt, jo tik lielā projektā ir lietas, ko vienkārši nevar ieplānot.
Tāpēc nav labi, ja politiķiem nosauc kādu skaitli un pēc tam prese saka – jūs taču toreiz teicāt!... Arī arhitekti atzīst, ka tas nav nopietni. Tas pats attiecas uz būvniecības ilgumu, ko nevar paredzēt. Bet atsūtiet uz Minheni savus politiķus vai cilvēkus, kam šie procesi ir svarīgi, es sarūpēšu kontaktus pieredzes apmaiņai.
Sieviete – labs signāls
- Ar aizrautību gaidām orķestra vieskoncertus Rīgā 19. un 21. jūlijā. Jūs spēlēsit operā, ar labiem solistiem, diemžēl bez maestro Marisa Jansona, bet kā izvēlējāties Suzannu Melki?
- Suzanna Melki pāris reižu jau ir sadarbojusies ar orķestri, un viņai ar to ir labas attiecības. Lēmumu par piedalīšanos festivālā "Rīga Jūrmala" mums vajadzēja pieņemt ļoti īsā laikposmā, līdz ar to nebija simtiem iespēju, bet vairākas opcijas bija. Un man šķita, ka festivāla atklāšanai, kam piekrita arī organizētāji, labi piestāvētu diriģente, kura pārstāv Somijas-Baltijas reģionu, un tas arī būtu labs signāls visiem, ka diriģente ir sieviete. Šis kritērijs, protams, nebija noteicošais, bet iederējās perfekti.
- Abi solisti – Julians Rahlins un Rūdolfs Buhbinders – jau daudzkārt ir saspēlējušies ar jūsu orķestri. Kā jūs viņus raksturotu?
- Es pats esmu vīnietis, tāpēc Julianu Rahlinu un Rudi Buhbinderu es pazīstu ne tikai kopš strādāju orķestrī, bet krietni agrāk. Abiem pēdējos gados ir bijusi brīnišķīga sadarbība ar orķestri, un muzikālā sapratne gan personību, gan mentalitātes ziņā abos gadījumos notikusi īpaši augstā līmenī. Minhenes orķestrim ar Vīnes mūziķiem saskan, un mani tas priecē.
- Bavārijas orķestri ir vadījuši ekselenti diriģenti. Šovakar, piemēram, Daniels Hārdings. Bet kā mūziķi reaģē uz diriģentiem? Varbūt arī jūsu orķestrī notiek viesdiriģentu vērtēšana, kā tas ir mūsu simfoniskajā? Kaut te jau visi ir pirmās klases meistari…
- Mūziķu starpā noris daudz sarunu par viesdiriģentiem un viedokļu spektrs ir ļoti plašs.
Fascinējoši, ka orķestrī nekad nav viena – orķestra viedokļa. Domas ir atšķirīgas un reizēm galēji pretējas, bet vienmēr ir aizraujoši klausīties šajās diskusijās.
Daniela Hārdinga gadījumā nediskutē par to, vai viņš ir labs vai slikts, vai vēlamies ar viņu turpmāk muzicēt, jo viņš jau ir bijis ilggadīgs orķestra partneris, bet kopīgie piedzīvojumi gan tiek pārrunāti. Gadās, ka no tālākās sadarbības orķestris kādu svītro.
Disciplīna, kaislība, līdzdomāšana
- Vai līdzīgas sarunas ar diriģentiem notiek arī mēģinājumos?
- Pa reizei – jā. Es gan neesmu klāt visos mēģinājumos. Laipnība un labas uzvedības normas, esmu pārliecināts, tiek saglabātas. Mūsu orķestris ir viens no labākajiem pasaulē, to saku ar lepnumu. Tas ir tāpēc, ka orķestrī spēlē ļoti spēcīgas un talantīgas personības ar neticamām individuālajām, tehniskajām spējām, ar lielu mūzikas izpratni. Daudziem orķestrantiem ir ilga pieredze, strādājot kopā ar dažādiem diriģentiem.
Ja kāds diriģents atnāk pie orķestra pirmo reizi un domā, ka šie mūziķi pašsaprotami darīs to, ko viņiem liek, nevis ieklausīsies arī viņu idejās un pienesumā - tā būs nepareiza nostāja.
Disciplīna orķestrī ir stingra, bet kaislība, līdzdomāšana un patstāvība arī ir spēcīgs faktors. Tāpēc mēģinājumos notiek daudz diskusiju, bet nevis kā izskaidrošanās, bet gan kā iersosinājumi un domapmaiņa. Un man šķiet, ka diriģenti, kuri ar mums strādā, to ļoti novērtē.
- Jūsu orķestris dodas arī turnejās, kam ir liela nozīme orķestra dzīvē. Kādas atziņas esat guvuši?
- Mūsu orķestris neceļo tik daudz kā citi šīs pašas klases orķestri. Bet es turnejas vērtēju kā ļoti svarīgas, jo tā ir iespēja izlauzties no ikdienas, ceļot, redzēt citas koncertzāles, dažkārt iepazīt tās pirmoreiz. Turnejas ir svarīgas, lai veidotu ansambli. Tās nevar salīdzināt gluži ar jauniešu nometnēm, bet līdzīgais ir ceļošana kopā ar visām no tā izrietošajām sekām, būt kopā autobusā, vilcienā, lidmašīnā, viesnīcā, pēc koncertiem izbaudīt pilsētas, būt vienkārši kopā – tas ir svarīgi. Tam klāt nāk īpaša motivācija labi parādīt sevi svarīgās koncertvietās. Un atziņas par pēdējiem koncertbraucieniem?
Varbūt ir nedaudz komiski, ka es to saku, bet caur publikas reakciju mēs radām priekšstatu par attiecīgo vietu.
- Atturīgie latvieši?
- Tad jau redzēsim, cik atturīgi jūs būsit.
- Bez Marisa Jansona…
- Katrā ziņā, kad mēs pagājušajā gadā spēlējām Helsinkos, tad somi nebija atturīgi. Nē, nē, es jokoju. Bet patiesībā no publikas izturēšanās var noprast, kā viņi reaģē uz orķestri, un ir jauki, ja mūziķiem sniegtās emocijas rāda, ka publika piedzīvojusi kaut ko īpašu un neikdienišķu. Ar šādām atziņām atgriezties no turnejas ir brīnišķīgi.
Jaunā sezona ar maestro Jansonu – aizraujoša
- Jūs nupat parādījāt orķestra nākamās sezonas jauno bukletu. Kas interesants tur slēpjas?
Mums ir plānoti lieliski projekti ar Marisu Jansonu. Īpašs prieks, ka viņš diriģēs Bēthovena "Missa Solemnis", par ko jau ilgi sapņojām. Ar mūsu orķestri un Bavārijas Radio kori viņš to atskaņos pirmoreiz.
- Bēthovena gads!
- Arī tas. Vēl Mariss trīs vakaros diriģēs visas Bēthovena uvertīras. Plānā ir Mālera Sestā un Bruknera Devītā simfonija, mums ir turnejas – katru otro gadu spēlējam divus koncertus Ņujorkas Kārnegī zālē, tas notiks šoruden. Būs arī Eiropas tūre, orķestris sen nav bijis Spānijā, tāpēc sniegsim piecus koncertus četrās pilsētās. Jā, pie mums viesosies arī ievērojami viesdiriģenti, ar kuriem labprāt sadarbojamies: Daniels Hārdings diriģēs Mālera Otro un Štrausa "Alpu simfoniju", pie orķestra atgriezīsies Janiks Nezē Segēns, Francis Velzers Mests, Herberts Blomšteds, Džons Eliots Gārdiners, būs arī pāris aizraujošas debijas – ar Miko Franku, Džonu Vilsonu, kas veidos neparastu programmu, un trešais debitants būs Džanandrea Noseda. Līdzās koncertiem ir vēl izglītojošā programma jauniešiem…
- Arī modernās mūzikas cikls…
- "Musica viva", paldies, ka atgādinājāt, tas ir svarīgs orķestra darbības stūrakmens.
Ne vienmēr jauns ir jaunākais
- Kādas ir hrestomātisko opusu attiecības ar jauno mūziku, par kuru jūs pats savulaik turējāt rūpi Vīnes festivālā „Wien modern”. Vieni saka - atkal spēlē vienu un to pašu hrestomātisko mūziku, kaut cilvēki vēlas dzirdēt ko atpazīstamu, otri – kāpēc nepiedāvā neko jaunu?
- Tieši vakar par šo jautājumu diskutējām Ingolštatē, kur orķestris piedalās festivāla atklāšanā. Minhenes abonementu publika vienmēr no orķestra sagaida 19. un 20. gadsimta simfoniskās literatūras lielos darbus. Tas skaidrs. Konservatīvā klausītāju daļa vēlas tikai šos darbus, bet ir otra zinātkārā daļa, kas vēlas iepazīt ko jaunu. Mans menedžera uzdevums ir saskaņā ar orķestri izveidot labu sajaukumu.
Ideālā variantā priecājamies, ja varam kādu pārsteigt ar ko nezināmu, kam komplektā nāk liels pazīstams simfonisks darbs.
- Vai viegli atrast labu jaunu mūziku?
Ne vienmēr jaunam jābūt tikko uzrakstītam. Tā var būt arī senāk uzrakstīta, bet joprojām nepazīstama mūzika.
Es domāju, ka ir daudz labu 20. gadsimta otrajā pusē komponētu darbu, kas šīs pilsētas publikai reti tiek celti priekšā. Tā ir žēl, jo šie darbi nebūt nav tik sarežģīti, kā cilvēki par tiem domā. Orķestris jau no dibināšanas laikiem, 50. gadiem, veido ciklu "Musica viva", kurā izskanējuši neskaitāmi laikmetīgie opusi, tostarp daudzi pirmatskaņojumi. Šo sēriju izveidoja Karls Mateuss Hartmanis – fascinējoša personība pēckara Minhenē, pats lielisks komponists, kurš bija dedzīgs laikmetīgās mūzikas aizstāvis. Tika atskaņota gan viņa, gan Stravinska, Pulenka, Hences mūzika, kas šodienas abonementu publikai šķistu pārdroši. Manuprāt, mūsu uzdevums un izaicinājums ir pārliecināt diriģentus. Īpaši TOP diriģentus, jo citādi situācija var kļūt pārāk skaidra un paredzama.
- Vai arī paši veicat mūzikas pasūtījumus?
- Jā, arvien. "Musica viva" sērijā ir ļoti daudz pasūtījumu, bet atsevišķus darbus pasūtām arī abonementu koncertiem. Jūs noteikti atceraties visas Marisa Jansona iestudētās Bēthovena simfonijas, pirms kurām skanēja kāds uvertīras tipa jaundarbs. Tie bija dažādi komponisti, stili no Mučicuki līdz Kančeli.
Un ir tas špagats jāiztaisa!
- Mēs ikdienā redzam, tostarp „Klasikas” dzīvē, ka visu laiku nākas izdomāt ko jaunu, darboties ar sociālajiem tīkliem. Kā mārketings sadzīvo ar programmām, orķestri?
- Tā ir ļoti aizraujoša tēma, jo mēs pārstāvam kaut ko ļoti tradicionālu. Simfoniskais orķestris ir 19. gadsimta produkts, un arī lielākā daļa repertuāra nāk no šī laika. Bet kopš tā laika daudz kas mainījies, un šobrīd sakarā ar interneta iespējām un komunikācijas ātrumu mainās vēl daudz straujāk. Vienlaikus ir neprātīgi daudz brīvā laika pavadīšanas iespēju, kas tiek piedāvātas cilvēkiem. Un mums kaut kā jāmēģina iztaisīt špagatu: parādīt, ka turam augstu tradīciju un kas tajā ir labs, no otras puses pierādīt, ka esam nozīmīgi un cik svarīgi, ka šodien pastāv tāds orķestris, kas cilvēkiem būtu interesants. Mēs redzam, ka interese ir. Un tas špagats ir jāiztaisa. Man nešķiet, ka orķestrim tiktu nodarīts kas ļauns, ja tas būtu mazliet jauneklīgāks, ar lielāku humora dzirksti, ne tik stīvs un apputējis.
Mūsu gada bukletā redzējāt tās mazās figūriņas? Es no orķestra saņēmu arī kritiku – kas tie par mikimausiem?! Es saprotu, ko jūs domājat, bet, lai jums uz skatuves nekad nebūtu jātēlo mikimausi un lai mēs varētu nodrošināt augstu kvalitāti koncertos, nopietnību, uzticamību, mārketings drīkst arī mazliet paspēlēties.
Mums sevi jāparāda ārpasaulei, lai cilvēki par mums runātu. Un ne vienmēr jādara tikai tas, ko no mums sagaida. Dažkārt jāizdara negaidīti gājieni – gan uz skatuves koncertos, gan mārketingā. Pie tā pieder arī sociālie mediji, kuros mazliet jāuzspēlē (jāpārspīlē), jābūt sajūtamiem, tuvākiem. Pēc šī principa jau sociālie mediji darbojas. Ja instagramā orķestris vienkārši spēlē, tad neviens tāpēc neskries uz viņu koncertu. Tas ir ļoti interesants balanss, kas jāatrod.
- Ponta kungs, vai jums ir arī atvaļinājums?
- Jā, orķestrim ir atvaļinājums un menedžmentam arī.
- Ko jūs grbētu darīt savā ideālajā atvaļinājumā?
- Mans ideālais atvaļinājums – slinki gulšņāt pludmalē, pastarpēm iepazīt labu kultūru, cilvēkus, baudīt labus ēdienus un dzērienus.
- Tad novēlu skaistu atvaļinājumu, bet vispirms tiksimies Rīgā!
- Es ļoti priecājos par šiem koncertiem Rīgā!
- Daudz laimes orķestra dzimšanas dienā!
- Paldies!
