ĪSUMĀ:
- Parakstu vākšana – bez rezultātiem.
- Darbu sākusi kultūras ministra vadītā ekspertu darba grupa ar pamatuzdevumu atrast piemērotāko vietu koncertzālei.
- Arhitekts Lukševics: Grupā strādā cilvēki ar radikāli pretējiem viedokļiem, un ministrija turpina virzīt tikai savu versiju.
- Kā brīvprātīga iniciatīva un atbildes reakcija tapusi otra darba grupa pilsētas galvenā arhitekta vadībā.
- Pieminekļa statusu ēkai Elizabetes ielā 2 visdrīzāk nepiešķirs. NKMP atbildi sniegs līdz 2. novembrim.
- Ar ēkas pašreizējiem nomniekiem nepagarinās līgumus.
- Arhitekti piedāvā ēkā veidot mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju.
- Arhitekts Pēteris Bajārs: Vispirms jāsāk ar koncertzāles programmas izstrādi.
- Ints Dālderis: Sajūta, diskutējot ar arhitektiem, ka vienai daļai vislabākais risinājums būtu nedarīt neko.
Vai sabiedrības viedoklim ir nozīme?
Tad, kad pagaidām nenosakāmā nākotnē nacionālo akustisko koncertzāli Latvijas galvaspilsētā visbeidzot atklās, tās tapšanas gaita jau būs izpelnījusies muzeja ekspozīcijas cienīgus apmērus. Vairāk nekā 30 gadu laikā nosauktas vairāk nekā 10 potenciālās atrašanās vietas, aizvadītas neskaitāmas diskusiju stundas, un, sperot trīs soļus uz priekšu, septiņi kāpti atpakaļ. Naudas, izlēmības, vienprātības vai argumentu trūkuma dēļ. Tomēr ļoti ātri gandrīz absolūtu valdības pārstāvju piekrišanu īsi pirms Jāņiem izdevās gūt kultūras ministra Naura Puntuļa (Nacionālā apvienība) rosinājumam par koncertzāles projektu valstij piederošajā īpašumā Elizabetes ielā 2. Ministra vārdiem runājot, nojaucot komunisma rēgu, beidzot taptu atdots parāds mūziķu saimei.
Lēmums šokēja. Kamēr vieni pārmeta steigu un slepenību, citi – ekspertu trūkumu. Pret lēmuma pieņemšanas gaitu portālā manabalss.lv arhitekta Pētera Bajāra rosinātā iniciatīva savāca teju 3000 iedzīvotāju parakstu.
Atbildot uz iniciatīvu, Kultūras ministrija atsūtījusi formālu vēstuli, norādot, ka tā respektē sabiedrības viedokli un rīko diskusijas, atklāj Pēteris Bajārs un uzsver, ka
“tikmēr Kultūras ministrija ar Puntuli priekšgalā vēl joprojām segu velk tikai un vienīgi šajā virzienā, un patiesībā visas aktivitātes tiek pakārtotas koncertzālei Elizabetes ielā.”
Nacionālās akustiskās koncertzāles projekta attīstības darba grupas vadītāja vietnieks, bijušais kultūras ministrs Ints Dālderis (“Jaunā Vienotība”) savukārt norāda – svarīgākais, ka ticis pieņemts valdības lēmums par koncertzāles atrašanās vienu un piešķirti līdzekļi projekta attīstībai, kas līdz šim nevienam nebija izdevies.
“Vienmēr var uzskatīt, ka process varētu būt savādāks. Es arī varbūt tam varu pievienoties, bet šobrīd ir tā – krīzes apstākļos dzīvojot, ministram bija tā iespēja, viņš izmantoja šo tiešām politisko situāciju, lai šo lēmumu tiešām panāktu,” vērtē Dālderis.
Tomēr arhitekta Pētera Bajāra cīņa turpinoties. Viņš skaidro: “Neviena lieta, uz ko mēs uzstājām jau no pirmās dienas, nekas no tā nav ņemts vērā. Mēs lūdzām, lai tiktu ņemtas vērā iepriekšējās izpētes, kāpēc tiek atmestas iepriekšējās novietnes. Argumenti nav dzirdēti.”
“Manuprāt, Kultūras ministrija ir iestrēgusi deviņdesmitajos, kad varēja kaut ko no augšas vadīt, bet šobrīd sabiedrība aizvien vairāk interesējās par pārvaldību, jo ļoti spilgts piemērs šajās dienās ir Marsa parka liktenis, un pieļauju, ka ar kaut kādiem PR papīriem, ar kaut kādu formālu atrakstīšanos mūsdienās vairāk cauri netiks,” norāda Bajārs.
“Attiecībā uz Marsa parku figurē vārds cinisks, un es gribētu teikt, ka arī šeit koncertzāles jautājumā tā attieksme ir diezgan ciniska.
Jā, tātad jūs varat paust savu viedokli, bet mēs turpinām doties tālāk. Mums ir vīzija, mums ir nauda nojaukšanai, mums ir nauda plenēram, bet jautājums, kur ir nauda būvniecībai – ir tikai solījums, ka būs.”
Paralēles starp koncertzāles un Marsa parka stāstiem politiķu rīcībā un kurlumā pret iedzīvotāju balsi saskata arī Latvijas Universitātes profesors, politologs Juris Rozenvalds.
“Mums nav tāda skaidra sabiedrības viedokļa, kur jābūt koncertzālei, par to jālemj ekspertiem sadarbībā ar lēmumu pieņēmējiem, bet pats veids, kā tas tika pieņemts, tas mani šokēja. Šajā ziņā esmu pilnīgi to cilvēku pusē, kas šādā veidā izteica savu protestu,” norāda Rozenvalds.
Politologs vērtē, ka lēmums par koncertzāles atrašanās vietu pieņemts “ļoti šauri izprastu, politisku interešu iespaidā” un nebija balstīts ekspertu viedoklī.
“Manuprāt, tas ir viens no sliktākajiem piemēriem pēdējos gados, kā tas tika rīkots, un šajā ziņā nezinu, vai var lietot vārdu autoritāri, bet slēpti no sabiedrības, nostādot sabiedrību un ekspertu kopienu fakta priekšā,” uzsver Rozenvalds.
Vairākas darba grupas un bezgalīgas diskusijas
Līdz šim divas sanākšanas aizvadījusi kultūras ministra vadītā ekspertu darba grupa, kas strādā pie koncertzāles projekta attīstības un veiks nepieciešamos sagatavošanās darbus starptautiska arhitektūras konkursa izsludināšanai. Tās sastāvā ir arī arhitekts Andis Sīlis, kurš savulaik starptautiskā konkursā uzvarēja ar ideju būvēt koncertzāli uz AB dambja, ir arī pilsētplānotāji un Latvijas Arhitektu savienības deleģētie pārstāvji.
Darba grupas sākotnējais uzvedums bijis izskatīt koncertzāles iespējamo novietni Elizabetes ielā 2 kontekstā ar iepriekš vērtētajām novietnēm, skaidro arhitekts Uldis Lukševics, un veidot ceļa karti tālākai darbībai.
“Vai darba grupa spēs kaut ko vērā ņemamu radīt, ir liels jautājums, jo tie profesionāļi, kas ir sapulcēti šajā darba grupā, ir ar radikāli atšķirīgiem viedokļiem tieši par šīs novietnes piemērotību koncertzālei, no vienas puses,” uzsver Lukševics. “Bet – no otras puses, no ministrijas puses, šī darba grupa tiek viennozīmīgi virzīta tajā virzienā, ka tiek izskatīta tikai šī novietne, aizmirstot par visām pārējām, kas šīs darba grupas pamatuzdevumu – atrast vispiemērotāko vietu – ir reducējusi atpakaļ uz to, ka ministrijas ierēdniecība ir izdomājusi savā nodabā, ka šī ir tā vieta, neskatoties uz to, ka šeit ir šī ēka, ka novietne ir aizņemta ar izcilo ēku.”
Lukševica vērtējumā darba grupai jau tās darbības sākumā zudis vienots un konkrēts mērķis.
Paralēli kā brīvprātīga iniciatīva un atbildes reakcija tapusi vēl viena darba grupa pilsētas galvenā arhitekta Gvido Prinča vadībā. Viņš un Rīgas Centra attīstības biedrības pārstāvis Jānis Aufmanis darbojas arī ministra darba grupā.
“Kultūras ministrijas darba grupa iet savu ceļu, viņa strādā, kā viņi strādā, un attiecīgi mēs centīsimies apkopot šos viedokļus un nākt klajā ar kaut kādu lietderīgu rezultātu,” skaidro arhitekts Jānis Aufmanis. “Mēs aicinām dažādus cilvēkus, māksliniekus, kultūras personas ar mums sarunāties, lai vispār saprastu un definētu šo koncertzāli, kas tā ir un kādai tai ir jābūt, mēs gribam sākt un risināt jau tādus ļoti fundamentālus jautājumus un atkāpties vairākus soļus atpakaļ.”
Pieminekļa statusu visdrīzāk nepiešķirs
Lai nosargātu bijušo kompartijas ēku jeb tagadējo Pasaules tirdzniecības centru, vairāki arhitekti vērsušies arī Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē un pieprasījuši piešķirt šai ēkai kultūras pieminekļa statusu. Lēmums pārvaldei jāpieņem līdz gada beigām, bet jau tagad zināms, ka visdrīzāk tas būs negatīvs.
Viens no iniciatīvas iesniedzējiem ir arī arhitekts Uldis Lukševics. Pēc viņa domām – šis ir veids, kā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde varētu pārskatīt vērtējumu, ko tā īsi bija sniegusi īsi pirms valdības lēmuma un kurā ēkas vērtība no kultūrvēsturiski vērtīgas ēkas tika pazemināta uz kultūrvēsturiski mazvērtīgu ēku.
“Ir diezgan skaidrs, ka institūcija visdrīzāk nebūs gatava atzīt savas kļūdas vai sasteigto lēmumu un ar vienu lēmumu atcelt otru lēmumu. Es gribētu cerēt, ka tas ir iespējams mūsu valstī, bet praktiski es domāju, ka tas īsti nav iespējams,” spriež Lukševics. “Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir atcelt šo punktu valdības lēmumā par šīs ēkas nojaukšanu, jo šis valdības lēmums, kuru iniciēja Kultūras ministrija, ir salikts kopā – koncertzāles būvēšana šajā vietā un šīs ēkas nojaukšana bez diskusijām, bez nopietnas izpētes.”
Nacionālā kultūrās mantojuma pārvalde (NKMP) sola, ka līdz 2. novembrim tiks sagatavots jauns ēkas izvērtējums un sniegta atbilde arhitektu iesniegumam.
“Šobrīd pārvaldes darbiniekiem ir ļoti, ļoti ilgs un rūpīgs darbs, jo tieši šajās situācijās šai izpētei ir jābūt visskrupulozākajai, pārliecinošākai un perfektākai. Arhitekti iesniedz vienu lapiņu – brīnišķīgi, ēka, ņemiet, valsts, sargājiet līdz mūža galam, bet kādam par to ir jāatbild, un tas jāizvērtē racionāli, ne tikai emocionāli,” norāda NKMP pārstāve Elvita Ruka. “Ir skaidrs, ka šobrīd tā ēka ir nevietā, viņa ir neracionāla, viņa izmaksā pārāk dārgi, viņā ir jāiegulda milzīgi līdzekļi.
Ja to pārvērš par pieminekli, kas ir saglabājams un sargājamas tieši tāds, tad, es atvainojos, tur aizies visu pieminekļu aizsardzības budžets un nevienam citam nekas vispār netiks, vai to mēs gribam?”
Ruka arī atzīmē: “Un vēl ir interesanti, ka šī ēka, kamēr viņa stāvēja mierīgi, viņa nevienu vispār neinteresēja, arī tos pašus arhitektus, kas tagad par to tik ļoti jūsmo, viņa biju neitrāla. Bet viņai vienkārši tāds liktenis šobrīd ir kļūt par tādu interešu sadursmes objektu.”
“Kur jūs bijāt pirms tam?” Šo jautājumu arhitekti dzirdot bieži, atzīst Pēteris Bajārs, skaidrojot: “Pirms tam mēs bijām mierīgi, jo nebija ēkai nekādu apdraudējumu. Šobrīd mēs redzam, ka ir tiešām reāls apdraudējums, mums ir iespēja zaudēt autentisku vērtību.”
Ar nomniekiem nepagarinās līgumus
Tikmēr Pasaules tirdzniecības centra telpu nomnieki saņēmuši vēstuli, ka ar nākamā gada 1. aprīli ēku pārtrauks ekspluatēt un telpas vairs neiznomās. “Valsts nekustamo īpašumu” (VNĪ) Attīstības pārvaldes direktors Jānis Ivanovskis-Pigits skaidro, ka šobrīd ēkā jāveic ar ugunsdrošību saistīti uzlabojumi.
"Nezinot skaidro nākotni, ir pieņemts lēmums neveikt nekādus ieguldījumus šobrīd ēkā, līdz ar to tie līgumi tiek pārtraukti,” skaidro Ivanovskis-Pigits.
“Tie aprēķini veikti tā, ka šobrīd, ēkai esot tukšai, tā valstij lētāk izmaksā nekā tad, ja tur ir nomnieki, – ja pieņem, ka lēmums par koncertzāles virzību nākamgad, par būvniecības finansējumu jau ir lemts.”
Argumentu, ka šīs ēkas uzturēšana valstij izmaksā pārāk daudz un tādēļ izdevīgāk esot to nojaukt, jūnijā pauda kultūras ministrs: “Nu, jums ir iespēja izvēlēties starp šīm divām iespējam – 30 miljonus, lai turpinātu to padomju praksi, kas, nerēķinoties ne ar ko, šo biroju jeb nomenklatūras ēku iecēla vienā no pilsētas visizcilākajām vietām – parka zonā, kur pēc definīcijas neviens nekad nebūvē nomenklatūras ēkas. Turpināt šo tradīciju, tam veltot turklāt 30 miljonus no mūsu visu kopējās nodokļu maksātāju naudas, vai – veltot tam nepilnus 3 miljonus, lai šo ēku nojauktu un tās vietā uzbūvētu koncertzāli.”
Šis arguments, ka nepieciešamība ieguldīt ēkas uzturēšanā ir pamatojums tās nojaukšanai, “neiztur nekādu kritiku”, norāda arhitekts Uldis Lukševics, uzsverot, ka jebkuras ēkas uzturēšanā agri vai vēlu nākas ieguldīt, un atzīmējot, ka ēkas Elizabetes ielā 2 konstrukcijas esot izcilā stāvoklī.
Ēkas īpašnieks – valsts akciju sabiedrība “Valsts nekustamie īpašumi” līdz septembra beigām veic tehnisko izpēti. Secinājumi palīdzēšot pavasarī plānotajam starptautiskajam metu konkursam.
Arhitekti piedāvā ēkā veidot mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju
Tikmēr arhitektiem jau ir piedāvājumi, kā esošajai ēkai piešķirt citu, bet tomēr kultūras funkciju. Uldis Lukševics stāsta: “Šai ēkai var piešķirt izcilu publisku funkciju. Tas mūsu priekšlikums bija – apvienot laikmetīgo mākslu, arhitektūru un dizainu. Kā jūs zināt, šai ēkai ir trīs zari ar vidējo kodolu, katru no šiem zariem varētu aizņemt māksla, arhitektūra, dizains, vidiņā veidojot sinerģiju.”
Lukševics skaidro, ka ēkā dodot mājvietu trim Kultūras ministrijas pakļautībā esošajām nozarēm, “valsts beidzot varētu rādīt to, ka valsts ir gatava savā īpašumā esošu izcilu modernisma pieminekli nenojaukt, bet saglabāt, tādā veidā rādot piemēru visiem investoriem.”
Šobrīd ēkas 438. kabinetā jau iekārtota MAD (māksla, arhitektūra, dizains) arhitektūras telpa.
“Mēs no "Valsts nekustamajiem īpašumiem" esam šobrīd izīrējusi šos 15 kvadrātmetrus. Un tas mērķis ir vismaz līdz gada beigām katru nedēļu likt jaunu bildi iekšā. Un mums ir domubiedru grupa. Tas ir forši, ka ir domājoši arhitekti, kuri grib savas idejas arī izkārtot, izlikt šeit. Arhitektūras galerija nekad nav bijusi Latvijā, un šis ir pirmais mēģinājums, lai arī viņš ir tik maziņš, ar kaut ko ir jāsāk, un šī ēka ir simboliski svarīga arī šai arhitektūras telpai,” skaidro Lukševics.
Kādu koncertzāli Rīgai vajag?
Ēka Elizabetes ielā 2 nav obligāti jānojauc – tāds viedoklis esot izkristalizējies diskusiju laikā, norāda Ints Dālderis.
“Ir jāizmanto tās iespējas, kas šobrīd ir, un mēs strādājam pie divām telpu programmām. Mums ir tā, kas agrāk ir bijusi, kur ir Nacionālā simfoniskā orķestra mājvieta, un viņi ir vienīgie īrnieki, un otra telpu programma, kas varbūt ļautu arī paplašināt iespējas izmantot jau esošo infrastruktūru, kur pārvietot lielāko daļu mūzikas institūciju, kas šobrīd mums ir valstī, un varbūt vēl kādu muzeju klāt.
Tā ka, ja būs šādas idejas un arhitekti nāks ar pārliecinošu vizuālu piedāvājumu, nav izslēgts, ka mēs pie šāda arī paliekam, jo tur arī, protams, jārēķina finansiāli.”
Vispirms esot jāsāk ar koncertzāles programmas izstrādi, uzskata arhitekts Pēteris Bajārs.
“Jo lēkāšana notiek turp atpakaļ. Tad tas ir Kongresa centrs, tā ir lielā zāle, tad ir mazā zāle, tad tās ir telpas mēģinājumiem, tad tiks izvietoti tādi kolektīvi. Patiesībā nav bijusi diskusija ne par vienu no šīm sadaļām ne tikai par atrašanās vietu, bet vispār par to, kas ir koncertzālē 21. gadsimtā un kādas funkcijas mēs tai gribam,” skaidro Bajārs.
“Man tāda sajūta ir bijusi, arī diskutējot ar arhitektiem, ka vienai daļai vislabākais risinājums būtu nedarīt neko,” spriež Ints Dālderis. “Šajā gadījumā domas dalās, tātad paliekam tur, kur esam – mums tās koncertzāles nav. Tanī ziņā beigās abas puses ir diezgan apmierinātas, jo neviens nav zaudējis, toties zaudējusi mūzikas nozare, kurai nav bijusi iespēja realizēt šo projektu un tiešām attīstīties tālāk.”
Viņš uzsver, ka akustiskās koncertzāles jautājums jau daudzus gadus ir pati aktuālākā problēma Latvijas mūzikas nozarē.
Bajārs norāda – ja "neesam gatavi atvēzēties 21. gadsimta koncertzālei", varbūt jābūvē pagaidu risinājums.
“Varbūt ir jāpielāgo kādas citas, varbūt pat industriālās telpas, jo mums ir lielisks piemērs Šveicē, kur koncertzāles remonta laikā tika uzbūvēta pagaidu koncertzāle, kur vienkārši mēs nezīmējamies ar arhitektūras šedevriem, bet mēs parādam, ka mums ir vienkārši lieliska akustika un mums ir šiem mūziķiem, kur muzicēt, mēģināt, un varbūt, ja tik ļoti mēs aizstāvam tos mūziķus, tad varbūt sākam ar viņiem un dodam viņiem šo telpu, un arhitekti savas pērles jau pagūs uzzīmēt vienmēr,” spriež Bajārs.
KONTEKSTS:
Valdība 16. jūnijā atbalstīja Kultūras ministrijas (KM) rosinājumu attīstīt Rīgas akustiskās koncertzāles būvniecību Elizabetes ielā 2, Kronvalda parkā.
Prognozēts, ka ēkas demontāžu varētu sākt 2021. gada pavasarī un ka ēkas nojaukšana un Rīgas koncertzāles metu konkurss izmaksās ap 3 miljoniem eiro.
Kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) izteicis cerību, ka koncertzāli pabeigs pēc 6-7 gadiem.
Vairāki arhitekti ceļ trauksmi par koncertzāles būvniecībai izvēlēto vietu, norādot, ka ēka ir padomju laika modernisma arhitektūras mantojums un to nojaukt nevajadzētu. Atsevišķu arhitektu grupa arī vērsusies Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē, aicinot piešķirt kultūras pieminekļa statusu ēkai Rīgā, Elizabetes ielā 2.
Savukārt mūzikas jomas pārstāvji, tai skaitā Latvijas mūzikas padome un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pauduši atbalstu valdības lēmumam.
