Andris Eriņš, kurš savervēts ticis 24 gadu vecumā, neslēpj – zinājis, ka tā varētu notikt un kāpēc. “Patiesībā man ļoti garš un sarežģīts stāsts būtu. Bet īsā versija – mūsu dzimta gan pa mātes līniju, gan pa tēva līniju visi bijām pretpadomju cilvēki ar dažādu cīņas metožu arsenālu. Tēvs bija leģionārs, pēc tam pēc ievainojuma viņu “parāva” sarkanarmijā, pēc tam viņš aizgāja nacionālajos partizānos, bija sakarnieks līdz 1951. gadam. Mamma arī izpalīdzēja vienam radiniekam, kurš bija vācu armijas virsnieks, tulks štābā, bet viņam vajadzēja citus dokumentus. Pēc kara viņa no viena mācītāja kaut kur Balvu pusē dabūja viltus izziņas un veda.
Ar tēvu, kad viņš jau bija uz nāves gultas Daugavpils onkoloģiskajā slimnīcā, tikās kāds draugs, kuru es turpmāk saukšu par “rezidentu”. Laikam no tēva viņš bija saņēmis svētību runāt ar mani pavisam citā kvalitātē, pavisam citā statusā cīnīties pret nīsto komunistu varu.”
Andris Eriņš, atklājot savu sadarbību ar VDK, uzsver, ka komunistiskajā partijā nekad neesot bijis.
“Sākums tai visai sadarbībai, tai īstajai sadarbībai, un vārdu “īstajai” es pasvītroju, sākās 1977. gada 30. novembrī, kad manā vārda dienā tehnikumā mani pasauca, ka mani gaida kāds vīrietis. Stādījās priekšā, parādīja tēva vēstuli. Tad bija garāka saruna. Pateica uzreiz savus īstos nolūkus, pateica, ka tomēr ir kaut kāda liela varbūtība, ka man vajadzēs daudz un nopietni darboties pret padomju varu, arī informēt ārzemes. Man pateica – es zinu, ka tevi agri vai vēlu meklēs viens čekas virsnieks. Man ieteica – esi aktīvs, esi tāds uz robežas ar pretpadomju darbībām, jo tad uzreiz tevi pamanīs, par tevi interesēsies. Un tā arī notika.”
Andris Eriņš atklāj, ka pēc tehnikuma beigšanas aktīvi darbojies kultūras jomā, taisījis teātra dienas ar Imanta Kalniņa dziesmām, izveidojis aktīvu jauniešu klubiņu.
“Un tā pienāca tas 1979. gads. Mani uzaicināja uz pasu daļu ierasties Rēzeknes milicijā. Tad mani aizveda, kā es sapratu, uz VDK jau viens virsnieks, kuru es neatceros un nezinu, kā viņu sauca, bet viņš mani sāka audzināt pus krieviski pus latviski par manu darbību, un tad ienāca kabinetā virsnieks X. Uzvārdus es šobrīd neteikšu. Un viņš tad stādījās priekšā, ka labi pazinis manu tēvu, bijuši kaimiņi. Es tad sapratu, ka man jāpilda “rezidenta” norādījumi – piekrist. Man jāpiekrīt. Jo vajag daudz informācijas no VDK aprindām, uzzināt, par kādiem konkrēti cilvēkiem interesējās.”
Andris neslēpj, viņš esot bijis tāds kā dubultaģents, kuru iefiltrēja VDK struktūrās, lai pēc tam dotu informāciju disidentiem.
Andris Eriņš stāsta arī citas savas atmiņas par tā laika darbošanos, atklādams arī kospiratīvo dzīvokļu izmantošanu un īpašos kodu vārdus telefonsarunās ar tā saukto “rezidentu”. “Es viņam [“rezidentam”] piezvanīt nevarēju, tikai viņš man. Ja viņš runāja kaut ko par mūziku, piemēram, man kolosāla plate vai es labas stīgas dabūju ģitārai, skaidrs – man satikšanās būs Šķūņu ielā, mūzikas veikalā. Ja saruna bija par šahu, tad vasaras laikā Vērmaņdārzā.”
Abi bijušie VDK aģenti nenoliedz – šodien cilvēkiem par VDK aģentiem un “čekas maisos” publicētajiem izveidojies visai virspusīgs viedoklis, ka viņi ir vainīgi pie represijām un izjauktām ģimenēm.
Andris Eriņš atzīst, ka komentārus sociālajos tīklos un internetā neskatās, pret šobrīd publiskajā telpā pacelto ažiotāžu viņam iestājusies vienaldzība. “Es savu darbības visu izklāstu 1995. gadā laikam jau iesniedzu. Indulis Zālīte pieņēma. Turklāt es jutu, ka tas bija cilvēks, kas labi saprata. Viņš, iepazinies ar to visu manu rakstīto, tikai pateica vienu – jūs neesat vienīgais tāds.”
Viņš arī atzīst, ka kā VDK aģentam viņam neesot bijušas nekādas priekšrocības, tieši otrādi. “Es nekur nekādos ārzemju braucienos tajā laikā nebiju. Es pa karjeras kāpnēm nekur neuzkāpu. Jā, es biju kultūras darbinieks, un te man plašs stāsts būtu, kā es kļuvu par Rēzeknes kultūras nama māksliniecisko vadītāju, un vēl citas lietas. Bet es dzīvokļu rindā Rēzeknē kaut kādas 200 vietas atkritu līdz 500. Īstie visi čekas, kas bija, viņi kāpa uz augšu, vai arī jau pirmajā otrajā gadā tika pie dzīvokļa. Man tā visa nebija. Tāpēc, ka es patiesībā neko nestāstīju tiem VDK virsniekiem. Es vairāk jautāju, un tas bija arī mans uzdevums, piemēram, ko jūs varat teikt par Pujātu Jāni? Es – tas, kas tur ar keramiķiem, nu, redzēts ir. Un tad es prasīju – ko viņš tādu nodarīja, kāpēc mums viņš jāuzmana. Un viņi kaut ko pastāstīja.”
Savukārt Jānis Elksnis neslēpj – sadarboties tolaik nācies ar dažādām struktūrām, piemēram, miliciju, jo tolaik, strādājot skolā, par skolēniem dažādi dokumenti bija arī kara komisariātam jāgatavo, tomēr viņš neuzskata, ka kaut ko ļaunu būtu darījis, “nedomāju, ka uz mani krīt ēna šobrīd, jo es neesmu izdarījis neko tādu, kas būtu vērsts pret mūsu tautu, bet pret tiem huligāniskajiem izgājieniem cīnās visas varas.” Tomēr kā Jānis Elksnis, tā Andris Eriņš uzskata, ka pētīt šos visus dokumentus vajadzējis jau sen, jo daudzi no to laiku cilvēkiem ir miruši.
