Sērijas otrajā laidienā pieredzē dalās sitaminstrumentālists Juris Āzers, kura darbība saistīta ar laikmetīgās mūzikas ansambli "United Berlin" un Berlīnes Radio simfonisko orķestri, Augsburgas opernama orķestra vijolniece Dace Salmiņa-Fricena, Lauzicas festivāla programmu plānošanas vadītājs, mūzikas menedžeris Matīss Druviņš un kontrabasists un komponists Raivis Misjuns, kura dzīve bijusi saistīta ar Apvienoto Karalisti, Nīderlandi, bet beidzamajā laikā – ar Vāciju.
Neapkrāpt pašam sevi. Jura Āzera pieredze
Sitaminstrumentālista Jura Āzera darbība saistīta ar ansambli "United Berlin". Tas ir pārsvarā laikmetīgās mūzikas ansamblis, un Juri Āzeru beidzamajā laikā arvien biežāk varam sastapt arī Berlīnes Radio simfoniskā orķestra mūziķu sastāvā.
Juris Āzers: Vācijā visiem pašnodarbinātajiem – ne tikai mūziķiem, bet arī māksliniekiem, publicistiem un vēl cita veida radošajām personām, kuru pamatdarbs ir mākslas vai teksta radīšana, vai arī jebkāda cita veida radošas izpausmes, ar kurām viņi pelna savu iztiku vai lielāko daļu savas iztikas, ir iespēja tikt uzņemtiem sociālā valstiskā apvienībā – "Künstlersozialkasse" (KSK), tātad Mākslinieku sociālajā kasē, kura sedz daļu tavas veselības apdrošināšanas izmaksas, kura veic sociālās iemaksas, arī pensiju fonda iemaksas. Tu šajā organizācijā piesakies kā pašnodarbinātais, kā mākslinieks-mūziķis, mākslinieks-komponists, mākslinieks-gleznotājs, scenogrāfs un tamlīdzīgi, viņi izskata tavu pieteikumu un, ja viņi apstiprina, ka šī persona patiesi ar to nodarbojas profesionālā līmenī un ar to pelna naudu, tu tiec uzņemts un veic ikmēneša maksājumu šajā sociālajā kasē. Apmaksa vai summa, kas tiek iemaksāta katru gadu, ir atkarīga no tava ieņēmumu līmeņa vai tavas nopelnītās naudas. Kā tas tiek kontrolēts?
Pirms katra nākamā kalendārā gada tev sociālā kase atsūta vēstuli ar lūgumu mēģināt prognozēt, cik daudz naudas tu nopelnīsi nākamgad. Balstoties uz tavu nosaukto summu, tiek aprēķināts ik mēnesi iemaksājamās naudas apjoms.
Tā kā šī sociālā kase ir plaša, dažādu māksliniecisko profesiju visaptveroša un pieņemoša, tad ir cilvēki, piemēram, operdziedātāji vai scenogrāfi, kuriem darbi tiek plānoti vairākas sezonas uz priekšu, tātad arī līgumi tiek noslēgti vairākus gadus uz priekšu, un viņi jau apmēram zina, cik nākamajā gadā nopelnīs.
Protams, nav tā – ja nopelni par 200 eiro vairāk, tev pie durvīm klauvē nodokļu inspekcija. Nē. Labais ir tas, ka šajā ziņā sociālā kase ir salīdzinoši draudzīga, ja esi atbildīgs nodokļu maksātājs: piemēram, gada vidū ir situācija, ka tev ir vairāk darba vai arī mazāk darba, nekā tu esi iepriekš plānojis. Tajā brīdī tu vari ar viņiem sazināties un teikt, ka tava likme, iespējams, būs citādāka, nekā biji iedomājies. To ir iespējams gada laikā mainīt. Es pats šajā ziņā vēl esmu iesācējs, jo šis ir mans otrais gads kā strādājošam pilna laika mūziķim, ne vairs studentam. No kolēģiem zinu, ka nopelnītās naudas daudzumu plus/mīnus ir svarīgi aplēst, jo ik pa kādiem trim pieciem gadiem viņi to kontrolē. Un, ja šis minētais cipars ir bijis ārkārtīgi tāls no realitātes, tad par to var nākties atbildēt, pierādīt vai atmaksāt. Bet es domāju, ka jaunajiem māksliniekiem viņi piedod, jo tomēr arī šāda veida lietai ir vajadzīga kaut kāda pieredze.
Orests Silabriedis: Ja mūziķis izmanto KSK pakalpojumus, vai viņš drīkst darīt arī blakusdarbus?
Jā, to tu drīksti darīt, bet lielākajai daļai naudas ir jānāk no tavas pamatnodarbošanās. Šeit tos citus sauc par "mini job". Ar šiem mazajiem darbiņiem jeb haltūriņām, kas nav saistītas ar tavu pamatnodarbošanos vai profesiju, vari piepelnīties līdz piecsimt, sešsimt eiro mēnesī. Kad sākās pandēmijas vilnis un visi pašnodarbinātie mākslinieki-frīlanceri bija finansiālā izmisumā, tad sociālā kase un vispārējie regulējumi bija tādi, ka šī piestrādāšanas alga varēja būt lielāka – uz to laiku summa tika paaugstināta, šķiet, līdz septiņiem vai astoņiem simtiem eiro.
Vai šo mākslinieku sociālo kasi var uztvert kā biedu vai drīzāk kā draugu, atbalstu un padomdevēju?
Man šķiet, ka tur ir abi faktori. Es vairāk teiktu, ka tā ir humāna organizācija.
Ir svarīgi, ka tu pats seko savām finansēm, esi atbildīgs nodokļu maksātājs un necenties nevienu apkrāpt, jo beigu beigās – tu apkrāpsi pats sevi: ja tu visu mūžu strādāsi kā pašnodarbinātais un tavas iemaksas būs mazākas, nekā tu būtu varējis atļauties, šo iemaksu dēļ arī tava pensija būs mazāka.
Es uzskatu, ka šī sistēma ir ļoti humāna un skaidra – tu zini, kur šī nauda nonāk, tu zini, kas ar to tiek darīts, un principā tā kaut kādā brīdī atnāk atpakaļ pie tevis. Un to var izjust arī ikdienā: piemēram, iepriekš minēju par veselības apdrošināšanu, kas Vācijā ir jāmaksā visiem. Summa, kuru tu maksā par veselības apdrošināšanu, arī ir atkarīga no taviem ienākumiem: ja es nebūtu šajā mākslinieku slimokasē, mans ikmēneša maksājums slimokasē vai veselības apdrošināšanā būtu, es teiktu, par 50% augstāks.
Kā notiek pieteikšanās šī statusa saņemšanai?
Pieteikšanās ir tavas radošās vizītkartes iesniegšana. Nē, nav jāņem timpāni līdzi, tas viss notiek pa pastu vai internetā – tu sniedz viņiem dažādas saites, kurās ir informācija par tevi. Protams, sūti savus diplomus, sasniegumus un tamlīdzīgu dokumentu kopijas. Vienvārdsakot, tev ir jāizveido šāda vizītkarte, un, kas arī svarīgi, jānosūta iepriekšējā gada darba līgumi, kuros redzams tavs darba devējs, atalgojums, honorāri – lai viņi redz, vai cilvēks tiek nodarbināts, vai viņš ir laikmetīgais mūziķis, vai spēlē laikmetīgo mūziku kādā ansamblī Vācijā, vai arī dara jebkādus citus līgumdarbus. Tie ir pierādījumi, pēc kuriem viņi izvērtē tavu atbilstību.
Kā vispār šobrīd Vācijā skatās uz kultūru, un kādas ir iespējas tikt pie finansējuma lietām, ko vienkārši gribas darīt?
Runājot tīri par iespējām atrast finansējumu savam projektam – piemēram, idejai spēlēt kamermūziku tur un tur un ar to un to – salīdzinoši viegli ir piesaistīt finansējumu vai dabūt valsts finansējumu.
Piemēram, ansamblis, kurā es spēlēju, pārsvarā tiek finansēts no Berlīnes Senāta, kas varētu būt tāds kā Rīgas domes Kultūras departaments. Šādiem projektiem finansējuma ir daudz, tie tiek finansēti ļoti labi.
Arī es pats nupat esmu saņēmis no Berlīnes vienreizējo stipendiju, kuru varu ieguldīt kādos savos projektos – šajā gadījumā pieteicos ar konkrētu ideju stipendiju konkursam un saņēmu stipendiju. Tā ka iespējas sevi attīstīt un īstenot kādas mākslinieciskās ambīcijas Vācijā ir lielas. Pārsvarā tu pats interesējies un meklē. Piemēram, attiecībā uz šo pašu stipendiju – ja zini, kuros portālos ik pa laikam jāiemet acs, tu nevari to palaist garām. Protams, ir vajadzīgas arī nelielas zināšanas – vienkārši jābūt šajā vidē un mazliet peldēt pa straumi, un tad jau tu zini, uz kuru pusi [tevi nesīs].
Vai draugu un paziņu profesionāļu vidē Vācijā ir pieņemts runāt par naudu?
Draugu lokā par to runā. Ar tuvākajiem tā nav nekāda tabu tēma. Arī ar kolēģiem par atalgojuma summām savstarpēji komunicējam, jo ir tik daudz dažādu laikmetīgās vai jaunās mūzikas apvienību un kameransambļu, un mēs, protams, zinām, kurš no tiem maksā labāk vai sliktāk, ja tev ir izteikts piedāvājums piedalīties kādā programmā. Tāpat mēs pēc iespējas cīnāmies par finansējumu un atalgojuma paaugstināšanu, kas līdz ar visu globālo inflāciju ir ārkārtīgi aktuāla tēma. Ir apvienības, kas seko līdzi notikumiem, un ir apvienības, kurās ir arī mūziķu valdes – arī tajā pašā "United Berlin" spēlējošie mūziķi ir to biedri. Finansiālie aspekti tiek izrunāti, un visi cīnās par to, lai atalgojums būtu pēc iespējas lielāks un iet līdzi inflācijai. Bet, protams, ir arī daudzas vietas, kur atalgojumi joprojām ir tādi paši, kādi tie bija pirms gadiem desmit. (..)
Sistēma ir diezgan nelīdzvarota. Matīsa Druviņa pieredze
Kultūras menedžeris Matīss Druviņš kultūras jomā Vācijā sācis darboties pirms deviņiem gadiem. Bijis saistīts gan ar Berlīnes ''Konzerthaus'', Esenes filharmoniju, ''Semperoper''. Šobrīd viņš ir Lauzicas festivāla programmu plānošanas vadītājs.
Orests Silabriedis: Latvijā runā par radošas personas statusu. Vai tāds jēdziens ir sastopams arī Vācijā?
Matīss Druviņš: Šāds jēdziens īsti netiek izmantots, bet Vācijā ir tāds fonds kā ''Künstlersozialkasse'', kas ir pensiju un sociālais fonds tieši māksliniekiem. Mākslinieki Vācijā definējas diezgan plaši. Radošā persona no savas algas šajā fondā ieliek zināmu procentu likmi, un fonds to papildina līdz 100% slieksnim, līdz ar to cilvēks ir nodrošināts, ka viņam būs gan pensija, gan cita veida sociālais atbalsts. Tas pilnīgi noteikti dod sava veida brīvību, jo nav jābaidās par veselību un vecumdienām. Nav gluži tā, ka var nestrādāt, bet nu – šajā kontekstā ir ļoti, ļoti svarīgi noņemt psiholoģisko slogu šajos jautājumos.
Kā vispār šobrīd skatās uz kultūru Vācijā, un kā tā tiek atbalstīta?
Izteikti to varēja izjust pandēmijas laikā – atbalsts māksliniekiem, manuprāt, bija diezgan nopietns. Pasaules kontekstā Vācijā ir absolūti lielākais orķestru un opernamu skaits – ir gan operas, gan orķestri, kas jau norāda uz to, ka valsts ir gatava to visu finansēt. Plus vēl vismaz
Saksijā, kur tagad strādāju, ir likums, kas aizsargā kultūru kā tādu – ka nedrīkst tā vienkārši likvidēt kādu opernamu vai orķestri: tie ir ļoti cieši iepīti likumdošanā un nav iespējams vienkārši kaut ko likvidēt.
Tas tāpēc, ka gan Leipcigā, gan Drēzdenē ir ļoti izteiktas [kultūras] tradīcijas.
Vēl mazliet par orķestrantu un brīvmākslinieku situāciju.
Orķestru mūziķiem Vācijā ir diezgan laba situācija – viņiem ir arodbiedrības un diezgan labas, cietas algas pēc noteiktiem parametriem. Bet,
piemēram, solisti operās ir diezgan neaizsargāti. Viņiem vienkārši tiek piedāvāts tas, ko direktors uzskata par pienācīgu. Viņš par to var brīvi lemt.
Līdz ar to – jo lielāka konkurence, jo drīzāk viņš savam opernamam varēs piesaistīt kādu labu mākslinieku par mazāku algu. Tā ka sistēma ir diezgan nelīdzsvarota. Dažās kultūras jomās ir labas un stabilas algas, stabili līgumi, citās jomās ir līgumi, kurus var uzteikt ik pēc gada un kur algas nav tik noteiktas. Kapitālisma princips šeit ļoti cieši iedarbojas. Arī Vācijā tāpat tiek samazināts budžets opernamiem un orķestriem – līdz ar to viņiem piespiedu kārtā kaut kas jāmaina.
Vai esi domājis arī par profesijas un vides maiņu?
Esmu domājis, jā. Esmu domājis par to, vai mainīt jomu. Kā jau droši vien daudzi. Protams, menedžmentā darbojoties, ir priekšrocība, ka tu tomēr esi aizsargātāks nekā mākslinieki, jo arī Vācijā tie darbi lielākoties nav stabili. Stabili līgumi ir tiešām retums šajā jomā. Kultūras iestādes lielākoties ir valsts finansētas, un tad vari tajās iekļūt ierēdņa statusā. Līguma nosacījumu ziņā tas varētu būt veiksmes stāsts, jo tas līgums ir tāds, ka vari nesatraukties par nākotni.
Ja tu reiz izdomātu pārcelties uz Latviju – kādi būtu tie pakalpojumi, kurus varētu piedāvāt tikai tu?
Neesmu konkrēti domājis, bet, ja būtu tāda iespēja un vajadzība, noteikti gribētu dot savu pienesumu, lai kaut ko izveidotu vai uzlabotu. Tagad man ir salīdzinoši daudz kontaktu, īpaši Vācijā, varētu savest cilvēkus kopā, lai radītu ko jaunu. Katrā ziņā – noteikti kaut ko starptautisku.
Šausmīgi uzpūstā birokrātija. Daces Salmiņas-Fricsones pieredze
Vijolniece Dace Salmiņa-Fricsone ir Augsburgas opernama orķestra mūziķe.
Inga Saksone: Cik pasargāts jūtas orķestra mūziķis Vācijā?
Dace Salmiņa-Fricsone: Principā jūtos pasargāta un droša, jo valsts ir nodrošinājusi gan algu, gan pensiju sistēmu mūziķiem, kuri strādā teātros – kā es to daru Augsburgas teātrī.
Pandēmijas laikā mums turpināja maksāt algas – katru mēnesi saņēmām naudiņu, bet brīvmāksliniekiem bija pagrūti, jo brīvmākslinieku gadījumā Vācijas birokrātijai acīmredzot bija sarežģīti saprast, cik ātri nauda nonāks pie māksliniekiem.
Kolēģi Vācijas dienvidos dīkstāves naudu gaidīja gandrīz pusgadu, kas bija diezgan šausmīgi, jo izrādījās, ka birokrātija nebija spējīga tik ātri orientēties jaunajos likumos un jaunajās problēmās. Cilvēki rakstīja un elektroniski sūtīja visādus ieteikumus, pat līgumus, diemžēl elektroniskais ceļš Vācijas birokrātijā acīmredzot nedarbojas tik labi kā Latvijā, un tā bija lielākā problēma… (..)
Vēl pirms pandēmijas lasījām, ka diezgan daudzi orķestri Vācijā tika slēgti vai beidza darboties. Vai tā tomēr arī ir bīstamība, ka var tā vienkārši kaut ko slēgt?
Jā, mēs principā arī baidījāmies par to, jo, piemēram, mūsu teātri pašlaik remontē. Un bija, protams, runas par to, kādas ir remonta izmaksas un vai tiešām tas ir vajadzīgs. Ar to bija tiešām lielas problēmas, jo sabiedrībā īsti nebija sapratnes, ka tas nav projekts, ko var vienkārši apsēdināt pusceļā, jo viss ir sācies. Un vienkārši pateikt, ka mums tādas naudas nav un mēs to nedarām… Tur tiešām bija ļoti lielas grūtības. Uztraucāmies, ka sabiedrības atbalsta nebūs, bet nu – tām grūtībām tomēr tikām pāri.
Baiļu un uztraukuma, ka teātra darbiniekus, piemēram, orķestra mūziķus, pandēmijas laikā atlaidīs, it kā nebija, jo valsts sistēma turpināja darboties, bet, kad gāja jau pandēmijas otrais gads, sākām raizēties, ka sāksies dīkstāves periods, kurā neko nedarām, un tas bija vistrakākais.
Tāpēc mūsu teātris izdomāja ļoti stingru vīrusa testēšanas stratēģiju: katru dienu testējāmies, bet trīsreiz nedēļā paralēli ikdienas testiem bija arī lielie testi, lai teātra darbība neapstātos. Katra Vācijas pavalsts, sevišķi Dienvidvācija, rūpīgi sekoja saslimšanas gadījumiem, un katra pavalsts lēma pati par sevi, ko darīt. Bavārija šai ziņā bija viena no stingrākajām zemēm – ļoti ilgi mēs spēlējām gandrīz tukšām zālēm. Tas bija visskumjākais tajā visā. Jo it kā strādājām, it kā viss notika, mājās nesēdējām, bija testi no rītiem un vakaros, pirms katras izrādes un pirms katra koncerta, bet tad – izej uz skatuves un tev pretī sēž viena ceturtdaļa publikas, kura, protams, aplaudē, cik nu vien var un spēj, bet diemžēl tas nesniedz ne gandarījumu, ne arī sajūtu, ka darbs ir padarīts tā, kā tam būtu bijis jābūt.
Vai brīvmākslinieka statusu iespējams savienot vēl ar kādām citām nodarbēm?
Vācijā ir iespējams šo brīvmākslinieka statusu paņemt arī klāt. Esmu piesaistīta Augsburgas teātrim, kas ir Bavārijas valsts teātris. Man ir tā saucamā cietā darba alga un vieta, kuru saglabāšu līdz pensijas gadiem, kad aiziešu projām no darba, bet paralēli es drīkstu darboties arī kā brīvmāksliniece – tas man iznāk kā pašai savs bizness. Kad darbojos kā brīvmāksliniece, nodokļi jāmaksā man pašai – tā ir viena trešdaļa no maniem ieņēmumiem. Nodokļus no algas, ieskaitot atvilkumus par veselības apdrošināšanu, rēķina un kārto darba devējs.
Protams, mūs interesē arī Vācijas birokrātiskais aparāts.
Pandēmijas laikā bija grūti, jo dīkstāves naudu varēja saņemt tikai no valsts. Nereti viena roka nezina, ko dara otrā.
Vācijā birokrātija ir šausmīgi uzpūsta, to visi kritizē un cenšas kaut ko labot. Diemžēl ir tā, ka tas viss ir nesasaistīti. Tas nozīmē, ka ar vienu iestādi iznāk runāt par vienu lietu, tad jāzvana nākamajai biedrībai vai nākamajam valsts "orgānam", kur atkal jāstāsta pilnīgi cits stāsts, lai viņi mēģinātu saprast, par ko vispār ir runa.
Tā diemžēl bieži notika arī pandēmijā, tāpēc arī valsts nauda tik ātri nenonāca līdz cilvēkiem, jo pēkšņi tas bija kaut kas jauns, kas bija jāizdara biroja ierēdņiem, kuri parasti nodarbojas ar pilnīgi citām lietām. Tāpēc arī šis process māksliniekiem Vācijā bija diezgan smags.
Raidījumu cikls "Mana pieredze Latvijai" top par godu Saeimas vēlēšanām, kuras Latvijā piedzīvosim oktobrī, bet tām, protams, jāsāk gatavoties jau tagad, lai veiktu iespējami pareizo izvēli. Kā ir ar vēlēšanām Vācijā?
Vācijā valdības vēlēšanas ir mazlietiņ savādākas: Vācijā ir ļoti svarīgas tās tendences, kas raksturīgas konkrētajā pavalstī. Piemēram, pandēmijas laikā mums Bavārijā ļoti aktīvs bija premjerministrs Markuss Zēders, kurš interesējās arī par kanclera amatu, tātad – Vācijas visvaldības amatu, bet viņam tas nācās ļoti sarežģīti, jo Bavārijas jautājumi nav Vācijas jautājumi.
Ja politiķis cenšas apmierināt Bavārijas vēlētāju intereses, valdības līmenī tas neko nenozīmē – piemēram, ja tu centies kādam no Saksijas iestāstīt, ka viņam pēkšņi jābrauc atvaļinājumā tikai uz Alpu kalniem, sakši saka – arī mums ir ļoti skaistas upes... Katram reģionam Vācijā ir sava specifika, tāpēc politiķiem no reģioniem valdības līmenī ir ļoti grūti nonākt.
Valdības politikā kultūrai ir ļoti nozīmīga loma, kultūras mantojumam ir dziļas saknes, un tradīcijas vēl joprojām pastāv.
Bet mazliet jūtama ir tāda problēma, ka valdība īsti nezina, kurā virzienā kultūras jautājumus šobrīd virzīt, jo jaunākā paaudze tā kā meklē savus ceļus, kā nonākt pie sava skatījuma uz pasaules lietām, un kultūra diemžēl ne vienmēr viņus uzrunā.
Katrā pavalstī tiek meklēti savi paņēmieni, kā piesaistīt publiku, kā darīt, kā rīkoties. Tāpēc vienotu politiku Vācijas valdībā šobrīd grūti panākt. Mums pašlaik ir ļoti patīkama sajūta, jo tas pats manis pieminētais premjers Markuss Zēders ļoti atbalsta kultūras dzīvi. Piemēram, viņš ir paudis savu vēlēšanu lozungu – viņš grib, lai visi Bavārijas teātri būtu valsts teātri. Tas nozīmē, ka tie vairs nav piesaistīti tikai pilsētas komūnām, bet tiem ir arī nauda no Bavārijas, kas ir viena no bagātākajām pavalstīm Vācijā. Vācijas valdība cenšas atbalstīt šos teātrus, kas, protams, atslogo pilsētu naudas makus, jo tās tomēr ir diezgan lielas izmaksas, kaut arī peļņas, kā jau kultūrā, no tā visa nav. Arī Augsbrukas teātris kļuvis par valsts teātri, tādā ziņā jūtamies labi, ka izjūtam atbalstu no politiķu puses.
Piešķirt vērtību savam darbam. Raivja Misjuna pieredze
Kontrabasista un komponista Raivja Misjuna dzīve bijusi saistīta ar Apvienoto Karalisti, Nīderlandi, bet beidzamajā laikā – ar Vāciju.
Raivis Misjuns: Četrus gadus esmu dzīvojis Londonā, bet tolaik, būdams students, par pašnodarbināto mūziķu dzīvesstilu netiku interesējies. Bet pirmā vieta, kur sāku darboties, strādāt un maksāt nodokļus, bija Nīderlande. Tur visiem pašnodarbinātajiem māksliniekiem vajag sevi reģistrēt – tev it kā ir sava kompānija, kurā pats esi izpildītājs. Un tad apakšgrupā tu klasificējies kā mākslinieks un mūziķis.
Nīderlandē diezgan pateicīgi ir tas, ka pirmos trīs gadus tev dod kā izmēģinājuma jeb iesildīšanās gadus, lai vari redzēt, kā tavai kompānijai vai biznesam klājas, lai uzreiz neesi apkrāmēts ar milzīgiem nodokļiem un apgrūtinājumiem.
Tāpēc, ja arī pirmie divi vai trīs gadi tev ir mīnusā, viņi tev to var piedot, ka tavi izdevumi ir lielāki par ienākumiem. Tas ir ļoti, ļoti labi! Jo – kamēr tu saproti, kā iet ar darbiem un kā visus nodokļus maksāt, paiet zināms laiciņš, tā ka par to jutos pateicīgs.
Nīderlandiešiem vispār ļoti patīk nodokļi, un viņi visi uztver to kā lielāko atbildību – maksājot nodokļus, mēs taču būvējam valsti, tā ka tam ir ļoti liela nozīme.
Tāpēc arī viņi var atļauties to sistēmu tā uzturēt: cik tu pelni, tik tu arī maksā – viss tiek izkalkulēts. Jo vairāk tu deklarē, jo vairāk tu visu pieraksti, jo vairāk naudas vari dabūt atpakaļ. Tas bija diezgan liels pārsteigums.
Orests Silabriedis: Dzirdēts, ka Nīderlandē pret mūziķiem pandēmijas laikā bijuši visai laipni.
Kad sākās pandēmija, viņi izsludināja palīdzības stipendiju ap tūkstoš eiro, kas māksliniekiem tika izmaksāta vairāku mēnešu garumā. Protams, ja tev bija kādi ienākumi, tie bija jādeklarē un nauda jāatmaksā atpakaļ, bet tas tiešām bija tā forši – ka neskatoties ne uz ko, ja nepelni, tad sakarā ar pandēmijas apgrūtinājumiem, saņem pandēmijas stipendiju.
Par savu mītnes vietu tu nupat jau sauc Vāciju.
Vācijā esmu pavisam nesen – pārcēlos uz šejieni februārī, bet sapratu uzreiz: jāpārreģistrē viss un jāsaprot, kā lietas strādā Vācijā. Neesmu vēl lielākais speciālists visos jautājumos, bet kā nodokļu maksātājs esmu pilnībā pārnācis uz šejieni. Vācijā ir citādāka sistēma: te kā pašnodarbinātais mākslinieks vari iestāties KSK, kas tev palīdz apmaksāt izdevumus, kas saistīti ar veselības apdrošināšanu, tāpat pensiju iekrājumu fondam un vēl kādai sociālajai apdrošināšanai. Un tas ir diezgan forši, jo, ja visi izdevumi jāapmaksā pašam, tad ir pagrūti.
Vācijā veselības apdrošināšana ir obligāta – piemēram, ja tev jāstājas slimnīcā, viņi neskatās tavu pasi, viņiem vajadzīga tava apdrošināšanas karte.
KSK ir forša sistēma, kur tev jāiesniedz visi savi darbi, līgumi, nākotnes plāni ar līgumiem. Tad viņi tos apskatās un apstiprina – jā, tu esi mūsu sistēmā kā mākslinieks. Viņi palīdz visu apmaksāt, un tev ir visi labumi no valsts. Protams, tas prasa nelielu organizēšanu, bet tā ir katra iedzīvotāja atbildība – ja tu ļauj, lai tava finansiālā darbība ir pārskatāma, tad arī tālāk vari skatīties pēc labumiem no valsts.
Vai tev ir bijusi kāda saskare ar Latvijas nodokļu sistēmu un Valsts ieņēmumu dienestu?
Jā, neliela saskare ir bijusi…
Man bija pārsteigums: lasīju nolikumus un aprakstus par nodokļu sistēmu Latvijā, taču nevarēju saprast, kas tur uzrakstīts – man vajadzēja kādu tulkojumu latviešu valodā…
Neesmu nodokļu maksātājs Latvijā, tā ka atradu vienu grāmatvedi, kura palīdzēja nokārtot lietas, bet dziļāk tajā neiesaistījos.
Kādu tu izjūti Vācijas attieksmi pret kultūru?
Man ir prieks būt Vācijā, jo šajā valstī jūtu ļoti lielu interesi un cieņu pret mākslām un mūziku. Kaut kur dzirdēju, ka tagad vērojama diezgan liela tendence cilvēkiem attālināties no baznīcām – rindā stāv cilvēki, lai reģistrētos kā ateisti…
Bet Vācijā man ir tāda sajūta, ka šeit reliģija ir kultūra un māksla.
Cilvēki iet uz pasākumiem, arī naudas ziņā vienmēr vari atrast naudu projektiem, ja uzraksti pieteikumus un interesējies – un tas ir ļoti stimulējoši! Tāpēc arī esmu Vācijā, jo iespēju te ir ļoti daudz, apmaksa arī ir laba, tā ka ir prieks darboties tādā valstī, kur tas tiek cienīts.
Kādēļ tu īsti pārcēlies no Nīderlandes uz Vāciju?
Nīderlandē bija mazliet jocīgi: man personīgi šķita, ka
nīderlandiešiem ir izteikta tirgoņu daba – viņiem vienmēr bijušas ostas, tirdzniecība gājusi uz urrā, un tad nu viņi arī ir tādi kā ekonomisti – domā [tikai] par naudu un tā tālāk.
Un man kaut kā tīri sociālā veidā pietrūka mīlestības pret mākslu. Viss tur ir tikai par un ap naudu. Pēdējos gados arī Nīderlandē tiek samazināta nauda kultūrai, daudz kas ir mainījies un situācija nav tik iedvesmojoša, kāda tā bija pirms pāris gadiem. Māksla tiek padarīta par tādu kā "community art", "community activity". Izskatās vairāk pēc hobija. Sak, iesūtiet mums aprakstu par to, kas ir saistībā ar kādiem pēdējā laika politiskajiem notikumiem, lai mēs varam to atķeksēt kā laikmetīgi nozīmīgu. Par pārējo pilnīgi nav intereses.
Kaut kā man pietrūka tā mākslinieciskuma – ka cilvēki tiešām dzīvo saistībā ar mākslu, kas Latvijā ir ļoti augstā līmenī: cilvēki šeit iet uz koncertiem, viņiem tiešām tas daudz ko nozīmē. Nīderlandē man tas likās ļoti virspusēji.
Kā mākslinieku, kurš vēlas izdzīvot pilnu [emociju] spektru tādā sabiedrībā, kur mākslai ir liela nozīme, mani tas nesaistīja.
Interesanti, vai tev ir kaut neliela vēlēšanās atgriezties uz dzīvi un darbošanos Apvienotajā Karalistē?
Pavadīju tur četrus gadus – Anglijā pēc Rīgas bija pirmā lielā pilsēta, kurā es izaugu, un tagad ir tāds sentiments un nostalģija. Mani reizēm velk uz turieni, jā. Mani velk tā krāsainība, košums, kas īpaši piemīt Londonai. Pabeidzu tur skolu, un gadu pēc tam bija "Brexit". Tā man bija kā zīme, ka jābrauc projām. Kur ceļi mani vedīs nākotnē, to mēs redzēsim. Varbūt Skotija – tā man ļoti, ļoti pie sirds.
Varbūt pēc tam, kad Skotija būs ieguvusi neatkarību?
Tieši tā. To es gaidu. Tad es būšu pirmais, kas uz turieni brauks.
Ir dzirdēts, ka pret māksliniekiem īpaši laipna ir Francija, un arī tev šai sakarā ir kas sakāms.
Man viena tuva draudzene tieši šobrīd pārceļas uz Franciju. Runājot par nodokļiem un mākslinieka statusu, tur vispār ir kaut kas interesants, nekur citur to nebiju dzirdējis: vari reģistrēties kā vairākus darbus strādājošs, gadā vajag nostrādāt 49 dienas, un tad tu tiec klasificēts kā konkrētā darba darītājs. Un tad, ja tu kādu dienu nestrādā, tev maksā dienas naudu no 40 līdz 60 eiro... Protams, tas katram ir atšķirīgi, bet man kā pašnodarbinātajam, kurš strādā no projekta uz projektu, likās – oho! No pašnodarbinātā viedokļa tas likās vissaldākais piedāvājums.
Vai draugu un paziņu profesionāļu vidē Vācijā ir pieņemts runāt par naudu?
Pēdējā laikā tas galīgi vairs nav nekāds tabu! Smieklīgi, bet tieši pēdējā laikā daudz par to runāju – savā draugu starpā vairāk un vairāk uzdrīkstos jautāt: vai neiebilsti, ja es prasu? Bet man liekas, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tad tu sāc saprast, kā lietas strādā. Piemēram, viens mans draugs ir solo koncertērģelnieks, kuram ir sava aģentūra, un es tieši viņam to jautāju – mani interesē, cik viņš saņem, piemēram, par solo koncertiem, lai es varētu salīdzināt un saprast, vai ar to iespējams nodrošināt dzīvošanu, vai arī vajadzīgs vēl papildu darbs. Arī lai saprastu, kurā valstī ir labāk [strādāt]. Tas arī daļēji bija iemesls, kāpēc pārcēlos uz Vāciju, jo šeit apmaksa pašnodarbinātajiem mūziķiem, manuprāt, ir viena no labākajām Eiropā. Manuprāt, jo vairāk cilvēki par to runā, jo labāk var saprast, vai kaut kas nav jāmaina. Piemēram,
daudzi mūziķi paši palīdz uzturēt zemo apmaksu, jo piekrīt zemajai atlīdzībai – viņi funkcionē kā lētais darbaspēks. Ja tu reaģētu un teiktu – nē, tas ir par zemu un tas nav cieņpilni, iespējams, ka situācija mainītos.
Vienkārši nebūtu cilvēku, kas piekristu zemu atalgotam pasūtījumam. Pašiem mūziķiem vajag uzstādīt savu cenu! Jo tas tomēr ir grūts darbs, tā ir liela māksla, ko mēs darām: lai cik tas arī varbūt grūti nebūtu, mums pašiem vajag uzdrīkstēties tam piešķirt vērtību.
