Abās deportācijās aizvestie, Sibīrijā vai pa ceļam uz to mirušie, Cēsu apkaimes nacionālie partizāni un pilsētas ebreju kopiena. Melnās plāksnes, kas glabā šo cilvēku vārdus, vēsturiskajā ekspozīcijā “Sirdsapziņas ugunskurs” uzstādītas pirms dažiem gadiem. Tagad šie vārdi uzsāks savu dzīvi.
Ekspozīcijas “Sirdsapziņas ugunskurs” Cēsīs izveidotāja Elīna Kalniņa skaidro: “Ir nereti nācies dzirdēt, ka mums tik daudz sēru dienu, bet man šķiet svarīgi saprast, ka šīs sēru dienas jau nav izrautas no konteksta, tas ir viss mūsu pagātnes stāsts, tā ir mūsu pagātne, kas ir mūsu daļa; mums svarīgi, dzīvojot mūsdienu Latvijā, apzināties, ka šie skarbie notikumi notikuši ar mūsu priekštečiem, lai mums būtu svarīgs atgādinājums par to.”
Ideja atdzīvināt vārdus vēl pirms diviem gadiem radās īru māksliniekam Maiklam Makloklinam, kurš Cēsīs viesojās mākslinieku rezidencē. Iepriekš Latvijā viņš nebija bijis, mūsu vēstures lappuses nezināja. Tomēr to skaudrums viņu uzrunāja.
Mākslinieks stāsta:
“Šajā darbā es esmu iesaistīts it kā no ārpuses, tās nav manas atmiņas, es it kā esmu novērotājs no malas, bet ar savu darbu es varu radīt pamatu jaunām diskusijām, jaunam veidam, kā paskatīties uz šīm sāpīgajām atmiņām.”
Vairāki mēneši Maiklam Makloklinam pagāja, kamēr viņš atrada īstos cilvēkus, kas deportēto un kara šausmās pazaudēto cilvēku vārdus ierunās. Viņam bija svarīgi, kas ir šie cilvēki.
“Es atradu cilvēkus, kuri ierunāja savu vecāku, vecvecāku vai radinieku vārdus, un es jūtos atbildīgs par šīm atmiņām. Tur skan Cēsu cilvēku vārdi, un neviens nav ne pirmais, ne otrais, ne pēdējais, jo vārdi skan nepārtraukti un tie neapstājas,” uzsver mākslinieks.
Šie vārdi, kas skan cēsinieku balsīs, dos papildu vērtību vēsturiskajai ekspozīcijai par pretošanos okupācijas varai, uzskata tās veidotāja Elīna Kalniņa. Tas ir ļoti vienkārša, bet emocionāla piemiņa šīm dzīvēm.
