Šķiet, ka mūziķu sabiedrība ar šādu lēmumu ir apmierināta, taču arhitektu viedokļi krasi dalās. Daļa profesionāļu iebilst pret šādu soli, norādot, ka ēka ir spilgts padomju laika modernisma mantojums, citi turpretī apšauba šīs ēkas arhitektūras vērtību.
Kā šajās viedokļu sadursmēs jūtas ēkas autoru tuvinieki, rubrikā “Cilvēks ziņu virsrakstos” stāstīja ēkas projekta galvenā arhitekta Jāņa Vilciņa meita Māra Zemdega.
Ar Māru Zemdegu, arhitekta Jāņa Vilciņa meitu, Latvijas Radio tiekas šogad tik daudz apspriestajā ēkā Elizabetes ielā 2. Kā vietu sarunai viņa ierosina ēkas pašu augšējo stāvu, no kurienes paveras plašs skats uz Rīgas ainavu un no kurienes var labi novērtēt arī viņas tēva fundamentālo darbu kopumā.
“Tagad paskatīsimies, ko mēs redzam pa šo te logu. Mēs redzam Rīgas jūgendu," stāsta Māra Zemdega.
"Cienot jūgenstila arhitektūru, tēvs atkāpās no ielas, lai ar šo ēku paklanītos tam, kas ir redzams otrā ielas pusē."
Pietāte pret vidi, vēsturi un pamatīgums bija raksturlielumi, kas tēvam bija ļoti svarīgi, īstenojot ēkas projektu, un svarīgi kopumā gan kā arhitektam, gan kā cilvēkam – atzīst Māra Zemdega.
Viņš atteicies ēku būvēt augstāku un ar garākiem stariem, pierādot, ka lielāks apjoms neiederas vidē un tādējādi no izciršanas tiek pasargāti arī parka koki.
Viņš atradis arī veidu, kā tomēr nepakļauties varas prasībai, ka ēka ir pilnībā jānorobežo. Māra Zemdega skaidro: “Ar milzīgu pietāti ir izdarīts tas, ka šeit ir simboliski šī ēka atdalīta ar to nelielo sētiņu, ar latviskiem materiāliem, jo te bija paredzēta sēta visapkārt, no kuras tēvs kategoriski atteicās. Un tagad, paskatoties zem ēkas spārniem, paņemot nost to norobežojumu, faktiski ēka ir caurstaigājama uz parku un līdz ar to tā pilnībā iekļaujas.”
Zemdega turpina: “Lai projektētu šo ēku, protams, ka neizvēlējās “pašu pēdējo” tā laika arhitektu, tas jau laikam ikvienam skaidrs, un viņa doma bija, ka šajā iespēju laikā, kas viņam tika dots sakarā ar šo ēku, ir jāuzbūvē Latvijai māja, kas paliks gadsimtiem, un jāizmanto vislabākie materiāli un vislabākais, ko viņš pats šim projektam var dot.”
Māra Zemdega arī atzīst, ka šis nams viņai būtībā bērnībā atņēmis tēvu.
Viņš bija pilnībā nodevies projektam – vai nu bija uz vietas topošajā būvē vai komandējumos Armēnijā, Urālos un citviet, kur pats brauca izvēlēties būvmateriālus.
Māra Zemdega stāsta: “Tas bija, sākot no kaut kādiem maniem desmit gadiem, kad tēvs sāka projektēt, un 1974. gadā man bija sešpadsmit gadu. Tā kā es tēvu faktiski atceros ar lieliem koferiem, iebraucot no Maskavas. Attaisot koferus vaļā, tur bija maisiņš ar savalkāto veļu un apelsīni. Ar to man ļoti lielā mērā asociējas tēvs.”
Mārai Zemdegai un visai ģimenei ļoti sāpīgi bija dzirdēt pēkšņi šogad ēkai piedēvēto nicinošo apzīmējumu “komunisma rēgs”, jo īpaši tādēļ, ka Jānis Vilciņš līdzās tam, ka bija izcils arhitekts, bija arī nacionāli noskaņots cilvēks.
“Es tiku audzināta ar to, ka kādreiz būs atkal brīva Latvija, ar komentāriem, kāda bija kādreiz Latvija, viņam atceroties savu vecāku dzīvi laukos,” norāda Māra Zemdega. “Un man bija daudz ierobežojumu šajā sakarā, piemēram, es nedrīkstēju stāties pionieros. Tad, kad visa klase bija iestājusies, klases audzinātāja uzsauca viņiem lidojumu virs Rīgas, tā kā panorāmas lidojumu ar lidmašīnu.
Es stāvēju uz zemes un raudāju, jo tēvs man nebija ļāvis stāties pionieros.”
Idejas par ēkas nojaukšanu Māra Zemdega dēvē par barbarismu, nevis kultūras cilvēku cienīgu rīcību, pie tam tā ir pretēja tendence procesiem pasaulē, kas vērsti uz esošā saglabāšanu un piemērošanos videi.
Māra Zemdega norāda: “Un tad es lasu tagad jaunākās atziņas, piemēram, es izlasīju tikko kā profesora Jāņa Krastiņa rakstīto, ka šī ēka ir nevietā, neglīta, bojā jūgendstila panorāmu. Un tā vispār ir zema līmeņa arhitektūra. Un tad man liekas, ka – ja cilvēks var uzrakstīt kaut ko tādu – tad ir saprotams, ka viņš ir angažēts. Jo varētu teikt, ka tā ir savu laiku nokalpojusi arhitektūra vai ēka ir kaut kādā nolietojuma stadijā. Tā būtu taisnība. Bet, ja cilvēks var uzrakstīt, ka tā ir zema līmeņa arhitektūra, tad man gribas paprasīt, kāpēc viņš tagad tā runā? Pilnīgi pretī saviem vārdiem pirms gadiem 40.”
Par koncertzāles akūto nepieciešamību Rīgā Mārai Zemdegai šaubu nav, taču viņa uzskata, ka daudz progresīvāk būtu to uzcelt kādā šobrīd mazattīstītā vai degradētā Rīgas vietā, tādējādi līdz ar nozīmīgo kultūras būvi attīstot visu apkārtējo teritoriju.
Viņa skaidri zina, ka liels koncertzāles atbalstītājs būtu arī viņas tēvs, jo viņš ļoti mīlējis klasisko mūziku.
Zīmējot un rasējot, viņš allaž klausījies operu ierakstus un tolaik mazajai Mārai mācījis arī atpazīt slavenāko operdziedātāju balsis. Viņai vislabāk paticis Jānis Zābers.
