Tarass Ševčenko dzimis 1814. gadā dzimtcilvēku ģimenē Morincu ciemā, mūsdienu Čerkasu apgabalā. Deviņu gadu vecumā zēns zaudēja māti, bet pēc diviem gadiem kļuva par apaļu bāreni, kad klaušu laikā mira viņa tēvs. Kā to savā apcerējumā pieminējis Maksims Gorkijs: "Līdz deviņu gadu vecumam Tarasu Ševčenko audzināja pati daba".
Jaunekļa gados Ševčenko strādāja dažādus darbus dažādās vietās Kijevas guberņā, tostarp par ķestera palīgu skolā, kur no baznīcas dziesmu un lūgšanu grāmatām iemācījās lasīt. Pie vietējiem ikonu gleznotajiem apguva gleznošanas pamatus. Vācbaltiešu muižnieks Pāvils fon Engelharts, pie kura Ševčenko strādāja par kalpu, pamanīja viņa spējas zīmēšanā, un paņēma līdzi Ševčenko iesākumā uz Viļņu, kur ļāva apgūt zīmēšanu pie Viļņas Universitātes pasniedzēja Jana Rustema, bet vēlāk — uz Sanktpēterburgu, kur tika iepazīstināts ar tā laika vadošajiem krievu māksliniekiem.
1838. gada aprīlī, māksliniekiem organizējot loteriju, kurā tika pārdota tieši šim gadījumam radītā, slavenā mākslinieka Kārļa Brilova glezna ar dzejnieka Vasilija Žukovska portretu, izdevās savākt pietiekamu naudas summu, lai muižnieks būtu ar mieru Ševčenko atbrīvot no dzimtbūšanas. Ševčenko iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur bija Brilova māceklis. 1843. gadā akadēmija viņam piešķīra brīvmākslinieka titulu. Studiju laikā dzejnieks publicēja lielāko daļu no saviem pazīstamākajiem darbiem, arī krājumu "Kobzars".
Izdevumā "Literatūras avīze" kritika norādīja, ka "Ševčenko dzejā daudz uguns, daudz dziļu jūtu un visnotaļ tā pauž kvēlu mīlu uz dzimteni. Viņa dzejas gleznas atbilst dabai un mirdz spožās, dzīvās krāsās." Citi kritiķi dzejniekam pārmeta, ka, atdarinādams zemnieku stilu, viņš izkropļo domu un krievu valodu. Taču tieši pārmetums par tuvību zemnieku tautai bija dzejnieka lielākais lepnums.
Lūk, Tarasa Ševčenko dzejolis "Novēlējums" (ukraiņu valodā – "Заповіт", krievu valodā – "Завещание"), kurš tulkots 147 pasaules valodās. Knuta Skujenieka atdzejojumā to raidījumā "Kultūras rondo" skandē aktieris Gundars Grasbergs.
Kad es miršu, lieciet mani
Kapu kalnā dusēt,
Pašā vidū plašai stepei,
Manā dzimtā pusē.
Tā, lai tālu druvas platās
Un Dņepru, un kraujas
Varu redzēt, varu dzirdēt,
Kā viļņi tur graujas.
Kad no Ukrainas tie nesīs
Zilās jūras klajā
Ienaidnieka asins straumes,
Visu brīdī tajā:
Druvas, laukus, pametīšu,
Došos pats pie Dieva
Pateikties… bet līdz tam brīdim
Nepazīstu Dieva.
Apglabājiet, sacelieties,
Važas zemē miniet,
Ienaidnieka asinīm jūs
Brīvi apslaciniet.
Mani savā lielā saimē,
Saimē brīvā, jaunā,
Neaizmirstiet, atcerieties,
Pieminiet bez ļauna.
2015. gadā Rīgā, Kronvalda parkā atklāts Latvijas Ukraiņu kongresa pasūtītais piemineklis dzejniekam, kuru bronzā atlēja ukraiņu skulptors Igors Grečaņiks ar dzīvesbiedreni, dizaineri Ludmilu Grečaņiku. Latvijas Ukraiņu kongresam varam pateikties arī par Ševčenko dzejas izlasi latviešu valodā, kura izdota gadu agrāk.
Valodniecības profesors Dmitro Čiževskis ir uzsvēris: "Ševčenko dzeja ir visbagātākā ar toņkārtām, sonoriku un harmoniju no visiem ukraiņu dzejniekiem – gan pirms, gan pēc viņa. Ir pavisam maz romantisma laikmeta dzejnieku, kuru darbi uz muzikālu iedzīvinājumu tiecas ar tādu pārliecību."
