Stāsts par šīsdienas "Īstenības izteiksmes" tapšanu ir neparasts. Strādājot Vecrīgas sirdī, ceļš bieži ved garām slēgtās Vāgnera zāles lielajiem, apputējušajiem logiem, kuros reizēm lūkojas neizpratnes pilni vācu tūristi, veltīgi cerot apskatīt dižā tautieša - komponista Riharda Vāgnera - kādreizējo darbavietu. Sākotnēji šķita, ka šis būs stāsts tikai par to, kāpēc Vāgnera zāle tā arī nav spējusi atdzimt. Bet iedziļinoties atklājās - ledus, iespējams, ir sakustējies. Tiesa gan, ne valsts vai pašvaldības apņēmības dēļ.
Jau desmit gadus Vāgnera zāli apsaimnieko VSIA "Valsts nekustamie īpašumi", pareizāk sakot, uztur to izdzīvošanas režīmā. Gādā par apkuri, signalizāciju, avārijas remontiem, pa retam atver zāli kādam pasākumam.
Kopā ar apsaimniekotāju pārstāvi Jolantu Grāmatnieci Latvijas Radio dodas raudzīt, kā vēsturiskajā namā izskatās šodien. "Ēkā vispār ir tāda vēstures aura, vai ne? Liekas, ja rastu risinājumu, tas būtu vērtīgi," spriež Jolanta Grāmatniece. "Te nav tādas sajūtas, ka ēka ir atstāta. Liekas – mazlietiņ, un viss atkal aizietu."
Gaiss iekštelpās ir mazliet sastāvējies. Pa kreisi no ieejas - kases lodziņš, aiz kura vēl stāv vecs kasešu radio, tukša konfekšu kārba un koka paplāte ar nodalījumiem monētu uzglabāšanai. Krēsls palicis puspagriezienā, it kā kasieris nesen būtu aizgājis un drīz plānotu atgriezties. Ēkas majestātisko logu drapētie, kādreiz baltie aizkari noputējuši pelēki. Griestus vietām apskādējis ūdens, ēkas bēdīgo stāvokli nodod apzīmogotas sienu plaisas. Kāpņu galā atnācējos noraugās Vāgnera bronzas biste.
"Nododot māju mums, "Valsts nekustamajiem īpašumiem", ar Kultūras ministriju bija vienošanās, ka ēku ar tās vēsturisko vērtību paredzēts arī turpmāk izmantot kultūras pasākumiem. Bet šobrīd ēka ir tukša, tajā nekas nenotiek. Kultūras ministrija sadarbībā ar mums meklē risinājumus, ko darīt, bet līdz šim brīdim risinājums nav atrasts. Vienkāršā valodā sakot, ēka ir iekonservēta, lai tās stāvoklis nepasliktinās," skaidro Jolanta Grāmatniece.
Aiz šodien ierastā Vāgnera zāles vārda un šķietami neuzkrītošās ārienes patiesībā slēpjas četrarpus tūkstošus kvadrātmetru liels nams trīs stāvos no Vāgnera ielas līdz Vaļņu ielai. To uzcēla 1782.gadā pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta. Nams piederēja teātra un mākslas mecenātam baronam Oto Hermanim fon Fītinghofam un kļuva par pirmo stacionāro teātra ēku Rīgā. Teātra direktori strādāja kā mūsdienās producenti un mainījās ļoti bieži.
"Patiesībā ir jāpabrīnās - neskatoties uz to, ka ļoti daudzas reizes teātris ir bijis uz bankrota robežas, vienmēr rīdzinieki ir atraduši papildu līdzekļus, lai šos parādus nosegtu. Teātris visu laiku tomēr ir darbojies, ir bijis ļoti vajadzīgs Rīgā," stāsta komponiste Ilona Breģe, kura Vāgnera zāles vēsturi sākusi pētīt jau pagājušā gadsimta 80.gadu beigās, strādājot tur par pianisti.
Pētnieciskā interese izaugusi līdz pat doktora disertācijai un vēlāk - grāmatai par teātri senajā Rīgā, kura centrā ir pirmais Rīgas pilsētas teātris. 18.gadsimta beigu afišas un programmiņas liecina, ka tas aktīvi sekojis mūzikas jaunumiem - jaunākās operas uzvestas vien pāris gadus pēc pirmizrādēm Eiropas metropolēs.
"Piemēram, Mocarta "Bēgšana no seraja" Vīnē [tika pirmizrādīta] 1782.gadā, un 1785.gadā - jau Rīgā. Tā ka teātris ir bijis ļoti, ļoti progresīvs," atklāj pētniece.
Namā darbojās arī biedrība "Musse", kur bagātākie Rīgas ļaudis izklaidējās un pavadīja brīvo laiku. Tādēļ to dēvēja arī par "Muses namu". Greznā trešā stāva zāle, kurā mūsdienās daudzi bijuši uz kamermūzikas koncertiem, ir "Musses" balles zāle.
Zālē ielūkoties aicina Jolanta Grāmatniece: "Ēkā var droši atrasties, un šī skaistā zāle pat ir iznomāta dažādiem pasākumiem. Protams, ir daži ierobežojumi, kas saistīti ar izmantošanu, jo jāņem vērā, ka visas inženierkomunikācijas ir novecojušas, sanmezgls nav piemērots mūsdienu prasībām. Bet, ja gribas atrasties skaistā telpā ar vēsturi, to te var darīt pavisam droši."
Taču mūsdienās vien retajam zināms, ka trešā stāva zāle ir tikai maza daļa no kādreizējās operteātra greznības. Savulaik no pagraba līdz otrajam stāvam te pletās īsta operas un teātra zāle ar orķestra bedri un amfiteātrī izkārtotām ložām. To aizbūvēja ar stāvu pārsegumiem jau 19.gadsimta beigās, kad teātris pārcelās uz jaunajām telpām - tagadējo Latvijas Nacionālo operu.
"Pirmajā stāvā vēl var saprast, kur ir bijusi šī teātra milzīgās zāles grīda. Principā šis teātris ir restaurējams, ja kāds kādreiz gribētu to atjaunot. Otrajā stāvā, kur arī ir saglabājusies daļa no skatītāju zāles tādā milzīgā telpā, pat ir redzami vecie griestu pārsegumi, kas bijuši virs skatītāju zāles un zem "Musses" deju zāles. Tur 1829.gadā, ja nemaldos, ir bijis tāds gadījums - teātrī ir notikusi izrāde, bet augšā, "Musses" zālē bijis saviesīgs vakars, un dejotāji ir bijuši tik sparīgi, ka noticis milzīgs negadījums - deju grīda uzgāzusies zālē sēdošajiem, kas panikā metušies bēgt. Tur joprojām var redzēt vecos griestu stiprinājumus. Tā ka, ja kārtīgi papēta, tā vēsture arī pašreizējā namā vēl ir diezgan daudz atrodama," stāsta pētniece Ilona Breģe.
Gadu gaitā Rīgas pilsētas teātrī pa ceļam uz Pēterpili koncertējuši daudzi tā laika mūzikas virtuozi - Ferencs Lists, Hektors Berliozs, Klāra Šūmane un citi. Bet ar Riharda Vāgnera laiku Rīgas pilsētas teātrī saistās divu gadu posms no 1837. līdz 1839.gadam. Vāgners Rīgā ieradās 24 gadu vecumā un divu gadu laikā iestudēja piecas operas, vadīja ap 20 operu uzvedumus, diriģēja orķestra koncertus un sāka rakstīt savu pirmo lielo operu "Rienci".
Vēl kādu maz zināmu faktu par Rīgas pilsētas teātra nozīmi Vāgnera tālākajās gaitās iezīmē muzikologs Arnolds Klotiņš: "Vāgners no šī teātra zāles paņēma trīs elementus savam privātajam Baireitas operteātrim, kad viņš to projektēja un cēla. Tas bija zāles izvietojums amfiteātra veidā, tas bija orķestra izvietojums bedrē, kas segta ar jumtu, un tas bija satumsums izrādes laikā. Visas tās trīs lietas tolaik bija jaunums, bet Rīgā tās bija. Man mājās ir intervija, kur viņš pats par to ir stāstījis."
Stāsta, ka zāle Rīgas teātrī izrāžu laikā aptumšota taupības dēļ. Tolaik pierasta lieta bija spoži izgaismota zāle, lai skatītāji var aplūkot ne vien izrādi, bet arī viens otra jaunākos tērpus un frizūras. Vāgneram šķitis, ka tas novērš uzmanību no mūzikas, tādēļ viņš labprāt pārņēmis šo tradīciju arī Baireitā.
Lai gan Vāgnera laiks ir īsa un dažu pētnieku ieskatā varbūt pat pārāk glorificēta epizode Rīgas pilsētas teātra bagātajā vēsturē, tieši ar Vāgnera vārdu nams ir pazīstams vislabāk un ar to saistās arī teātra atdzimšanas ieceres. Pirms diviem gadiem nodibināts Rīgas Riharda Vāgnera operteātra renovācijas fonds, kurā darbojas arī mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, komponiste Ilona Breģe, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Guntis Gailītis, arhitekte Zaiga Gaile. Fonda ideja pieder muzikologam Arnoldam Klotiņam, kurš par Vāgnera zāles atjaunošanu cīnās jau pēdējos piecus gadus.
"Tas būtu brīnišķīgs kultūras tūrisma objekts! Jau tagad vācu tūristi, kas vasarās te ir, staigā ap to māju un nevar saprast, kāpēc viņus nelaiž iekšā. Jo viss, kas saistās ar Vāgnera vārdu, piesaista ārkārtīgu uzmanību," uzsver Arnolds Klotiņš.
Atbalsta meklējumi Vāgnera zāles atdzimšanai valsts iestādēs gan līdz šim atdūrušies pie slēgtām durvīm. Un patiešām - Kultūras ministrijas garajā prioritāšu sarakstā Vāgnera zāles vārds nav atrodams. Tā nav pieminēta arī kultūrpolitikas pamatnostādnēs "Radošā Latvija". Kādēļ tā, skaidro kultūras ministres padomnieks Jānis Dripe: "Šķiet, ka ar krīzi, ar bibliotēkas nodošanu tiešām bija citas prioritātes, un tā vēlēšanās, ka tas varētu notikt ar kādas citas valsts iniciatīvu un līdzekļiem, varbūt bija pārāk vilinoša. Līdz ar to Vāgnera zāle tiešām pēdējos gadus nekad nav bijusi prioritāšu galvgalī, jo vienmēr ir bijis viedoklis, ka akustiskā koncertzāle, laikmetīgās mākslas muzejs, arī deju svētku lieluzvedumam piemērots stadions - tās būtu tās prioritātes."
Pirms gadiem pieciem, tuvojoties Vāgnera 200.jubilejai, bija cerība zāli atjaunot ar Vācijas atbalstu, kas tagad no līdzdalības atteikusies. Vēlāk īsu brīdi tika apsvērta doma par Jaunā Rīgas teātra iemitināšanu tur uz remonta laiku. Arnolds Klotiņš atzīst - līdz šim visi atbalsta meklējumi valsts līmenī atdūrušies slēgtās durvīs.
"Mēs esam domājuši, ka Vāgnera dzimšanas dienā pie tās mājas varētu uztaisīt kādu pusbrīvdabas koncertu. Bet arī atdūrāmies pret to, ka jāangažē kaut vai neliels orķestris, solisti, un tas ir tik ļoti dārgi. Tā ka īstenībā pašlaik visas cerības ir uz Māri Gaili," atzīst Arnolds Klotiņš.
Par Māra Gaiļa iesaistīšanos Vāgnera zāles atjaunošanā Latvijas Radio uzzina tikai raidījuma tapšanas gaitā, tāpēc dodas satikt uzņēmēju un bijušo politiķi viņa iepriekšējā lielajā projektā - Žaņa Lipkes memoriālā Ķīpsalā. "Vāgnera zāles attīstības ideju man atnesa mana sieva, kuru savukārt uzrunāja Arnolds Klotiņš. Un Zaiga teica - ja tur neiesaistīsies praktiķi, tur nekas nebūs. Un tā kā viņa mani uzskata par praktiķi - kādu laiku viņai nācās mani pierunāt. Biju šo [Lipkes muzeju] pabeidzis un domāju, ka varbūt tiešām jāsāk kaut kas jauns. Un tā es lēnām iedegos, atradu arī domubiedrus - bijušos politikas kolēģus, jo vispār šis ir diezgan smags numurs," stāsta Māris Gailis.
Vāgnera zāles atjaunošanu Māris Gailis cer īstenot kā publiskās - privātās partnerības projektu, kur ēka paliktu valsts īpašumā, privātā partnera ziņā būtu piesaistīt naudu atjaunošanai un gādāt par kultūras saturu, bet valsts šo saturu dotētu. "Tie var būt dažādi fondi - gan Eiropas, gan kādu valstu fondi, tie var būt privāti mecenāti un, protams, arī kredīts. Pagaidām gan vēl ir tikai runas. Mums ir jātiek pie kaut kā taustāma. Pirmo naudu, kas ir bijusi vajadzīga, esmu ielicis pats," atklāj Māris Gailis.
Māris Gailis lēš, ka Vāgnera zāles atjaunošanai vēsturiskajā izskatā - ar visu aizbūvēto operas zāli - būtu vajadzīgi vismaz 13 miljoni eiro. Daudz naudas prasīs ļoti sliktā stāvoklī esošie ēkas pamati.
Vai izdosies gūt atbalstu publiskās - privātās partnerības iecerei, atkarīgs no sarunām ar jauno Finanšu ministrijas vadību. Tā šo ideju pagaidām nekomentē, bet tuvākajā laikā plāno tikties ar "Valsts nekustamajiem īpašumiem" un pārrunāt arī Vāgnera zāles likteni.
Lai uzturētu ideju par nama atjaunošanu un, iespējams, piesaistītu arī starptautisku atbalstu, Māris Gailis ar domubiedriem nesen nodibinājis Rīgas Riharda Vāgnera biedrību, kas darbojas starptautiskajā Vāgnera biedrību tīklā. "Mēs esam sadalījuši funkcijas: Māris Gailis strādā pie tā, kā to varētu finansēt, Zaiga Gaile veido rekonstrukcijas ideju, Mikus Čeže un citi Vāgnera mūzikas cienītāji uztur saites ar Starptautisko Vāgnera biedrību, bet es ar savu 17 gadu pieredzi operas vadībā, ja tas viss realizēsies, gribētu izveidot māksliniecisko konceptu šai zālei un programmu nākotnei," atklāj bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars, kura vadībā opera pirms trim gadiem atzīmēja Vāgnera divsimtgadi ar "Nībelungu gredzena" ciklu un kurš par Vāgnera zāles atjaunošanas projekta patronesi uzrunājis komponista mazmazmeitu Evu Vāgneri.
"Mums ir ļoti maz baroka un vispār 18.gadsimta mūzikas [uzvedumu]. Domāju, ka orķestra bedres un skatītāju zāles formāts būtu ļoti labs agrīnajai mūzikai. Baroka mūzikas festivāla tradīcijas ir labas Rundāles pilī, un tā būtu laba vieta Rīgā. Tāpat arī kamermūzikas koncertiem un nelieliem 20.gadsimta operu iestudējumiem, jo orķestra sastāvs un žanrs atbilst tam, ka varētu 500 līdz 600 vietu zālē veidot šādus iestudējumus," turpina Juris Žagars.
Ieceri atjaunot ēku vēsturiskajā veidolā ar visu operteātri atbalsta arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Kā skaidro inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja Mārīte Putniņa, Hāberlanda projektētais nams ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet tā interjera elementi un podiņu krāsnis iekļautas mākslas pieminekļu sarakstā. "Minimālā uzturēšana, kas šai ēkai šādos apstākļos ir nepieciešama, no "Valsts nekustamo īpašumu" puses tiek nodrošināta un tur nekādu pārmetumu nav. Cita lieta, ka tai, protams, ir jāatrod pielietojums. Tad varēs risināt tehniskās problēmas, kas šai ēkai ir ar pamatiem, restaurācijas jautājumu un tā tālāk," skaidro Mārīte Putniņa. Viņa piebilst - Rīga ir bezgala bagāta, un ikdienas gaitās mēs nemaz nevaram iedomāties, kam ejam garām.
Piedāvājam arī noklausīties Latvijas Radio 3 - "Klasika" 2013.gadā tapušo raidījumu, kur Ilga Auguste kopā ar Vāgnera zāles vēstures pazinēju Ilonu Breģi izstaigāja reiz greznās telpas, kā arī noskaidro, kā Rīgā un šajā namā nokļuva Vāgners, kā arī lūkoja, kas palicis pāri no Vāgnera teātra.
