Mans himnas stāsts
2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.
Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.
Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.
Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected].
“Mans himnas stāsts ir īpašs – no 1988. gada. Tad es biju konservatorijas studente, un Viļņā notika studentu dziesmu svētki.
Un droši vien daudzi atceras, ka tāds liels karogu gājiens un publiska himnas skanēšana dziesmu svētkos bija pirmo reizi.
Protams, ka iepriekšējās dienās notika karogu šūšana. Es esmu bijusi vienā istabiņā, kur [Latvijas] Universitātes “Juventus” kora dziedātājas vienu no karogiem šuva. Un ballītes, kas bija kopmītnēs naktīs, tā bija varbūt tā reize, kur jau kaut kā emocionāli varēja sajust, ka kaut kāds brīdis būs. Un tad vienā vakarā bija ziņa par to, ka jāiet uz mežu mēģināt. Un tādā pustumsiņā, krēsliņā mēs gājām, kas nu bija tie gājēji, to es īsti neatceros, un cik bija liels tas bariņš. Bet dažus atceros, kas tur bija. Tur bija gan orķestranti, gan koristi.
Un tad mēs tā klusiņām izmēģinājām “Dievs, svētī Latviju” ar domu, ka būs kāds brīdis, kad tā būs jādzied, un ka mēs esam gatavi.
Tad 2018. gadā, kad Japānas televīzija filmēja stāstu par Latviju simts gados, arī man tur bija zināma daļa šīs filmas tapšanā. Viņi lūdza paskatīties, kādi man ir materiāli no astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem, un vienā tādā vecā koferī man stāv dažādas lietiņas: gan nozīmītes, gan grāmatiņas vai programmiņas, arī dienasgrāmatas. Man nav atmiņā, ka es būtu rakstījusi savas sajūtas, emocijas no astoņdesmit astotā gada, bet es pašķirstīju kladi un atradu, ka 1988. gadā man ir tikai trīs dienas vispār ierakstītas. Divas ir janvārī: par draugiem, par ciemošanos, par radiniekiem. Un tad ir 4. jūlijs. Un 4. jūlijā, kas ir pirmdiena, es esmu ierakstījusi tādu ātru piezīmi, rīta pusē atgriežoties no Viļņas, no studentu dziesmu svētkiem:
“Šorīt atbraucām no Viļņas. Es, Egija, Eva, Sanita braucām ar kondženes mikrīti. Imants, Gusts, Pavlovs (man te jāpiemin, ka Imants ir Imants Kokars, Gusts ir mūsu dekāns Jevgēņijs Augustinovičs un Pavlovs bija pasniedzējs, kurš mācīja vēsturi un sabiedrības mācību). Visu ceļu gulējām. Es jutos, it kā atbraukusi no tālas nākotnes vai pagātnes. Mēs Viļņā jutāmies brīvi, laimīgi, priecīgi. Ingrīda teica tā: ”Mēs ejam aiz tāda karoga, kurš mums ir svēts un dārgs.” Dziedot “Pūt vējiņus”, raudājām. Varbūt vienīgo reizi mūžā, bet mēs koncerta beigās nodziedājām himnu “Dievs, svētī Latviju”. Orķestris iesāka, nu, varbūt pieci cilvēki. Es pirms tam domāju, ka arī es nevarēšu padziedāt, jo kaut kā bail, bet sāku uzreiz.
Gaidīsim, kas būs tālāk, taču tur mēs bijām laimīgi.”
Man bija liels pārsteigums, kad es pati to izlasīju. 2018. gadā, pēc 30 gadiem,” stāsta Aira Birziņa.
