Orests Silabriedis: Beidzamajā laikā sociālajos tīklos un vispār sabiedrībā audzis aizkaitināmības, varbūt pat verbālas agresijas līmenis, ko ļoti skaidri varēja redzēt, apspriežot pēdējā laika kultūras dzīves aktualitāti – jaunās nacionālās koncertzāles būvi. Vai arī jūs esat novērojuši sabiedrības neiecietības līmeņa pieaugumu?
Digna Degtjarova: Es to redzu tieši tāpat, un tas ir eskalējies tieši pēdējo pāris mēnešu laikā pēc ārkārtas stāvokļa noslēgšanās, kad dzīve it kā nedaudz normalizējusies, savukārt
stress, kas uzkrājies, dzīvojoties pa mājām, pašizolējoties un esot nepārtrauktā satraukumā par to, kas nu būs un kā mēs tagad dzīvosim, nekur nav palicis. Ir sajūta, ka šobrīd tas gāžas ārā straumēm,
un tas nenotiek vairs tikai "Delfu" anonīmajos komentāros, kā tas bija ierasts agrāk – nupat jau cilvēki to dara arī sociālajos tīklos.
Haralds Matulis: Arī es redzu, ka cilvēki ir satraukušies, un tas, ka mums Latvijā ir atšķirīga epidemioloģiskā situācija un virspusēji viss šķiet ja ne atrisināts, tad mierīgāks, rada mānīgu miera iespaidu, bet, satiekoties ar cilvēkiem, var just gan spriedzi, gan nervozitāti. Nebiju iedomājies naidīgos komentārus sasaistīt tieši ar Covid-19, bet iespējams, ka es pārāk ticu racionālajam cilvēkā, un spriedze noteikti izlaužas arī šādā veidā.
Anonīmi kašķēties vairs nav interesanti
Digna, tu ieminējies par "Delfu" anonīmajiem komentāriem. Vai sociālajos tīklos cilvēki iepriekš valdījās?
Digna Degtjarova: Jā. Un, manuprāt, tam ir divi svarīgi aspekti. Viens ir tas, ka tīmeklī vairāk komunicēja viedokļu līderi, kuri nevarēja atļauties pa labi un pa kreisi kliegt visu, ko viņi iedomājas. Šobrīd sociālo tīklu lietotāju skaits ir pieaudzis – pandēmijas laikā tas kļuvis īpaši liels, jo cilvēkiem kaut kā jāuzzina informācija, jāmēģina būt kontaktā ar citiem. Un šie cilvēki nav tik tuvu iepazinušies ar etiķeti, kas bijusi līdz šim, un atļaujas teikt krietni vairāk. Bet otra lieta –
man liekas, ka cilvēkiem vienkārši gribas kašķēties, un darīt to anonīmi nav interesanti.
Kādēļ?
Digna Degtjarova: Nu, cik tad tu aiz tā anonīmā vārda ilgi kašķēsies? Pēc tam tev katrs nākamais kašķis jāsāk no jauna. Savukārt, ja tu šajā kašķīgajā komunikācijā startē ar savu īsto vārdu vai vismaz pseidonīmu, tātad – ar savu profilu, kurā saglabājas arī vēsture, ko pirms tam esi teicis, veidojas kaut kāds tēls, uz kura pamata var turpināt šo kašķi veidot ar citiem par citām tēmām.
Tu saki – audzis soctīklu lietotāju skaits. Tas tiešām ir audzis, vai drīzāk augusi lietošanas intensitāte?
Digna Degtjarova: Gan – gan. Abi. Cilvēki sāk izmantot arī citas sociālo tīklu platformas. (..)
Harald, kāda ir tava sajūta par sociālajiem tīkliem?
Haralds Matulis: Es domāju par tiem naidīgajiem komentāriem par koncertzāli – tajos saskatu ievērojamu un pozitīvu pilsoniskās aktivitātes elementu. Proti, cilvēks tiešām ar savu īsto vārdu ir gatavs kaut ko publiski teikt. Pat ja viņš ir ļoti dusmīgs un tikai gānās, man tas šķiet daudz labāk nekā bezgalīgās virtuves sarunas par to, ka viss ir slikti.
Man šķiet, ka koncertzāle ir kaut kā sasaistījusies ar Marsa parka gadījumu:
lai arī beigās valsts izlēma, ka tomēr cels to Valsts drošības dienesta ēku, cilvēkiem bija iespēja iziet piketā, pastāvēt ar plakātiem un sajust, ka mēs esam spēks, mūsu ir daudz, un, pat ja mūs šoreiz ignorēs, mēs esam ceļā uz labāku valsti. Es kaut kā redzu, ka sakrīt ne vien liela daļa protestētāju, bet arī tā kustība savā ziņā radījusi sajūtu, ka šeit ir nākamais gadījums, kur būsim pareizi un iebildīsim. Tik tālu tas izskatās pēc pozitīvas pilsoniskas aktivitātes. Brīdī, kad pieslēdzu savu kultūrpolitisko pieredzi un ieraugu to ne vairs kā vienkārši pilsoniskās aktivitātes gadījumu, redzu, ka tur jau notiek politika un likme ir nevis par procesu, bet to, vai koncertzāle būs vai nebūs un ka
liela daļa to cilvēku, kuri pauž akadēmiskus, ļoti pareizus viedokļus, neapzinās, ka viņi jau ir iesaistījušies politikā ar brīdi, kad publicē kādu negantu komentāru.
Lūk, par šo politisko aspektu – vai nav tā, ka sabiedrība vienkārši nav novērtējusi, ka politisku vienošanos panākt ļoti nozīmīgā jautājumā – tas ir rets gadījums?
Haralds Matulis: Cilvēkiem tas ir vienalga, jo viņiem neviens nepajautāja, viņi ir apvainojušies… Šajā ziņā arī Kultūras ministrija kaut ko neaprēķināja. Nezinu, ko viņi bija gaidījuši – ka visi kā pēc Latvijas hokeja izlases uzvaras nāks un dziedās pateicības dziesmas? Skaidrs, ka arhitekti vienmēr protestēs.
Sabiedrība apvainojusies
Bet tagad ne par arhitektiem, bet sabiedrību. Tu domā, ka sabiedrība ir apvainojusies, ka tai nav pajautāts?
Digna Degtjarova: Tā izskatās. No vienas puses – apvainojusies, ka tai nav pajautāts, bet man tomēr arī nedaudz šķiet, ka vienkārši tā ir kārtējā lieta, par ko varētu uzmest atkal lūpu un atkal parunāt, jo nav jau tā, ka mums šobrīd būtu ārkārtīgi daudz, par ko runāt. Sports lielā mērā mums ir atcelts, pasākumi atcelti, un pēkšņi parādījies kaut kas, par ko var būt vai nu pozitīvs, vai negatīvs viedoklis.
Haralds Matulis: Es mazliet vispārināšu. Teiksim, kā panākt, lai sabiedrība grib, ka koncertzāli vispār uzceļ? Man liekas, tā jau ir lielākā problēma. Es varētu teikt – mums ir demokrātija, mēs balsojam, un katru gadu deviņdesmit procenti sabiedrības saka, ka koncertzāli nevajag. Bet jautājums ir, ko darīt tiem desmit procentiem? Es teiktu – labi, šogad nē, nākamgad arī nē, bet reizi divdesmit gados jādod iespēja savas intereses vai tiesības uz cilvēcīgu dzīvi realizēt arī sabiedrības mazākumam.
Redzu mūzikas sabiedrības reakciju – šie cilvēki jau arī saprot, ka tas process nav bijis īsti normāls, bet bažas, ka tagad tas tiks atkal apstādināts un nekas netiks uzcelts, ir vēl lielākas.
Kad sāku nodarboties ar kultūrpolitiku, es arī biju vairāk par sabiedrības iesaistīšanos, bet – jo lielāka pieredze, jo labāk kļūst redzams, ka beigu beigās lēmumi tāpat tiek pieņemti salīdzinoši šaurā lokā – trīs līdz desmit kompetentu cilvēku lokā. Dažreiz diemžēl arī nekompetentu.
Bet jebkas, kas ir lielāks, izvēršas par bezgalīgu diskusiju. Ja atgriežamies pie šaurā arhitektūras jautājuma, tas pats AB dambja projekts, Nacionālā bibliotēka vai Okupācijas muzejs – arhitekti varēja bezgalīgi strīdēties starp dažādiem redzējumiem, vai tas ir izcili, vai tas ir drausmīgi. Un tad mēs jautājam – vai šī ir sabiedrības diskusija? Tie, kuri nav arhitekti, klausās un domā, kurai daļai pieslieties? Jautājums, vai tā ir diskusija un vai tur ir cerības uz jebkādu pozitīvu rezultātu?
Digna Degtjarova: Runājot par koncertzāles būvniecību, domāju, ka ļoti, ļoti lielā ilgtermiņā nogājis greizi ar komunikāciju. Tas process vilcies jau tik ilgi un smagnēji, ka visiem ir aizmirsies, par ko vispār ir stāsts, un
tagad, kad šis lēmums ir pieņemts, tas nav līdz galam pareizi izstāstīts – ka runa ir par koncertzāli, nevis ēkas nojaukšanu, kā to šobrīd redzam visos virsrakstos.
Haralds Matulis: Es gan neteiktu, ka Kultūras ministrija nāca ar paziņojumu, ka "mēs nojauksim māju" – tā nāca ar ziņu, ka cels koncertzāli, bet skaidrs, ka pretinieki uzreiz paņēma aspektu, ko gribēja izcelt.
Cita lieta, ka ministrija nebija sagatavojusies tiem pretargumentiem, kas sekoja nākamajās nedēļās, laicīgi dodot savu sakarīgu, pieklājīgu pretargumentāciju.
Piemēram, arguments, ka tagad ir moderni ēkas pārbūvēt un revitalizēt – vajag taču skaidri pateikt, ka nav iespējams šo māju revitalizēt un pārbūvēt par koncertzāli!
Atmiņa ir īsa – cilvēki jāsagatavo
Kāpēc, jūsuprāt, ir aizmirsies pilnīgi viss, kas koncertzāles sakarā savulaik diskutēts gan par Skansti, gan par Zaķusalu, gan par Maskavas priekšpilsētu? AB dambis – tā jau ir klasika. Vai šo riņķa deju katrreiz vajag atkārtot? Jo tagad atkal netrūkst ekspertu, kuri jautā – kāpēc nevarētu celt tur un tur?
Haralds Matulis: Atslēga ir tur, ka
cilvēkus, kuriem ir viedoklis, vajag iesaistīt ne tikai viedokļu izteikšanā, bet pamazām uzticēt mazas atbildības – uzrakstīt vēstuli konkrētajai ministrijai, izpētīt konkrētu likuma pantu.
Deviņdesmit procenti cilvēku atkritīs, bet tie desmit, kas paliks, pēc pusgada paši sapratīs, cik tas process ir mokošs un kļūs mazliet iecietīgāki. Būtu labi spert otro soli aiz feisbuka komentāra vai paraksta portālā "manabalss.lv", kas neko nemaina, bet rada viltus sajūtu, ka esmu apzinīgs pilsonis.
Iestājies kādā biedrībā, uzraksti reālu vēstuli Saeimas komisijai, aizej uz kādu Saeimas komisijas sēdi un pacenties izstaigāt vienu jautājumu pusgada garumā, iegūsti to nogurumu un mazliet saproti, kā tie procesi notiek, nevis ieraksti divus dusmīgus komentārus
un nosauc visus pārējos par muļķiem, un jūties, ka tu esi atbildīgs!
Digna Degtjarova: Tā ir monētas viena puse, kam pilnīgi noteikti piekrītu. Bet ir arī otra. Strādājot ar zīmola mārketinga komunikāciju, cilvēkiem ir ārkārtīgi īsa atmiņa – cilvēki, kuri paši nav iesaistījušies procesos – un tādu ir absolūtais vairākums –, neatceras visus citus alternatīvos variantus, kuri tika apspriesti. Viņi atceras, ka kaut kas kaut kur ir bijis, un tur noteikti bija kaut kas labāks. Bet, kādi argumenti bijuši, neatceras.
Kā ar sabiedrību vispār lai sarunājas? Haralda priekšlikums – ej un iesaisties. Digna, kāda ir tava recepte sabiedrības uzrunāšanai?
Digna Degtjarova: Pilnīgi piekrītu, ka nekas nestrādā tik labi kā auditorijas iesaistīšana. Jautājums ir, vai pie tā tiek gana daudz domāts, vai pie tā tiek piesaistīti komunikācijas eksperti, kuri domā par to, kā kaut vai pa pusei izklaidējošā veidā cilvēkiem padarīt konkrēto projektu par viņējo.
Ir kāds piemērs Latvijā, par kuru tu vari pateikt, ka tas ir izdevies?
Digna Degtjarova: Absolūti brīnišķīgs piemērs – Nacionālās bibliotēkas gadījumā bija grāmatu ķēde.
Lai gan pirms tam cilvēki bija teikuši, kāpēc mums vispār to Gaismas pili vajag, visi tik priecīgi stāvēja tajā rindā! Kāds vienkārši bija izdomājis tādu nieku, ka uztaisām, lūk, šādu aktivitāti, un tas deva brīnišķīgu kopības un līdzdalības sajūtu. Kaut arī tas darbiņš no katra cilvēka puses bija šķietami maziņš, katrs tika iesaistīts.
"Mums nepatīk" un kļūdas komunikācijā
Ko jūs paši domājat par Elizabetes ielu 2?
Haralds Matulis: Tā ir tā lieta, kas
mani šajā aizstāvības komentāru gūzmā mazliet nokaitināja – ka tas sākās ar emocionālu pozīciju, ka "mums nepatīk",
kas, iespējams, bija instinktīvs arhitekta profesionālais viedoklis, kam pēc tam tika piemeklēti pilnīgi visi argumenti, beidzot ar to, ka,
lūk, Londonā tagad tiek novērtēts vēlīnais modernisms un šādu ēku varētu pārbūvēt par brīnišķīgu luksusa dzīvokļu ēku, kas būtībā jau ir pretarguments loģikai.
Bet tas, kas mani aizkaitināja... Man nekas nav pret to māju, bet nav arī nekādu jūtu, jo pēdējos trīsdesmit gados ne reizi tur neesmu bijis. Jautājums, cik cilvēku tur ir gājuši satikties ar draugiem, iedzert kafiju, kārtojuši darba darīšanas – izņemot, protams, tos, kuri tur strādā.
Faktiski sanāk tā, ka šī māja jau nav ar sabiedrisku funkciju. Tāpēc – ja tā būtu mana mīļākā ēka, es daudz vairāk šaubītos.
Un kā tev, Digna, ar personisko piesaisti?
Digna Degtjarova: Personiskas piesaistes šai ēkai nav arī man, bet no otras puses – neesmu arhitekte un nespēju objektīvi izvērtēt, ko ar to visu iesākt. Bet tas, kas man šķiet svarīgi – ka mums to koncertzāli beidzot vajag. Tas ir mans viedoklis, pie kā pieturos. Līdz ar to – ja šāds risinājums beidzot ir atrasts, tad ejam uz priekšu.
Un jūsu sajūta – koncertzāle ārpus centra, koncertzāle degradētā teritorijā, koncertzāle neapgūtā teritorijā, koncertzāle nomalē...
Haralds Matulis: Mani interesē nevis tas, ko varu izfantazēt, bet tas, kas Latvijā ir iespējams šajos vēsturiskajos apstākļos ar konkrēto politisko situāciju, valdību un sabiedrību. Tāpēc es gribētu labāku procesu, labāku apspriešanu, gribētu piedalīties diskusijā par izcilāko vietu. Tas, ko redzu šajā gadījumā – beidzot ir pieņemts lēmums un ir pat noskatīta vieta, kur tas varētu notikt. Mazliet pastarpināti sekojot procesam, kā Kultūras ministrija meklēja un izskatīja iepriekšējās vietas, zinu, ka katrai bija kaut kādi zemūdens akmeņi, kas parasti neparādās preses slejās.
Tāpēc neskatos uz šo gadījumu tā, ka, lūk, ir izvēlēta viena neatbilstoša vieta, kamēr apkārt mētājas piecpadsmit izcilas un pieejamas. Domāju, katrai ir acīmredzamas vai slēptas problēmas, citādāk jau tā būtu paņemta.
Jā, tikai šī ir lieta, kas ik pa brīdim sabiedrībai būtu jāatgādina. Vēlreiz atgriežos pie jautājuma, ko mēs varam darīt vairāk? Nerunāju par tiem kliedzējiem, kuriem jākļūst par protokolētājiem un biedrību biedriem un jāapstaigā Saeimas gaiteņi. Bet varbūt žurnālisti vai ministrijas komunikācijas speciālisti kaut ko dara par maz?
Digna Degtjarova: Manuprāt, no ministrijas puses šajā gadījumā bija pāris kļūdu komunikācijas ziņā. Kaut vai pāris niecīgie tvīti no ministra puses, kas izraisīja ļoti plašu rezonansi tikai tāpēc, ka sabiedrība ir nokaitēta un ir gatava ņemt katru šādu vārdu pretī.
Ņemot vērā, ka ministrija noteikti rēķinājās ar to, ka būs negācijas un pretestība, manuprāt, varēja sagatavoties labāk.
Bet atkal – es jau nezinu, cik cilvēku tur strādā, cik viņi šobrīd ir noslogoti, kāda ir reālā situācija, tāpēc es pilnīgi noteikti neņemos kādu nosodīt, jo, protams, šis ir sarežģīts projekts – arī no komunikācijas viedokļa.
Interneta varoņi un funkcionējošā demokrātija
Atgriežoties pie tā, ar ko sākām – vai tas, ka sabiedrībā šobrīd valda mazliet cita temperatūra nekā vēl pirms pusgada – vai varētu būt, ka pamazām tuvosimies tādam kā Francijas līmenim, kuri protestē pilnīgi pret visu?
Digna Degtjarova: Man negribas atkal piesaukt vīrusu, bet lielā mērā tas būs atkarīgs no tā, kā mums veiksies rudenī. Iespējamais otrais vilnis atkal mūs varētu atsēdināt mājās un vēl vairāk iedzīt cilvēkus trauksmē un depresijā. Kā no tā mēs iznāksim, ir grūti prognozēt. Jo šobrīd, manuprāt, daļai cilvēku īsti nav, ar ko sevi nodarbināt, tāpēc aizsācies šis vilnis, bet tas pat nav tik daudz reālās Francijas protestēšanas vilnis – tas ir interneta varoņu vilnis. Kādā brīdī jau apniks.
Harald, cik daudz sabiedrībai vajadzētu uzticēt viedokļa ekspertes funkcijas?
Haralds Matulis: Sabiedrības līdzdalība ir svarīga. Zinātniskajā antropoloģiskajā literatūrā tiek jautāts, kāpēc tā ir svarīga, un bieži vien tā ir svarīga nevis tāpēc, ka tiek pieņemti labāki lēmumi, bet tāpēc, ka sabiedrība izglītojas – tā sajūt, ka lēmumu pieņemšana ir daļa no tās lēmuma. Bet jautājums jau vienmēr ir par to, cik ilgs laiks mums paies, lai izglītotu cilvēkus par kādu sarežģītu jautājumu. Vai varam atļauties gaidīt divdesmit vai vairāk gadu?
Tāpēc valsts pārvalde ir ļoti veikli adaptējusies – lai arī sabiedriskās apspriešanas ir nepieciešamas un tās pat tiek rīkotas, beigu beigās tiek dabūts cauri tas lēmums, par ko salīdzinoši šaura un, cerams, kompetentu ekspertu grupa ir vienojusies, ka tas ir labākais. Tāda arī ir tā funkcionējošā demokrātija.
Tevis teiktais man atkal liek skatīties uz mūsu – žurnālistu un apskatnieku – pusi. Viena lieta, ka runājam ēterā. Es, protams, arī varētu kļūt par interneta varoni, bet man personiski ļoti, ļoti nepatīk iesaistīties strīdā, turklāt bezgalīgā un tādā, kas ir datora, telefona vai planšetes ekrānā, kas jāritina no rīta līdz vakaram. Man tas liekas neiedomājami neauglīgi. Vai tādējādi esmu pilsoniski mazapzinīgāks?
Digna Degtjarova: Noteikti nē. Kvalitatīvu diskusiju kultūra Latvijā šobrīd ļoti lielā mērā klibo.
Haralds Matulis: Man patika Dignas doma par to, ka koncertzāli varētu reklamēt vai veidot komunikāciju ar vēstnešiem jau pirms tam, lai sabiedrība būtu informēta, ka tā ir laba lieta. (..) Varbūt tas nav tik acīmredzami, bet tas, ko dara fonds "Mākslai vajag telpu", ir kaut kas ļoti līdzīgs – viņi mierīgā, neuzbāzīgā veidā saka, ka mākslai šo telpu vajag, un šī ideja vēl arvien ir dzīva – ka muzejs ir jāuzceļ.
Digna Degtjarova: Bet cik gadus viņi jau to dara! Un cik vēl gadi būs nepieciešami, lai cilvēku apziņā vispār iesēstos, ka mākslai vajag telpu… Man ir sajūta, ka tieši tas ir tas, kas iztrūcis koncertzāles komunikācijā – augsne. Par to, ka mums būs koncertzāle, ka mums to vajag.
Kultūra un ekonomika - bīstama trajektorija
Vai ir kaut kā iespējams audzēt sabiedrības izpratni par kultūras un ekonomikas attiecībām?
Haralds Matulis: Tas ir bīstams arguments. Kad Covid-19 laikā valdība lēma, kur ieguldīt naudu, arguments bija tāds, ka jāiegulda tautsaimniecībā, eksportspējīgos lielos uzņēmumos.
Ja mēs spējam pagriezt, ka kultūra ir tautsaimnieciska un eksportspējīga, parādās risks, ka arī turpmāk tas būs galvenais kritērijs, pēc kā varēs dot vai nedot naudu konkrētiem kultūras projektiem.
To arī redzēju Kultūras ministrijas manevrēšanā, ka no vienas puses noteikumi ir uzstādīti – dodam tautsaimniecībai, tad tiek mēģināts visu piedāvājumu paketi noformulēt kā tautsaimniecību, pēc tam to naudu dabūt un mēģināt pārformatēt, lai patiešām var iedot tiem, kam vajadzīgs.
Tas, protams, nekādā veidā neapšauba to, ka kultūrai ir milzīga ietekme uz ekonomiku, bet šī ir diezgan bīstama trajektorija, kurā mēs varam nejauši nokļūt tādās situācijās, kurās mēs negribējām.
Tu to attiecini uz darītājiem vai arī uz tiem, kas skatīsies no malas un nesapratīs šos manevrus?
Haralds Matulis: Drīzāk domāju par argumentāciju, kāpēc kultūras nozarei vajadzīgs finansējums. Un vēl jāņem vērā tas, ka
ekonomiski domājošiem cilvēkiem nemitīgie stāsti par kultūras identitātes milzīgo svaru var šķist ne tikai kaitinoši, bet pat destruktīvi.
Tāpēc ir ļoti svarīgi ekonomiskos argumentus minēt komplektā ar citiem, nepārspīlēt, bet teikt tiešām patiesus datus, jo ekonomisti ātri atšifrēs uzpūstas runas.
Mazāk augstprātības, vairāk empātijas
Digna, runājot par diskusiju kultūru, tu teici – mums ir bēdīgi. Kas tas ir – izglītības trūkums, loģikas trūkums, argumentācijas kļūdas?
Digna Degtjarova: Viss tevis uzskaitītais. Un vēl arī tas, ka mūsu izglītības sistēma nemudina domāt kritiski. Tā ir viena no pamatproblēmām. Otra biedējošā lieta ir nosacītā skeptiķu sabiedrības daļa, kas runā par šo kritiskās domāšanas nepieciešamību, bet dara to ārkārtīgi snobiskā veidā.
Tas, ka tu sakliegsi uz cilvēkiem, kas tic dažādām maģiskām lietām vai neprot diskutēt un izmantot loģisku argumentāciju, un pateiksi, ka viņi ir muļķi, nekādā veidā nemudinās viņus iedziļināties un loģiski diskutēt.
Tātad, vienkārši sakot, jāmazina augstprātība?
Digna Degtjarova: Arī tas, jā.
No tā, ko redzu gan sociālajos tīklos, gan dzirdu apkārt, rodas sajūta, ka ir sabiedrības daļa, kura domā, ka spēj kritiski spriest un diskutēt, bet patiesībā ir ārkārtīgi augstprātīga. Un pati pieļauj tās pašas kļūdas, pret kurām cīnās.
Haralds Matulis: Vairāk naidīguma un empātijas trūkumu izjūtu no savas sabiedrības burbuļa, ko es drīzāk sauktu par izglītotu. Liela daļa kritiski domājošo diemžēl ir vienkārši kritiski, bez pamata empātijas spējas. Tā ir lieta, ko esmu iemācījies – ja būs jāpieņem kāds lēmums un sarunas biedri domās atšķirīgi nekā es, būšu gatavs ne vien iziet uz kompromisu, bet dažkārt arī pieņemt viņu variantu kaut vai tieši tāpēc, ka mēs to darām kopā. Otrkārt, tāpēc, ka varbūt es nesaprotu visu līdz galam un viņi ir lielāki eksperti konkrētajā jomā. Bet nu –
kā minimums, jābūt vismaz pieklājīgai attieksmei, empātijai, vēlmei patiešām ieklausīties tajā, ko cilvēks saka, nevis jāķeras pie viņa argumenta vājākā punkta, izsmiešanas un naida.
