LTV žurnālistes Guntas Gaidamavičas vadībā klātienē LTV Kultūras redakcijas telpās sarunājās sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa un filozofs Artis Svece, bet attālināti caur “Skype” – pedagogs un žurnālists Imants Frederiks Ozols un digitālo risinājumu speciālists, “Mobilly” vadītājs Ģirts Slaviņš.
ĪSUMĀ sarunā paustais:
- Agnese Cimdiņa: Iepriecina, ka pieaug solidaritātes modeļi. Arī izolācija notiek solidaritātes vārdā.
- Artis Svece: Krīze pastiprinās individualizāciju, sabiedrības atomismu.
- Imants Frederiks Ozols: Mainās mūsu komunikācija – sarunas secīgums. Sazinoties virtuāli, nevaram runāt visi vienlaikus. Tas raksturīgi autoritārām kultūrām – kamēr viens runā, pārējie klausās.
- Krīzes situācija ir kārdinošs brīdis valstīm pieņemt totālas kontroles mērus, tai skaitā izmantojot tehnoloģijas, kas ļauj pilnībā novērot un izsekot cilvēkus.
- Ģirts Slaviņš: Tehnoloģijas var ierobežot privātumu, taču galvenais ir nepieļaut autoritāru varu.
- Artis Svece: Pārsteidzoši, cik ātri cilvēki pielāgojas ierobežojumiem un cik lielā mērā bez ierunām gatavi atteikties no savas brīvības.
- Imants Frederiks Ozols par attālināto izglītību: Šobrīd darbojamies pagarinātās grupas režīmā. Mūsu mērķis nav iemācīt visu no jauna, neko nevar nokavēt.
- Artis Svece: Ir risks, ka tīmekļa pieejamības dēļ ar kultūru notiks līdzīgi procesi, kā daudzviet notikuši ar medijiem. Mākslinieki, kuri atdos saturu par velti, ilgtermiņā būs zaudētāji.
- Agnese Cimdiņa: Māksliniekiem jāmācās lasīt tirgus, jārada jaunas mākslas formas.
Solidaritāte
Šajās dienās vērojam krīzes situācijai raksturīgus sabiedrības solidaritātes apliecinājumus – piegādāt pārtiku izolētajiem, piegādāt ēdienu mediķiem, aplaudēt mediķiem utt. Vai solidarizēšanās pāries līdz ar krīzi vai atstās paliekošas sekas?
Agnese Cimdiņa uzskata, ka, kaut arī ārzemnieki latviešus raksturo kā nesolidārus nesmaidīgus, nepieklājīgus, uz pakalpojumiem neorientētus, Latvijas sabiedrības liela daļa ir ļoti solidāra. To pierāda gan ziedošana citiem, gan iesaistīšanās pazudušu cilvēku meklēšanā. “Šī palīdzēšana ir bijusi diezgan iepriekš. Iepriecina, ka solidaritātes modeļi pieaug. Domāju, ka pēc krīzes solidaritāte nemainīsies. Varbūt nevajadzēs mediķiem piegādāt ēdienu, bet būs citas vajadzības un citi modeļi.”
Cimdiņa norāda, ka šobrīd sabiedrībā notiek tā sauktā pārejas rituāla lumenālā fāze, kas raksturīga pubertātei. Pazūd iepriekšējie statusi, top jauni statusi, un arī sabiedrības vadītājiem šī fāze var būt bīstama, jo tā ir neparedzama, bet tai ir ļoti raksturīga solidaritāte un kopības sajūta.
Artis Svece gan iebilst, ka šo solidaritāti nemaz tā nemana. “Ir solidaritātes akti, atsevišķas darbības un žesti, bet mēs katrs esam savā mājā, esam noslēgušies, komunicējam pat ar pakalpojumiem attālināti.” Svece uzskata, ka šī krīze pastiprinās individualizāciju, sabiedrības atomismu, sairšanu atsevišķos atomos, kur katrs ir par sevi. “Tu vairs neesi kolektīvā, esi viens pats, strādā no savas istabas. Mēs konstatējam, ka var dzīvot arī citādi. Varbūt nemaz vairs nevajag sanākt kopā?”
Cimdiņa gan uzsver, ka tas, ka cilvēki izolējas, notiek solidaritātes vārdā, jo cilvēks šodien ir kļuvis par draudu sev, citiem, zemei.
“Mobilitāte ir drauds, tā vairs nav vērtība. Viss ir sagriezies kājām gaisā.
Cilvēki arī vairs nemigrē no laukiem uz pilsētām. Pilsētas paliek tukšākas, jo visi bēg uz laukiem. Mūs paradumi, ierastā kategorijas tiek apgrieztas kājām gaisā”, min sociālantropoloģe.
Ģirtu Slaviņu no “Mobilly” raizīgu dara tas, ka šobrīd izrādās – “dažādiem “trakajiem paranoiķiem” ir taisnība. Viņi brīdināja, ka jāslēdz robežas, un izrādījās, ka, ja to darītu laicīgāk, droši vien mazinātu pandēmijas risku. No otras puses, tas, ko mēs redzam “Mobilly”, ir, ka stāvvietu aktivitātes ir kritušās dramatiski. Aiz bailēm un aiz solidaritātes. Cilvēki ierobežojuši savu vēlmi doties uz kafejnīcām, uz veikaliem, uz darbu. Ir klusa cerība, ka šo var iemācīties. Pašas tehnoloģijas nav bīstamas ar to, ka mēs pilnībā ierausimies sevī, bet mēs kļūsim prātīgāki, neskriesim tur, kur nevajag. Tas būs pozitīvs blakusefekts, tāpat kā CO2 izmešu mazināšanās. Mēs ceļosim, brauksim mazāk. Pieļauju, ka šie efekti saglabāsies arī pēc krīzes. Kaut kādā ziņā tas ir pozitīvi.”
Privātums un demokrātija
ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs šonedēļ aicināja izsludināt tūlītēju globālo pamieru, lai pasargātu karu plosītās kopienas no Covid-19 pandēmijas. Viņš aicināja konfliktējošās puses "izbeigt kara ārprātu un cīnīties ar slimību, kas posta mūsu pasauli. Tas sāktos ar tūlītēju vispārēju karadarbības apturēšanu." Vai tas ir reāli?
Atbildot uz šo jautājumu, Imants Frederiks Ozols ir skeptisks, lai arī ir zināms antīkās Grieķijas piemērs ar karu apturēšanu olimpiāžu laikā. Lielajiem kariem ir lielie aktori – tie, kam šie kari ir vajadzīgi. “Es būtu ļoti uzmanīgs, prognozējot, vai kaut kas mainīsies pēc šīs krīzes. Cilvēku bioloģiskās, psiholoģiskās, sociālās determinantes nemainīsies epidēmijas dēļ. Mums tāpat būs vajadzīgs uzturs, siltums, drošība.
Kas mainīsies – un to mēs redzam arī šajā sarunā -, tā ir komunikācijas konsekutivitāte jeb sarunas secīgums. Mēs vairs nevaram runāt visi vienlaikus. Tas mani mulsina. Tas raksturīgi autoritārām kultūrām – kamēr viens runā, pārējie bijīgi klausās.
Un tas ir risks demokrātijai. Mēs nevaram spontāni reaģēt komunikācijā. Tas, ko mēs redzam skolās, valdībā – viss kļūst gari, vienkāršāk ir piekrist vienai autoritātei. Secīga saruna ir ļoti ilga, sinhronitāte ir īsa un nepieciešama demokrātijai, bet tā nav iespējama mūsdienās ar tās attālināto komunikāciju”.
Rakstnieks un vēsturnieks Harari laikrakstā “Financial Times” pirms dažām dienām rakstīja, ka šajā krīzes laikā mums, visai pasaulei, ir divas nozīmīgas izvēles. Pirmā no tām ir izvēle starp totalitāru uzraudzību un iespēju nodrošināšanu pilsoņiem. Runa ir par to, ka mūsdienās tehnoloģijas ļauj pilnībā novērot un izsekot cilvēkus, un šāda krīzes situācija valstīm ir kārdinošs brīdis šādus totālas kontroles mērus pieņemt. Ķīna jau ieviesusi mobilo telefonu aplikācijas, kas mēra cilvēku temperatūru un asinsspiedienu un diagnosticē saslimšanu vēl pirms pašiem indivīdiem. Savukārt citas aplikācijas brīdina pārējos par inficētā atrašanos tuvumā. Vai ir iespējams kompromiss, nošķīrums starp kontroli un privātumu?
Ģirts Slaviņš atzīst, ka līdz šim Eiropā centieni pēc privātuma ir pārgājuši “paranoiskā veidojumā”. Viņš atzinīgi vērtē Singapūras piemēru, kas piedāvā lietotni, kurā anonīmi ir saslēgti visi lietotāji, un ir iespējams uzzināt, vai esi bijis vīrusa nēsātāju tuvumā. Jautājums, vai šādu pakalpojumu nākotnē ir iespējams sabalansēt ar demokrātiju, kura noteikti jāsaglabā.
Tehnoloģijas var ierobežot privātumu, taču galvenais ir nepieļaut autoritāru varu, kas šīs tehnoloģijas izmanto, nevis lai cīnītos ar epidēmiju vai terorismu, bet ierobežotu pilsoņu brīvību.
“Kā nepieļaut šādu varu” – tas ir galvenais jautājums, saka Slaviņš.
Imants Frederiks Ozols uzskata, ka tas ir bīstami. “Ja jums kā varai ir efektīga kontroles metode, jūs vairs neprotat no tās atteikties. Atcerieties, cik lēni mēs ārdījām padomju kontroles mehānismus, kas uzskaitīja, vai cilvēks bijis slims ar seksuāli transmisīvajām slimībām, garīgi slims, kā viņš uzvedies skolā. Tiklīdz var akumulēt un pielietot šo informāciju, no tā ir grūti atteikties. Tas dara uzmanīgu. Protams, ārkārtējā situācija uzliek noteikumus. Bet ir jāsaglabā kritiskā domāšana. Varai šķiet, ka jebkurš jautājums par kādu lēmumu ir uzbrukums, pretošanās vīrusa ierobežošanai. Bet demokrātijā ir svarīgi, ka vara ar tautu ir dialogā. Mums nav jāizdomā jauna ābece, nav jākļūst par autoritāru varu uz brīdi. Iebilstu Ģirtam – nav tādas lietas, kā labs vai slikts politiskais spēks. Jūs varat ievēlēt labu demokrātisku spēku, kas var degradēties īsā laikā. Neaizmirsīsim, ka pēc “The Economist” demokrātijas indeksa Lavija ir demokrātiska valsts, bet mēs esam defektīvo demokrātiju vidū, mums ir trūkumi. Mums jābūt racionālai diskusijai, protams, ievērojot ārkārtējo situāciju.”
Arī Arti Sveci ir pārsteidzis, cik ātri cilvēki pielāgojas ierobežojumiem un cik lielā mērā bez ierunām gatavi atteikties no savas brīvības – iet uz kafejnīcām, braukt uz ārzemēm.
“Tas ir iespaidīgi, cik ātri un no cik daudzām lietām saprotamu iemeslu dēļ, baidoties par savu un citu dzīvību, esam gatavi atteikties. Tostarp no brīvības. Pa nakti viens ir uzvilcis līnijas lielveikalos ar 2 metru distanci, un es šodien jau esmu pikts, ka kāds tās pārkāpj.
Intelektuāļi visā pasaulē šo situāciju uzskata par ļoti riskantu demokrātijai un cilvēka brīvībai. Tas ir arī katalizators kaut kādiem procesiem, kas bijuši jau iepriekš – vēlme noslēgties, aizvērt robežas: Eiropas Savienībai tā ir ļoti bīstama tendence.”
Latvijā diskusija par pandēmijas laiku ir ļoti psiholoģizēta, uzskata Svece. “Runājam par vientulību, izjūtām, bet arī sociālās konsekvences ir biedējošas.” Kā piemēru Svece min savu lektora darbību, kas nu notiek videoformātā. Pēc pandēmijas, iespējams, cilvēki vairs nesapratīs, ar ko auditorijā runāta lekcija atšķiras no video lekcijas. “Vai tas ir briesmīgi?”, retoriski jautā Svece. “Ne obligāti.”
Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu nesen rosinājis Izraēlas drošības dienestam koronavīrusa pacientu monitorēšanai izmantot tehnoloģijas, kas līdz šim izmantotas terorisma draudu novēršanai. Kad atbildīgā parlamenta komisija priekšlikumu noraidīja, Netanjahu izdeva ārkārtas situācijas dekrētu. Te kļūst aktuāls jautājums par katra indivīda cilvēktiesību un sabiedrības interešu balansa iespēju. Aplikācija, kas mēra asinsspiedienu un citus biometriskos datus, ļauj iegūt informāciju arī par cilvēku emocionālajām reakcijām, un šādi apkopoti dati ļauj viegli manipulēt ar sabiedrību kopumā.
Agnese Cimdiņa atgādina, ka arī pirms krīzes liela daļa sabiedrības publiski dalījās ar ļoti privātu informāciju. “Šī krīze ir ne tikai veselības, bet arī ekonomikas, mobilitātes, identitātes, ekoloģijas un vēl daudzu citu jomu krīze.” Sociālantropoloģe uzskata, ka šīs krīzes nevar risināt, norobežojoties, ieraujoties katram savā teritorijā vai istabā. Konfliktē solidaritāte, kas izpaužas, drošības dēļ ieraujoties savā čaulā, ar nepieciešamību veidot dialogu, sadarboties, lai kopīgi risinātu visas minētās krīzes, kas ir globālas, pārrobežu.
Izglītība
Esam sākuši attālināti strādāt, mācīties. Skolas un skolēni pirmo nedēļu mācās attālināti. Lielākā daļa skolu par risinājumu izvēlējušās e-klasi, kurā skolotāji ik rītu uzdod uzdevumus. Cik kvalitatīva ilgtermiņā ir šāda mācīšanās, ņemot vērā atšķirīgos vecumposmus, pedagoga klātbūtnes trūkumu, regulāras kontroles neesamību, vecāku atšķirīgās iespējas un prasmes iesaistīties?
Ģirts Slaviņš saskata gan plusus, gan mīnusus: “Bērniem ir dažādi ātrumi, un dažiem iespēja mācīties savā tempā nāk par labu. Iztrūks socializēšanās. Nevar arī prasīt rezultātus pirmajā nedēļā, jo pagājušas ir četras dienas, lai skolotājas apgūs “Microsoft Team” vai zoom.us, lai varētu saslēgt vienā tīklā visu klasi. Pluss, ko es redzu – bērni ir mierīgāki, ne tik satraukti. Tas prasa bakstīšanu no vecākiem. Grūtāk ir pirmo divu klašu skolēniem un viņu tētiem un mammām.”
Imants Frederiks Ozols, kurš strādā arī skolā, saka, ka attieksme pret jauno mācību veidu sašķēlusi sabiedrību divās nometnēs – optimistos, kas uzskata, ka šādi var izdarīt labāk, jo šādā procesā atkrīt cilvēciskās nepilnības, un konservatīvos pesimistos, kuri uzskata, ka no šādas apmācības nebūs nekāda labuma. Pats viņš neesot ne vienā, ne otrā grupā. “Es vispirms gribu redzēt rezultātus, kā tas ietekmē lasītprasmi, kognitīvās prasmes, saskarsmes prasmes,” saka pedagogs un žurnālists. Viņš arī norāda, ka pašas lielākās TOP augstskolas nepiedāvā pilna laika tālmācības programmas. Piemēram, Hārvardas Universitāte un Prinstona ir ieguldījušas līdzekļus atsevišķos tehnoloģisku risinājumu projektos, bet ne pilna laika programmās. Ozols min, ka Nigērijā izmanto kādu īpašu aplikāciju telefonā kā papildu metodi vienā mācību priekšmetā, kas saņēmusi ''Grand Prix'' no Lielbritānijas valdības – kā izmantot telefonus.
“Bet tas nav tas, ko dara Latvija. Mēs vienkārši cenšamies tikt galā ar situāciju. Ir pasniedzēji, kuri to dara ļoti labi. Galu galā, bērni nav citplanētieši, kuru mērķis būtu iznīcināt vecākās paaudzes. Mēs vienkārši nebijām šai e-apmācībai gatavi.
Latvijai jāsaprot, kas ir tas, ko mēs gribam panākt. Kas ir mērķis. Šobrīd mēs darbojamies pagarinātās grupas režīmā, analizējot lietas, kuras jau skolā esam mācījušies. Mūsu mērķis nav iemācīt visu no jauna, neko nevar nokavēt, arī eksāmenus var atcelt.”
Kultūra
Līdz ar ārkārtējās situācijas slēgšanu strauji mainījās arī kultūras dzīve. Slēgtie teātri acumirklī piedāvāja izrādes skatīties par brīvu internetā, aktieri sāka lasīt grāmatas, vairāki kino režisori izlika bezmaksas platformās savas filmas. Visā pasaulē muzeji piedāvāja bezmaksas virtuālās tūres. Šonedēļ jau parādās pirmie kultūras piedāvājumi internetā par maksu, kas nekādi nav nosodāmi, jo māksliniekiem jādzīvo arī krīzes situācijā. Un tomēr tas ir pagaidu risinājums. Jaunrade, īpaši kolektīvā jaunrade, arī izpildītājmāksla ir apturēta. Sabiedrība nevarēs bezgalīgi patērēt jau kādreiz radīto, arī radošās personības vēlēsies pašrealizēties. Kā krīze ietekmēs vai mainīs šīs jomas?
Artis Svece raizējas, ka šo tehnoloģisko risinājumu un tīmekļa pieejamības dēļ ar kultūru notiks līdzīgi procesi, kā daudzviet notikuši ar medijiem. “Ir tāds blāķis ar saturu, kas pieejams par velti, ka cilvēki negrib maksāt par kaut ko, kas pieejams par velti.” Var gadīties, ka visi, kas nebūs superpopulāri, kļūs par nesamaksāta darba darītājiem, un kvalitāte zudīs, nebūs mehānisma, kā kvalitāti noturēt. Mākslinieki, kuri atdos saturu par velti, ilgtermiņā būs zaudētāji.”
Agnese Cimdiņa uzsver, ka cilvēki tāpat gribēs patērēt, viņu vēlmes un vajadzības pēc mākslas, kultūras, izklaides pat augs.
“Māksliniekiem jāmācās lasīt tirgus, saskatīt vajadzības, jārada jaunas mākslas formas.”
Ģirts Slaviņš arī piekrīt, ka kultūra pielāgosies. “Es ceru, kas šis tomēr ir īstermiņa laiks. Man pašam ir vajadzīga klātbūtne. Ir jāmēģina maksas tiešraides izrādēm. Teātros jau arī nav tūkstoši, mazajās zālēs ir simti skatītāju. Es ceru, ka šis būs eksperimentu laiks.”
