Repertuāra samērīga plānošana adekvāti teātra mākslinieciskajām ambīcijām un finansiālajām vajadzībām. Plānošana atbilstoši nekomerciāla, valsts dotēta teātra funkcijām. – Tā skan pāris norādes, ko aktieri izvirzījuši kā obligātas Dailes teātra mākslinieciskajai vadībai. Dž. Dž. Džilindžers ar to netiek galā, tāpēc izpelnījies aktieru neuzticību. Viņš ar teātra vadību mutiski vienojies, ka Dailes teātrī vairs nestrādās.
Tieši Džilindžera lēmums sākt teātra 100. sezonu ar Reja Kūnija situāciju komēdiju “Neiespējamā misija” kļuva par iemeslu, kāpēc arī publiskajā telpā atsākās runas par problēmām Dailes teātrī.
Aktrise Rēzija Kalniņa ilustrē situāciju:
“Kā mēs atšķiramies kā teātris šajā gadsimtā, šajā kultūrtelpā? Vai mēs apkalpojam šo komerciālo domāšanu, esam tāds “širpotrebs”, piedošanu? Tāda popkultūra vai mūsu mērķi tomēr ir lielāki? Tā, no otras puses, ir Smiļģa tradīcija, Dailes teātra tradīcija, uz kuras pamata dibināts šis teātris, kas atšķiras no citiem teātriem ar vērienīgumu, plašumu, ideālu meklēšanu!”
Džilindžers komēdijas iekļaušanu sezonas sākumā pamatojis ar uzdevumu piepildīt Lielo zāli, kurā ir 1000 skatītāju vietu.
“Man personiski nav nekas pret komēdiju. Tieši Dž. Dž. Džilindžera režijā esmu izbaudījusi lielāko prieku, piedaloties tādās komēdijās kā “Lodes pār Brodveju” vai “Penelope un Diks”.
Šoreiz tās bija tieši pārdomas par Dailes teātra simtās sezonas sākumu. Šajā gadījumā es saņēmu atbildi, ka teātrim vajag naudu. Jā, mums vienmēr vajag naudu, bet vai vienmēr jāiestudē komercizrādes, lai šo naudu dabūtu?” Jautā Kalniņa.
Džilindžers līdz 7. oktobrim devies atvaļinājumā uz Indiju. Latvijas Radio neizdevās ar režisoru sazināties ne zvanot, ne īsziņās.
Uzrunāti arī vairāki citi Dailes teātrī strādājoši režisori par darba vidi teātrī. Publiski izteikties nevēlējās neviens.
Dailes teātra direktors Andris Vītols atklāj tuvāko mēnešu rīcības plānu.
“Mana doma un runājot arī ar aktieriem ir, ka pašlaik mēs nesteidzamies ar jauna mākslinieciskā vadītāja meklējumiem, jo tas vispirms būtu rūpīgi jāapsver, un šādā situācijā kādam ienākt būtu grūti.”
Direktors skaidro, ka saredz iespēju paplašināt repertuāra padomi un to iesaistīt esošo un nākamo izrāžu izvērtēšanā. Būtiskākais uzdevums – simtgades sezonas repertuāra izvēle nākamā gada rudenī. Kultūras ministrs Nauris Puntulis no Nacionālās apvienības novērtē Vītola apņemšanos risināt problēmu.
“Šīs situācijas risinājumam ir iespējami vairāki modeļi, un šobrīd es nevēlos runāt par kādu no tiem. Tas šobrīd ir direktora kompetencē sadarbībā ar teātra trupu, māksliniecisko padomi. Kad tiks izvēlēts viens no modeļiem, direktors informēs mūs un mēs kopā informēsim sabiedrību,” stāsta Puntulis, kuram nākamā tikšanās ar Vītolu paredzēta oktobra vidū. Savukārt ar Dailes teātra aktieriem viņš tiekas trešdien, 2. oktobrī.
Džilindžers ir Dailes teātra režisors no 1997. gada, kopš 2010. gada ir galvenais režisors, bet par māksliniecisko vadītāju kļuva vēl divus gadus vēlāk.
Teātra direktors uzsver režisora veikumu:
“Ir jānovērtē Džiļa ieguldījums. Pirms pāris gadiem, gluži nupat, viņa režisētā “Bannija Manro nāve” tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai. Pirms tam “Oņegins”. Bijušas veiksmes un neveiksmes.
Tas gan būtu ļoti labi, ja viņš pats teiktu par saviem plāniem. Tas nav labi, ka viņš tagad neizsakās”.
Jau dažas stundas vēlāk izskanēja ziņa, ka režisors apliecinājis gatavību neturpināt darbu Dailes teātrī.
2012. gada 20. septembrī publicētā intervijā laikrakstā "Kultūras Diena" Džilindžers plašo publikas apmeklējumu skaidroja ar teātra spēju uzrunāt emocionāli. Par daļu izvēlētā repertuāra viņš izteicās, ka “varbūt tas neatbilst mākslas augstajam plauktam”. Pagājuši septiņi gad,i un recenzijas liecina, ka problēmas saglabājas. To raksturo teātra kritiķe Silvija Radzobe.
“Cilvēki labprāt iet uz komēdijām, uz farsiem, uz melodrāmām, tikai jautājums, kādā līmenī tās izrādes ir iestudētas.
Džilindžers pēdējos gados strādā ļoti pavirši, par to liecina arī viņa iestudētā Kūnija komēdija.
Ļoti pavirši! Uz skatuves palaista aktieru grupa, labi un vislabākie aktieri. Tajā pašā laikā skaidri redzams, ka nav notikusi vienošanās, ko šie aktieri savās lomās grib panākt, kā viņiem vajadzētu izturēties, lai rastos komisks iespaids. Šīs aktrises ir pazemotas, jo bezjēdzīgi skraida un klaigā, nevar saprast, kāpēc viņas dara to, ko dara. Esmu pirms vairākiem gadiem redzējis šo izrādi Daugavpils teātrī. Tā bija ļoti asprātīga izrāde!” klāsta teātra kritiķe Silvija Radzobe.
Ko teikt ir arī teātra draugiem. Latvijas Radio uzrunāja cilvēkus, kuri no kases pie Dailes teātra iznāk ar biļetēm rokās. Tiesa, ne uz Dailes teātra izrādēm.
“Mums ar vīru ļoti patīk teātris, bet mēs kādu laiku maz ejam uz Dailes teātri. Neuzrunā repertuārs, jo ir stulbas komēdijas. Bieži bijis tā, ka nosēžam pirmo cēlienu un no otrā ejam prom,” atklāj skatītāja.
Cita uzrunātā teātra skatītāja stāsta: “Mēs regulāri nākam. Tuvumā dzīvojam, ļoti ērti. Repertuāru vērtējam dažādi. Vispār jā. Ir kas patīk un kas nepatīk. Man jau vairāk patīk nopietnais repertuārs, bet teātrim nauda arī jāpelna.”
“Uz Dailes teātri es vispār neplānoju iet. Šajā sezonā itin nemaz, jo nav ko redzēt. Drīzāk baida, ka es atkal vilšos, ka atkal būs spēlēts uz publiku, uz lētiem jokiem, izklaidi, kas īsti nav izklaide. Tā…” atzīst cita uzrunātā.
Teātra kritiķe Līga Ulberte telefona sarunā Latvijas Radio komentē situāciju Dailes teātrī.
"Nauda ir jāpelna visiem repertuāra teātriem” Ulberte norāda, ka arī, piemēram, Nacionālajam teātrim ir liela zāle ar diviem balkoniem, daudz spēles laukumu un liela trupa. Taču viņa atzīst, ka Dailes teātra telpas- lielā zāle- ir problēma. Turklāt tik izteikta šī problēma ir tikai Dailes teātrī. Tāpēc Dailes teātra Lielās zāles repertuārpolitika ir sarežģītāka, nekā citiem teātriem. Bet tieši tāpēc teātrim esot mākslinieciskais vadītājs, norāda Ulberte, kam šī politika jāveido un jānodrošina, ka teātris pilda mākslas funkciju, nevis tikai mehānisku telpu piepildīšanu.
Ulberte gan vairās dot konkrētus padomus:
“Tāpēc jau tas ir dzīvs mākslas process, lai cilvēki, kas konkrētajā mākslas iestādē strādā, paši meklētu un atrastu to ceļu, kas ir tas viņu īpašais ceļš”
Teātrim var būt dažādas funkcijas, tai skaitā arī izklaides funkcija, ko nedrīkst novērtēt par zemu. Taču tai skaitā ir arī izglītojošā funkcija, norāda Ulberte. Mūsu sabiedrība ir maz lasoša, it sevišķi jauniešu sabiedrība. Šajā ziņā, kritiķe uzskata, klasiskais repertuārs pilda arī izglītojošu funkciju.
“Man jau šķiet, ka svarīgākais ir, lai teātris redzētu, kas apkārt dzīvē notiek, lai teātris pagrieztos ar seju pret dzīves realitāti.” Viņa piebilst, ka tas nenozīmē publicistiska, sociāla vai politiska satura izvēli, bet tas nozīmē to problēmu, kas nodarbina cilvēkus šodien, saredzēšanu. Viņasprāt, tieši šī ir Džilindžera pēdējo gadu galvenā problēma – nevelēšanās redzēt, ka pasaule iet uz priekšu.
Ulberte uzsver – Džilindžera atkāpšanās un teātra mākslinieciskās vīzijas risināšana notiek Džilindžeram neesot klāt:
“Man tas ļoti nepatīk cilvēciski un arī no profesionālā viedokļa. Man ļoti gribētos, lai Džilindžers atgriežas un pats šo situāciju komentē.”
Vai mākslinieciskā padome ir labs risinājums? Kaut arī Latvijā ir teātri, kas strādā bez mākslinieciskā vadītāja, Ulberte uzskata, ka Dailes teātrim tas ir vajadzīgs. Tāpēc, viņasprāt, mākslinieciskā padome ir tikai pagaidu risinājums.
