2022. gada festivāla viesu vidū – Marta Argeriča, Barbara Hanigana, Likā Debargs, "Kremerata Baltica", "Il Giardino Armonico", RIAS kamerkoris u. c. Festivāla centrs ir Gerlica (Görlitz) – Vācijas un Polijas robežpilsēta. Festivāla intendants – Daniels Kīnels, dziļi un vispusīgi izglītots vīrs, kas pārzina mūziku, filozofiju, kultūras ainavu kopumā un runā daudzās valodās.
Orests Silabriedis: Kas Lauzicā ir tik īpašs, ka jūs vēlējāties te rīkot festivālu?
Daniels Kīnels: Lauzica ir Centrāleiropas reģions, daudzi cilvēki runā par tā nozīmīgumu enerģijas jautājumos, ar kuriem mums kā eiropiešiem ir jāņemas. Šī vieta ir bijusi nozīmīga jau pusotru gadsimtu. Bet neviens skaidri nezina, kur tas ir, te ir interesants fenomens. Pat cilvēki no Lauzicas saka, ka Lauzica nekad nav eksistējusi. Ir bijusi Oberlauzica un Nīderlauzica, bet vienas tādas Lauzicas nav.
Tā Lauzica, par kuru mēs šodien runāsim, to mēs saucam par Lauzicu tāpēc, ka paši vēlamies. Bet arī paši cilvēki no novada saka – mēs to saucam par Lauzicu, lai izvairītos no tukšuma, kas ir starp Berlīni, Drēzdeni, Prāgu un Vroclavu.
Tas reģions pa vidu tad nu, lūk, izrādās Lauzica. Daudzi Centrāleiropas reģioni, kuriem kādreiz bijusi liela nozīme, ir pazuduši. Piemēram, Silēzija. Esmu dzīvojis Berlīnē lielu daļu dzīves, un cilvēki daudz runā par Silēziju, bet neviens īsti nezina, kur tā atrodas. Lauzicas festivāla birojs ir Gerlicā, un kolēģi no Lauzicas uzskata, ka Gerlica pieder Silēzijai, nevis Lauzicai.
Viss, kas pēdējos gadsimtus ir veidojis Eiropu, atstājis pēdas arī Lauzicā, lai gan no tās nekas nav radies. Tas šejienes cilvēkos rada zināmu psiholoģisku nostāju, ka "kaut kas tiek darīts ar mums", nevis "mēs kaut ko darām".
Tajā pašā laikā šis novads ir kulturāli bagāts un kalpo man par pamatu fantāzijai, kāda varētu būt Eiropa. Viss, kas Eiropai nozīmīgs, šeit ir saskatāms, nekas nav šeit aizsācies. Šajā apzinātajā nedarītībā vieta ir kļuvusi tik nozīmīga, lai tur varētu rīkot mākslas festivālu, kas caur mākslu censtos izsaukt jaunu Eiropas vīziju, kas balstās nevis uz ekonomiku vai politiku, bet uz kultūru, kas eiropiešiem ir daudz tuvāks koncepts. Varbūt tas pat pavērtu jaunu politisku skatījumu uz pasauli.
Tas izklausīsies kā muļķīgs jautājums, bet vai jūs ticat kultūras spēkam?
Es neticu, ka pastāv cits spēks kā kultūra. Nedomāju, ka ir alternatīva.
Jūs runājat ar politiķiem. Vai viņi domā tāpat kā jūs?
Nedomāju vis, jo viņu darbs ir citāds. Nemēģinu to noniecināt, viņu darbs ir nepieciešams. Bet Lauzicas festivāls pierāda, ka, ja tu ar pareizajiem cilvēkiem runā viņiem tīkami, viņi dos tev iespēju darboties, un man liekas, ka tas ir labs sadarbības veids.
Vienmēr jāatceras, ka panākumu gūšana nav lineārs process, nekas nav garantēts. Mums visiem jāļaujas neveiksmēm.
Protams, es nedomāju, ka Lauzicas festivāls kopumā ir neveiksme, bet neveiksmes kaut kad neapšaubāmi būs, tas ir neizbēgami. Domāt citādi ir necilvēcīgi un idiotiski.
Vispār man liekas, ka Lauzicas festivālam pirmo triju pastāvēšanas gadu laikā izdevies pastāvēt par savu ideju un likt cilvēkiem ticēt, ka par to, par ko viņi vēlas un par ko viņiem ir nepieciešams runāt, var runāt arī citādi.
Vācu valodā ir tāds vārds ''Strukturwandel'' – infrastruktūras pilnīgas izmaiņas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem jāatrod jauns darbs jaunos laikos, ģimenēm ir jāpārstrukturējas, ainavas tiek izmainītas, lai atbilstu jauniem kritērijiem, un tā tālāk. Man liekas, ka tā runāt ir necilvēcīgi. Protams, tas ir nepieciešams, jo par tādām lietām ir jārunā, lai par tām varētu strīdēties politikas jomā. Bet šāds terminu lietojums ir attālināts no cilvēka, no cilvēka sirds.
Lai cilvēks sajustos kā daļa no pasaules, nevis nejauši izvēlēts varonis, kuru grūsta dažādos virzienos, šis cilvēks ir jāaizskar. Kultūra to var paveikt.
Daudzi labi politiķi, gudri politiķi to saprot un var no savas puses palīdzēt to sasniegt, bet nevar sagaidīt, ka tas būs viņu galvenais mērķis. Tas ir mūsu galvenais mērķis.
Kā jūs atrodat līdzīgi domājošos?
Tas ir interesants jautājums. Īsti nezinu. Man liekas, ka tā ir teju vai burvestība, kas vienkārši virmo gaisā. Cilvēki padzird par šādām lietām.
Tiem, kas domā līdzīgi, ir tieksme pulcēties vienkop un radīt, nezinu, kā pareizāk pateikt – ir tādas rotaļīgas sapņotāju telpas, kurās māksla var notikt.
Man liekas, ka cilvēkus vilina šādas idejas, viņi vēlas dalīties šķietami naivajā ticībā, bet īsta ticība tomēr nekad nav naiva, tā ir ļoti nepieciešama. Sadzirdēt citam citu. Es nevaru to īsti paskaidrot. Tas ir ļoti interesanti.
Jēdziens "burvestība" ir labs.
Jā, arī man tā šķiet.
Vai jūs dodat priekšroku kādam mūzikas virzienam vai žanram?
Man patīk visa mūzika, kas ir laba, nevajadzētu likt nekādas robežas.
Cits jautājums – kas ir laba mūzika? Te galvenais kritērijs ir gaume. Neteikšu, ka visa mūzika man ir tik tuva sirdij kā tā, kas patiešām patīk, bet domāju, ka laba mūzika atrodama katrā žanrā, katrā virzienā.
Svarīgi uzsvērt, ka Lauzicas festivāls nav mūzikas festivāls. Mūzika ir liela tā daļa, bet tikai viena daļa.
Kā jūs radāt saikni starp mūziku un citiem mākslas novirzieniem?
Man liekas, daudzi cilvēki kļūdaini domā, ka mūzikai nav obligāti kaut kas jāpasaka par pasauli, kurā dzīvojam. Tajā pašā laikā cilvēki iet uz teātri un sagaida, ka izrādē būs vēstījums par to, kā dzīvojam, kur esam, kas esam, ko vēlamies. Arī uz muzejiem cilvēki iet, lai uzzinātu atbildes uz tamlīdzīgiem jautājumiem.
Savukārt uz koncertiem cilvēki iet, lai klausītos labu Bēthovena simfonijas atskaņojumu. Doma par to, ka mūzika, tāpat kā teātris vai muzejs, kaut ko atklās par to, kas esam, nav ļoti izplatīta.
Lauzicas festivālā un citur, kur ir gods darboties, mēs mēģinām dot skaidru zīmi, ka mūzika var dot tikpat daudz atbilžu uz šiem jautājumiem kā citi mākslas veidi. Tieši šī, lūk, ir ļoti laba saikne ar citiem mākslas virzieniem, mēs mēģinām kultivēt sapratni, nevis izglītot. Izglītošana nozīmē, ka tas, kurš pamāca, mēģina otru kaut kā pārveidot, to mēs nedarām. Protams, izglītība arī kaut kādā ziņā figurē, jo mēs visi cenšamies būt pārliecinoši, tāpēc tas izglītības elements pavīd, bet tā ir drīzāk filozofiska ideja, nevis praktiska. Praktiski mēs mēģinām rosināt sapratni. Tu un es, mēs vienu un to pašu Bēthovena simfonijas atskaņojumu noteiktā koncertvakarā uztversim un sapratīsim atšķirīgi. Neviens mūs nemēģina izglītot. Mēs abi atradīsimies vienā telpā, klausīsimies vienu un to pašu orķestri ar vienu un to pašu diriģentu, bet pieredze būs atšķirīga.
Ja mēs spētu runāt mūzikas valodā, mums būtu par ko parunāt, bet mēs varam tikai runāt par savu pieredzi, mēs nevaram to atkārtot. Ja šī pieredze būtu atkārtojama, mums nebūtu vajadzības atskaņot mūziku.
Mēs nevaram apkopot Bēthovena Piekto simfoniju, lai par to pastāstītu kādam citam, mēs varam to pieredzēt. Bet tev un man vienā un tajā pašā koncertā – kaut arī tava uztvere būtu atšķirīga no manējās, mums būs kaut kāda kopīga serde, uztvere, kas mūs savienos uz mūžiem. To ir svarīgi saprast. Un man liekas, ka tas, kā patlaban mainās cilvēku attieksme pret publisku uzstāšanos, ir labs tilts starp mūziku un citām mākslām, kurās varbūt ir vieglāk pārliecināt cilvēkus par to, ka māksla ir valoda. Ne valoda tādā nozīmē, kādu mēs domājam. Mēs neskatāmies uz gleznu vai baletu, un neklausāmies simfoniju, cenšoties izdomāt nozīmi teikuma galā. Tā sapratne ir citāda. Mūzikā tā sapratne atver ausis un prātu, ļauj censties uzminēt ko tādu, kas pastāv tajā Visumā un telpā, bet ko nevar citādi noformulēt. Kaut kādā ziņā ir vieglāk par šo visu runāt ar cilvēkiem, kuri par ko šādu domā pirmo reizi, jo tā nav viņu ikdienas lieta:
ja tas, ko mūzika vēsta, nevar tikt pateikts citādi, kā tas ir pateikts, tas nozīmē, ka, ja tu neklausies mūziku, teiktais paliek nepateikts. Mēs paliekam neko nepateikuši, turpinām nesaprast un beigu beigās esam nabagāki.
Kā ar klausītājiem? Vai jūs uztverat viņu sajūtas koncerta laikā vai pēc tā?
Tas ir mana darba kodols, tāpat kā tas ir darba kodols ikvienam, kurš sabiedriskajā jomā mēģina sniegt muzikālu pieredzi. Likt gan klausītājiem, gan mūziķiem, kas ieiet koncerta telpā, saprast, ka kaut kas tūlīt notiks. Tas nav vienkārši nospēlēt pāris akordu kopā ar citiem cilvēkiem.
Mūziķiem ir jābūt sapratnei, ka mēs tūlīt iziesim uz skatuves, lai kaut ko pateiktu, ko nevar pateikt nekā citādi, un ka rītdiena būs pilnīgi citāda, pat ja mūzika paliek tā pati. Bet mūzika nepaliks tā pati, jo diena ir cita, pieredze ir cita.
Šis viss skan tik nenoteikti, jo par to nevar runāt, te ir problēma – šī visa izteikšanai nav radīta valoda, tas jāpieredz caur mūziku. Bet, ja mūziķi iziet uz skatuves ar šo attieksmi, ar šo skaidro sapratni par to, ko viņi dara un kas viņiem ir jādara, mana pieredze rāda, ka publikā iespējamas atklāsmes. Ne katrs muzeja apmeklējums būs tikpat veiksmīgs kā cits, lai arī cik labas būtu gleznas. Dažkārt mēs vispār nekoncentrējamies un vienkārši paejam garām Pikaso "Gernikai", to neievērojot. Tā notiek. Un tas ir normāli.
Bet vai pats festivāla koncepts neizslēdz tādus mūziķus, kas nepieder šai idejai?
Principā nē. Varētu teikt, ka festivālā vēl nav bijuši pārstāvēti visa veida mūziķi, tā ir patiesība, bet tāda vienmēr būs īstenība – visus mēs nevaram… Manā saprašanā atbilde ir – tas nekad nebūs principa jautājums. Lūkojoties uz to no festivāla puses, šis ir mūsu trešais gads, mēs attīstāmies, mūzika nav vienīgā svarīgā sastāvdaļa, ir daudzas citas, bet visu pārstāvēt, protams, nevar. Tas attīstīsies vienlaikus ātri un lēni.
Vai jūs nejūtaties vientuļš savā pasaulē, savās idejās?
Man ir lieliski kolēģi, kuri mani saprot.
Nedomāju, ka jūtos vientuļš. Bet es jūtos tā, it kā man nebūtu laika atpūsties – to gan es jūtu. Šajā darbā cilvēkam ir jābūt pārliecinātam un jāspēj pārliecināt citus cilvēkus. Tomēr ir prieks to darīt. Vientuļš – nē. Darba pārņemts – jā.
Festivāla programmu plānošanas vadītājs Matīss Druviņš man parādīja filozofisko diskusiju tēmas. Kā jūs iespējāt runāt par dziļi filozofiskām lietām, bet tajā pašā laikā saprotami?
Tas ir izaicinājums. Protams, labi filozofi netiecas visu sarežģīt, bet vēlme būt precīzam apgrūtina situāciju. Mūsu filozofiskās sarunas vienmēr ir daļa no mūsu sniegtā priekšnesuma, tāpēc visiem ir iespēja dzirdēt šos priekšnesumus un uzdot jautājumus. Mēs uzzinām, kā cilvēki tiek galā ar problēmām dažādos veidos un gūst diskusiju pieredzi. Skaidri nezinu, vai mēs, es pats tajā skaitā, vienmēr saprotam un atceramies.
Īstenībā saprast – tā nav problēma. Jautājums ir par atcerēšanos.
Tu vari tajā mirklī saprast, taču tas aizmirstas, vai ne?
Bet domas skaistums joprojām ir klāt. Es uzskatu tās filozofiskās diskusijas kā mākslas daļu. Ne teātra nozīmē, sak, ļausim viņiem izspēlēties. Tā domu brīvība, kas plūst, radot atklāsmes, ir ļoti vērtīga – tā ir māksla pati par sevi. Mēs to visu nepiedāvājam abstraktā, ar festivālu nesaistītā telpā, tas viss ir saistīts ar priekšnesumiem. Ticu, ka vienmēr būs tēmas, ar kurām cilvēki var savstarpēji dalīties.
Tajā pašā laikā pasaule kļūst arvien dogmatiskāka. Bet jūs lūkojat pasauli kaut kā atbrīvot.
Domāju, ka tas ir mūsu darbs.
Ja tu vispār kaut ko dari publiskā telpā, tev ir jārada brīvība.
Vienā no diskusijām piedalījās mūslaiku, iespējams, spēcīgākais publiski runājošais vācu filozofs Kristofs Menke, un viņš citēja Hēgeli, kas teicis, ka brīvība nozīmē būt tev pašam citā, respektīvi, atrast sevi citā, turklāt šis "‘cits" nebūt nenozīmē citu cilvēku, tā var būt lieta, parādība, arī priekšnesums, ko nesniedz tu pats.
Vienkāršs piemērs: tu sēdi koncertā un klausies Bēthovena Piekto simfoniju, kas sacerēta pirms 200 gadiem, kurai ir ilga atskaņojumu vēsture un kuru tu pats neesi radījis vai atskaņojis. Ja tu spēj atrast sevi šajā citā, tā pieredzes brīvība ir nenormāla.
Un tā ir pieredze, ar ko mēs varam atbildīgi dalīties.
Šajā aspektā jūs Lauzicas festivālā esat radītāji.
Tieši tā. Man nav problēmu ne ar vienu mākslas vai mūzikas veidu, kamēr vien tajā ir mācība, kas ļauj svinēt brīvību.
Vai jums ir pieredze ar klausītāju un dalībnieku ielūgšanu no Polijas vai Čehijas?
Pandēmija radīja problēmas. Sākām darbu 2020. gadā, un jau no paša sākuma bija skaidrs, ka festivālu veidosim kopā ar poļu un čehu kolēģiem, taču 2020. un 2021. gadā tas izrādījās neiespējami. Plānojot 2022. gada festivālu, nebija līdz galam skaidrs, kas notiks. Ir ļoti žēl, bet tas ir jāpieņem, pasaule to ir pārdzīvojusi, tā ir robeža, ar kuru jāsadzīvo. Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs tuvāk sadarbosimies ar poļu un čehu (un ne tikai) kolēģiem šajā reģionā. Taču mākslas un kultūras pārrobežu apmaiņa pēdējo divu gadu laikā ir bijusi stipri apgrūtināta.
Vai Polijā un Čehijā cilvēki nav ļoti atšķirīgi?
Es ceru, ka ir! Bet arī tā ir zināma brīvība – dzīvot, kā vēlies. Man liekas, ka ir nepieciešams šīs atšķirības iekļaut, dalīties ar tām un iekļaut dažādas pieredzes. Tas skan neskaidri, bet es to domāju ļoti konkrēti. Es šīs atšķirības sagaidu. Es ceru, ka mēs varēsim dalīties šajā pārliecībā –
māksla ir brīvības avots un pienākums.
Kāda ir jūsu interese par Lauzicā dzīvojošajiem sorbiem?
Lauzicu nevar nodalīt no sorbu vēstures. Tā šeit ir, un sorbi nav tikai liela daļa mūsu klausītāju, tā ir kultūra, kas veidojusi šo ainavu un cilvēkus. Mēs nedrīkstam ignorēt to. Bet, kā vienmēr, kad darīšana ar šāda veida jautājumiem, domāju, ir ļoti svarīgi sevi neiežogot, sakot – mums obligāti nepieciešams kaut kas sorbisks. Tas, manuprāt, ir diezgan nepieklājīgi. Ir jāatrod gudra pieeja, kā pārstāvēt to, kas te eksistējis kopš senlaikiem. Tas varētu būt svarīgi arī starptautiskā mērogā, pat kaut vai cilvēkiem no ASV – lūk, te ir sorbu kultūra. Bet mums jāatrod veids, kā pareizi reprezentēt to, un pie tā mēs cītīgi strādājam. Kā ar visām īpašām kultūras grupām, atrast pareizo pārstāvniecības veidu nav vieglākais darbs. Bet tas nav saistīts konkrēti ar sorbu kultūru, tā ir visu kultūras minoritāšu īpatnība. Dažu vairāk, dažu mazāk. Man liekas, ka šogad atradām labu vidusceļu.
Kā?
Iestudējām nelielu lugu ar sorbu mitoloģijas, sorbu mūzikas un kultūras elementiem un kā muzikālā teātra projektu rādījām lauku apvidos.
