Fonds “Sibīrijas bērni” ik gadu 14. jūnijā dodas atmiņu braucienā uz Sibīriju, lai pieminētu tur palikušos tuviniekus. Covid-19 pandēmijas dēļ šogad ierastā ekspedīcija nevar notikt.
“Protams, ka šie dzīvesstāsti ir vajadzīgi tāpēc, lai tie paliktu mūsu tautas vēsturē un lai varētu no tiem mācīties, tos zināt un veidot nākotni, domāt par tautas nākotni, arī zinot šo pagātni,”
par saviem darbiem, kuros iemūžināti daudzi sāpīgi dzīvesstāsti un atmiņas, LTV raidījumā “Rīta Panorāma” stāstīja režisore un fonda “Sibīrijas bērni” vadītāja Dzintra Geka.
Kopumā grāmatā “Šalom, Sibīrija!” ir 760 intervijas, atklāja Dzintra Geka. Abi sējumi kopā sver 8,5 kilogramus, un grāmata ir izdota trīs valodās.
Autore stāstīja: “Mani Sibīrijas bērni, kas tika intervēti un dzīvo Izraēlā, viņi pirms vairākiem gadiem lūdza, vai es nevarētu izdot grāmatu tikai par aizvestajiem ebreju bērniem, jo 7% 1941. gadā izvesto bija ebreju tautības cilvēki. Tā ir otra lielākā tautība pēc deportēto skaita. Es paklausīju viņu lūgumam.”
Viens no grāmatas varoņiem Rafails Rozentāls atzina – viņa dzīvesstāsts ir paradoksāls, jo deportācija, iespējams, izglāba ģimeni no bojāejas Latvijā.
“Mani vecvecāki no abām pusēm, vēl tantes un visi palika Rumbulā. Mūs trīs, kad paņēma un aizveda, - viņi saglabāja mūsu dzīvi. Tas ir tāds paradokss... Tur grūti meklēt, kas būtu labāk.
Bet mēs esam dzīvi,” stāstīja Rozentāls.
Komentējot Rafaila Rozentāla un viņa likteņbiedru dzīvesstāstus, Geka norādīja: “Es zinu, ka it sevišķi arī daudz Krievijā to saka – ka it kā izsūtīšana paglāba ebreju tautības cilvēkus.
Kā jebkurš genocīds, tas ir šausmīgi, bet mēs tāpēc nekādi nevaram attaisnot Staļina režīmu.”
Jaunajā filmā savukārt apkopotas 1941. gadā uz Sibīriju izvesto pulcēšanās reizes, ietverti arhīva materiāli no iepriekš uzņemtām filmām, kā arī atklāti spilgtākie brīži no leģendārajām ekspedīcijām 20 gadu garumā.
“Mūsu materiāli studijā ir tiešām unikāli, jo mēs pa 20 gadiem esam izbraukuši Sibīriju laikam kā neviens,” uzsvēra Dzintra Geka. “Mēs ielikām filmā arī tādus materiālus, kuri vēl nav bijuši, ielikām arī no filmām, no konferencēm.”
Dzintra Geka un Rafails Rozentāls atzīmēja – ir svarīgi uzrunāt arī jaunāko paaudzi un turpināt stāstīt par deportācijām.
“Priekš manis tas ir galvenais – saglabāt to problēmu (..),” uzsvēra Rozentāls. “To vajag runāt un runāt. Kā to izdarīt? Tur vajag speciālistus, kas zina [kā to darīt].”
Dzintra Geka piebilda: “Mēs katru gadu organizējam bērnu zīmējumu un sacerējumu konkursu. Mums ir tāda ceļojoša izstāde, kas ir visās Latvijas skolās bijusi, pašlaik tā ir Okupācijas muzejā. Protams, arī ģimenē ir par to jāstāsta un skolā tas ir jāmāca. Bet mēs esam domājuši tādus jaunus veidus – teiksim Cēsīs ir festivāls “Lampa”, mēs bijām ieplānojuši jau šogad tur piedalīties, arī nākamajā gadā. Un Sibīrijas bērni, kuri ir jau cienījamā vecumā, – līdz šim viņi ir braukuši un stāstījuši skolās, un bērni to ir uztvēruši. Man jāsaka, ka es visvairāk saņemu atsauksmes no tādiem 15, 16 un 17-gadīgiem. (..) Mums arī fondā diezgan aktīvi piedalās Sibīrijas bērnu bērni, mazbērni. Tā ir tāda varbūt neliela daļa.
Varbūt valstiskā līmenī vajadzēja domāt par to, lai ir programma skolās. Pagaidām tas ir skolotāju ziņā un entuziastu ziņā.”
Dokumentālā filmā “Sibīrijas bērni. Mēs atceramies” – 14. jūnijā pulksten 14.15 LTV1 un REPLAY.lv.
