Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka augstskola nesākas ar rīkojuma parakstīšanu vien, tās dibināšana ir bijis vesels process: “Šis datums ir ārkārtīgi nozīmīgs, tieši 29. decembrī tika dibināta Latvijas Kultūras akadēmija. Jāatceras, ka augstskolas tiek dibinātas ar rīkojumiem, bet tomēr tas institucionalizācijas process ir daudz ilgāks un nozīmīgāks. Tiek pieņemts augstskolas leģimitazācijas un darbības principus nodrošinošais dokuments – satversme, kas mums ir saistīta ar 18. maiju. Tiek uzņemti pirmie studējošie, kas arī nenotiek uzreiz.”
Latvijas Kultūras akadēmijas dibināšanā svarīga loma bija Pēterim Laķim, Gunāram Bīberam, Pēterim Krilovam, Annai Eižvertiņai, Jānim Siliņam un Valdim Eglītim. Rūta Muktupāvela īpaši izcēla Pētera Laķa ieguldījumu augstskolas tapšanā:
“Attiecībā un pašu dibināšanas brīdi, kā katru gadu mēs pieminam mūsu profesoru Pēteri Laķi, bez kura Kultūras akadēmija nebūtu iespējama,
tā laika kultūras ministru Raimondu Paulu, kas ir mūsu krusttēvs, jo tieši viņš parakstīja šo rīkojumu un citus laika biedrus – Gunāru Bīberu, profesoru Jāni Siliņu, profesoru Juri Goldmani, kas ir stāvējuši pie Kultūras akadēmijas šūpuļa.”
Latvijas Kultūras akadēmijai līdz šim brīdim ir bijuši kopumā ap 3000 absolventu, kopš paša augstskolas sākuma tajā ir bijis pieejams plaša profila studiju piedāvājums.
“Tā ir mūsu specifika no pašiem pirmsākumiem – nodrošināt nozari ar svaigām asinīm, ja tā varētu teikt, attiecībā uz skatuves mākslu, audiovizuālo mākslu, mēs intensīvi nodarbojamies ar kultūras procesu pētniecību, mums ir specialitātes, kas skatās plašākā perspektīvā, komunikācijā attiecībā uz citām valodām un valstīm Eiropā un pasaulē. Šīs lietas veido mūsu nedalāmu veselumu, kas ir Latvijas Kultūras akadēmijas specifika, salīdzinājumā ar citām mākslas augstskolām.
Manuprāt, fakti runā paši par sevi – grūti būtu atrast iestādi vai nozari Latvijas kultūras telpā, kurā nebūtu Latvijas kultūras akadēmijas absolventu,” teica Muktupāvela.
Kultūras akadēmijas prorektors mākslinieciskās jaunrades darbā Elmārs Seņkovs stāstīja, ka vēl viens svarīgs aspekts ir plašā akadēmijas sadarbība ar dažādām institūcijām – Valmieras Drāmas teātri, Jauno Rīgas teātri un citām.
“Laiks mainās un akadēmija arī visu laiku seko līdzi laikam un mēģina mainīt programmas, tās mainās un nāk klāt. Ir tādas programmas kā drāmas un teksta studijas – darbs ar tekstu, kur veidojas jaunie dramaturgi un kultūras teorētiķi, kas apraksta kultūras procesus. Tieši tāpat mēs esam atvērti un domājam par jaunām programmām. Šobrīd darbs notiek pie jaunas aktieru apmācības programmas,” skaidroja Seņkovs.
Covid-19 ieviestās pārmaiņas mācību un radošajā procesā ietekmējušas ne tikai Kultūras akadēmijas trīsdesmitgades svinības, bet arī studijas.
“Mākslinieku darbs nav nogalināms, tas nav nogalināms arī šai brīdī.
Kādi studenti, protams ir sašauti, bet viņiem ir svarīgi pašapliecināties. Šī pašapliecināšanās forma tagad ir citādāka, un man liekas, ka viņi intensīvi strādā un domā, kā var kaut ko pateikt, jo jēgu un ideju var aiznest dažādās formās. Protams, klātiene ir svarīga, bet patiesas atziņas un domas tu vari raidīt arī dažādās citās formās. Protams, grūtākais tagad ir pārslēgt šo savu veidu, metodi, kā to izdarīt. Bet studenti ir gatavi mesties arī šajā izaicinājumā. Viņiem ir ļoti svarīgi, ka mēs esam blakus, un mēs arī cenšamies būt blakus kaut vai “Zoom” formātā un viņus mudināt,” skaidroja Elmārs Seņkovs.
Pēc Seņkova domām tieši pielāgošanās un mainīšanās ir svarīgākā Kultūras akadēmijas spēja: “Protams, šis laiks nav pateicīgs, bet mēs visi esam vienā laivā, un mēs uz to visu skatāmies, kā uz jaunu izaicinājumu, mēs visu laiku esam elastīgi un maināmies. Tas man šķiet ir tas svarīgākais kas Kultūras akadēmijai kā jaunai augstskolai ir nepieciešams.”
Arī Rūta Muktupāvela uzsvēra, ka šobrīd visvairāk pietrūkst tieši klātbūtnes efekta, it sevišķi audiovizuālajā un skatuves mākslā. Neskatoties uz to, kultūras nozare pielāgojas jaunajiem apstākļiem:
“Manuprāt, radošai personai tas pirmais sitiens bija šoks, bet lai cik tas nebūtu paradoksāli, radošas personas arī ir arī ārkārtīgi disciplinētas.
Visa nozare ir pārgājusi tiešsaistēs režīmā un tur rada pilnvērtīgus mākslas produktus.”
Lai arī ieviestās pārmaiņas diktē savus noteikumus, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore atzīmēja, ka darba akadēmijā ir ļoti daudz, vismaz līdz nākamā finanšu plānošanas perioda beigām 2027 gadā: “Mēs nebūtu augstskola, ja mēs neplānotu. Mēs šobrīd atrodamies jauna perioda stratēģijas izstrādes procesā un, protams, mums ir paredzēts paplašināt savu lauku attiecībā uz nemateriālās kultūras studijām, attiecībā uz radošo industriju sektoru, attiecībā uz skatuves mākslas programmu pilnveidi. Mēs esam iecerējuši nākamajā periodā jaunas programmas, kas ar starptautisko piesitienu domātas plašākai auditorijai, ne tikai Latvijai.”
29. decembrī Latvijas Kultūras akadēmijas mācībspēki un studenti tiksies tiešsaistē, lai atzīmētu augstskolas trīsdesmit gadu jubileju. Rūta Muktupāvela, atzīmējot jubileju, izcēla Latvijas Kultūras akadēmijas pirmā rektora Pētera Laķa teikto:
“Es ļoti gribētu atcerēties mūsu profesoru Laķi, kā viņš teica apmēram pirms 30 gadiem, lai mēs varētu šādi kopā sanākt arī nākamajās jubilejās un lai mēs varētu, es citēju, turpināt humanitārās un mākslas izglītības avantūru.
Man ir liela cerība, ka šī avantūra arvien vairāk apliecina sevi un kļūst par mākslas un kultūras varu.”
