Vaicāta, kā jūtas pirms sava solokoncerta Ventspilī, ērģelniece neslēpj: "Ir interesanti... Vairākas stundas te jau pavadītas – gan agrā rītā, gan vēlā naktī, gan ar orķestri un arī solo.
Bet sajūtas ir tādas, it kā es nebūtu šeit bijusi vēl ne reizi, jo tas, kas notiks 27. jūlija vakarā, būs kas pirmreizējs –
man ir ļoti liels gandarījums un prieks par to, ko paveikuši ērģeļbūves firmas "Orgelbau Klais" puiši, meitenes un visi, kuri daudzu gadu garumā bija iesaistījušies šajā projektā. Rezultāts ir absolūti izcils!
To, ko biju iedomājusies un iekšēji vēlējusies – muzikāli, estētiski, skaniski, akustiski – šobrīd arī dzirdu.
Arī ar publiku. Atklāšanas koncertā jau varēju saprast, kā ir tad, ja ir pilna zāle – ērģeles šajā zālē, arī pilnā ar klausītājiem, skan lieliski!"
Jauno ērģeļu skaņa ir apjomīga – klausītāju pārņem sajūta, ka atrodies skaņu virpuļa iekšpusē. "Tieši tas arī bija mērķis, ko ar Filipu Klaisu plānojām un vēlējāmies panākt – ka skaņa nāk it kā no iekšpuses, it kā no viena sāna, no otra sāna, no augšas, no aizmugures, un klausītāju tā apņem no visām pusēm," stāsta Apkalna. "Arī tas, ka redzamas stabules, palīdz skaņas uztverei – tu redzi un dzirdi, ka skaņa nāk no skatuves puses un nāk tavā virzienā.
Līdzīgi kā Rīgas Domā, kad tiek spēlēti dziļie pedāļu reģistri, var just, ka pat grīda vibrē – tās ir vibrācijas, kas mūs sasniedz no apakšas. Šajā aspektā Ventspils ērģeles man atgādina Elbas filharmonijas ērģeles."
Arī Elbas filharmonijas ērģeles būvējis Klaiss. Vaicāta, vai uzdevumi to būvniecībā viņam bijuši līdzīgi, latviešu ērģelniece teic tā: "Salīdzināt vajag un var, bet... Kaut arī būvētājs ir viens, ērģeles dzīvo telpā un akustikā – vienalga, vai tā būtu lauku baznīca, liela katedrāle vai koncertzāle. Tāpēc ērģeļu skanējumam un skaņas estētikai jābūt pielāgotai konkrētajai zālei, tās estētikai un arhitektoniskajam zīmējumam. Ja skaniski, tehnoloģiski un ergonomiski varu abus instrumentus salīdzināt, jo tie tapuši gandrīz vienlaicīgi, tad
skanējuma ziņā ērģeles Ventspilī pilda savu uzdevumu – būt par omulīgā, siltā, mājīgā koncertzālē esošu karalisku skaņu nesēju, kas atgādina latviešu kopkora skanējumu.
Kad spēlēju šīs ērģeles – un īpaši to labi var izjust romantiskajā mūzikā un arī Pētera Vaska skaņdarbā "Himnas", kas Latvijā tiks pirmatskaņots 27. jūlija koncertā, izjūtu tās kā kopkori. Filips Klaiss ņēmis vērā mums, latviešiem, tik ļoti būtisko kopdziedāšanas tradīciju – kora tradīciju un Dziesmu svētkus. Sūtīju viņam gan audioierakstus, gan video – manuprāt, viņš tiešām šīm ērģelēm vēlējies panākt balsu kopkora skanējumu. Savukārt Elbas filharmonija atrodas ūdens malā un tuvu ostai – tur viss ir darbībā, skaļš un grandiozs, un arī pati zāle ir daudz lielāka. Tāpēc ērģeles tur pilda teju lielā kruīza kuģa uzdevumu – tās peld gan ar savu skaņu, gan skaņas apjomu. Šis aspekts mani ļoti uzrunā Klaisa ērģeļbūves hrestomātijā – viņš ir uzticīgs saviem profesionālajiem principiem, ļoti augstas raudzes tehnoloģiskajai ekselencei. Absolūti teicams rezultāts ir vienmēr, bet katram instrumentam viņš spēj piešķirt vietējo kolorītu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi."
Apkalna stāsta, ka Ventspilī, uzstādot ērģeles, būvētāji strādājuši divus mēnešus, un nu latviskajā kopkora skaņā skanēs gan Bahs, gan franči. Turklāt šeit ir arī ierakstu studija.
"Klausoties noteikti varēs pateikt, ka tās ir Ventspils ērģeles," teic Iveta Apkalna.
"Tās pilnīgi noteikti varēs atpazīt visu ērģeļu skanējuma kontekstā! Turklāt Ventspils ērģeles atšķirsies ne tikai Latvijas un Baltijas ērģeļu kontekstā, bet arī domājot par koncertzāļu instrumentiem kopumā – tas patiešām ir ļoti konkurētspējīgs, strauji apritē ienācis koncertinstruments, par kuru pilnīgi noteikti interesēsies visā Eiropā. Esmu plānojusi šīs ērģeles ieskaņot pēc iespējas ātrāk savā atsevišķā diskā. Domāju, arī par "Klasikas" tiešraidi un ierakstu ieinteresēies arī citas radiostacijas un ērģelnieki: meklēs, gūglēs, šēros un laikos. Esmu pārliecināta, ka viss būs tieši tā, kā tam jābūt! Koncertzāļu ir daudz. Koncertērģeļu arī ir daudz, kvalitāte, protams, ir dažāda un mainīga, ļoti bieži tieši kopsummā ar akustiku koncertzālē ne vienmēr labas ērģeles skan tā, kā tām paredzēts. Bet Ventspilī tas ir izdevies – ērģelēm akustika palīdz un akustikai palīdz ērģeles.
Diemžēl pazīstu daudzas koncertzāles, kurās ir brīnišķīgas ērģeles, bet zāles akustikā tās nepilda savu muzikālo uzdevumu un ērģelniekam ir ārkārtīgi grūti ar tām darboties. Bet Ventspilī viss ir skaidrs, šis būs ļoti vienkārši apgūstams instruments arī jaunajiem studentiem, kuri pie šāda instrumenta nav sēdējuši.
Protams, būs nepieciešamas informatīvas lekcijas, lai saprastu, ko un kā ar tām darīt, bet, tiklīdz tas būs apgūts, jaunie ērģelnieki sapratīs, cik patiesībā tas ir ļoti ērts instruments. Piemēram, man ļoti patīk, ka ar pārvietojamo spēles galdu – otro bīdāmo spēles galdu, kas ir uz skatuves – ērģeles varu novietot tādā vietā un pozīcijā, ka aru tās dzirdēt tā, kā to dzird publika zālē vai vismaz diriģents. Tā ir liela privilēģija. Jo mums, ērģelniekiem, bieži vien jāsēž ērģeļu skaņās, kā jau tas parasti ir pie mehāniskajām ērģelēm Rīgas Domā vai citā baznīcā."
Vienlaikus gan ērģelniece atzīmē: "Jaunajiem ērģelniekiem gribētu novēlēt, lai visas iespējas, ko šīs modernās ērģeles sniedz, neaizvelk lielā ideju purvā.
Lai eksperimenti paliek kā izņēmumi un kaut kas īpašs.
Jāsaprot, ka būtiskākais īpaši jau studiju procesā ir saprast mūzikas stilistikas precīzo attieksmi reģistrācijā un artikulācijā, un šīs ērģeles to piedāvā. Tas, ka ērģeles ir ļoti modernas, nenozīmē, ka obligāti jāatskaņo tikai mūsdienu mūzika."
