ĪSUMĀ:
- Medņa mājas rekonstrukcijas projektu “Dziesmusvētku skola” veidojis arhitekts Austris Mailītis.
- Būvdarbus veic SIA “Elbra”, kas ēku nodod ekspluatācijā ar 20 defektiem.
- Apkārtnes labiekārtošanu Madonas novada pašvaldība uztic nevis Austrim Mailītim, bet novada ainavu arhitektei Agnesei Silupai.
- Ainavu arhitekte grib saglabāt pagalma būtību, izcērtot kokus, uzliekot bruģi un apgaismes stabus.
- Arhitekts Artis Zvirgzdiņš norāda, ka tas ir rezultāts, ja meklē idejiski lētākos risinājumus.
- “Dziesmusvētku skola” uzturēs Austra Mailīša vīziju un būs “dzīva un radoša” kultūrtelpa.
Mailīša vīzijā Medņa māja – gaiša gan iekšējā, gan ārējā līmenī
Šogad, kad svinēsim leģendārā Dziesmu svētku virsdiriģenta Haralda Medņa 115.dzimšanas dienu, Madonas novada Praulienas pagasta “Dzintaros” durvis vērs vairāku gadu garumā tapušais kultūrizglītības centrs ''Dziesmusvētku skola''.
Pagājušā gadsimta 30. gados celtā Medņu dzimtas māja ir lauku jūgendstila paraugs, kas raksturīgs Madonas apkārtnei.
Par tās atjaunošanu vietējie entuziasti Madonas Mūzikas skolas ilggadēja vadītāja Arta Kumsāra vadībā sāka domāt pirms 10 gadiem. 2016. gadā objekts tika pieteikts Lauku atbalsta dienestā, lai iegūtu finansējumu ēkas atjaunošanai programmā “Kultūras pieminekļu un dabas objektu atjaunošana”. Projekts ieguva 40 tūkstošu eiro finansējumu. Madonas novada pašvaldībai piešķirot vēl 217 tūkstošus eiro, sākās idejas realizācijas pirmais posms. 2017. gadā Austris Mailītis izveidoja mājas rekonstrukcijas projektu, iedvesmojoties no 1985. gada Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, kad tūkstošbalsīgs dziedātāju kopkoris izsauca pie diriģenta pults Haraldu Medni, lai nodziedātu “Gaismas pili”, kas toreiz atļauto dziesmu sarakstā nebija. Mailītis sajuta Medņa mājas projektu kā “Gaismas pils” izcelšanu mūsdienu gaismā. Mājai bija jābūt gaišai gan ārēji – vizuāli, gan iekšēji – sajūtu līmenī:
“Mēs izdomājām koncepciju “Dziesmusvētku skola”, jo Haralds Mednis ir mūsu lielais garīgais skolotājs, Dziesmu svētku virsdiriģents, pats nācis no skolotāju ģimenes.
Viņam bija svarīga šī izglītības ideja. Viņš uzskatīja, ka katrs cilvēks var dziedāt, ka tas paceļ cilvēka garu un ka tas vajadzīgs katram cilvēkam. Tādēļ arī mēs izstrādājām “Dziesmusvētku skolas” ideju, lai Medņa māja būtu dzīva, lai tajā vienmēr varētu atbraukt cilvēki – izglītoties gan bērni, gan vecāki cilvēki, kuriem Dziesmu svētku ideja nav sveša.“
Celtniekiem darbi neveicas, kā cerēts
Madonas novada pašvaldības izsludinātajā būvdarbu iepirkumā, lai īstenotu Austra Mailīša projektu, uzvarēja Ērgļos bāzētā SIA “Elbra”. Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora (Nacionālā apvienība) norāda, ka uzņēmuma piedāvājums atbildis prasībām:
“Mēs nevaram pirms tam pateikt, vai viņi labi vai slikti strādā. Protams, ir kaut kādi rādītāji, bet tie rādītāji iepirkumos parādās – par varēšanu un spējām.”
Jau būvniecības laikā pasūtītājam radās iebildumi par SIA “Elbra” veikto darbu kvalitāti. Pērn janvārī māja nodota ekspluatācijā, bet kopš tā brīža turpinās gandrīz nepārtraukts defektu labošanas darbs. “Jā, iet ilgstoši, bet runājot un atgādinot, būvnieki daļu defektu ir novērsuši. Daļu vēl nav. Bet būvdarbu garantija vēl ir spēkā, mums laiks vēl ir,” atzīst Gora. Madonas novada domes projektu vadītāja Indra Kārkliņa atklāj, ka celtniekiem vislielākās problēmas sagādājis kultūrvēsturiskais fasādes apmetums:
“Mēs redzam, ka pēc ziemas cokola daļa ir bojāta. Līdz ar to varbūt būvuzņēmējam būs jāiegulda vairāk līdzekļu, lai to savestu kārtībā.
Pārējie defekti manā izpratnē ir tādas nianses, kas ir jāizdara un viss.“
Nevīžīgā Medņa mājas fasāde, kas jau tik ātri pēc rekonstrukcijas pabeigšanas atkal nolupusi, ļoti apbēdinājusi Inesi Mailīti, kura vairākus gadus, Arta Kumsāra aicināta, strādāja Medņa mājā un vāca materiālus gan par diriģentu, gan Dziesmu svētku kustību: “Tie paši celtnieki gan dejo, gan dzied, viņi arī ir pašdarbnieki.
Varbūt bija viņiem jāapsēstas un jāpastāsta, kas ir Haralds Mednis, ko viņš ir izdarījis, kāda ir šī vēstures elpa un viņa klātesamība visos notikumos pagājušā gadsimta garumā Latvijā.“
Komentējot paveikto, celtnieki ir lakoniski. Atbildīgais būvdarbu vadītājs Juris Zaharāns “Kultūršokam” raksta: “Pašlaik tiek novērstas mūsu, “SIA Elbra”, pieļautās kļūdas. Citi “defekti” ir apspriežami ar pasūtītāju un projekta autoru.“
Apkārtnes labiekārtošanai Madonas novada dome izvēlas citu arhitektu
Pabeidzot Medņa mājas rekonstrukciju, Austris Mailītis piedāvāja Madonas novada pašvaldībai sadarbību arī pagalma projektēšanā un labiekārtošanā. Madonas novada dome neizvēlējās tālāk īstenot projekta autoruzraudzību ne Dziesmu svētku ekspozīcijai, ne pagalma projektam. “Mēs devām rekomendācijas, kas atbilstu šīs ēkas sākotnējam raksturam, tā ir tāda lauku jaunsaimniecība ar dārzu, ar dabiska seguma celiņiem,” stāsta Austris Mailītis.
Pašvaldība uzticēja iekārtot Medņa mājas pagalmu savai ainavu arhitektei Agnesei Silupai. Viņa nav redzējusi Mailīša rekomendācijas un pati veidoja savu koncepciju, nozāģējot kokus, uzliekot tumšu bruģi un modernas laternas.
“Skatos ārā, pagalmā, un man tas liekas Medņa garam svešs un smagnējs, pelēks. Domāju, ka mākslinieki, kas šo projektu taisīja, līdz galam nav iedziļinājušies Medņa būtībā. Kas tad bija pats galvenais Mednim? Izcelt dabisko, tautas dvēseli, un ar to viņš izgāja visu savu mūžu,” savās pārdomās dalās pensionētais Madonas mūzikas skolotājs, Dziesmu svētku kustības pētnieks Jānis Bērziņš. Sirmais vīrs ļoti satraucies, ka nozāģēti arī paša Medņa stādītie koki: “Piezvanīju kultūras nodaļas vadītājai. Viņa man atbildēja, ka viss notiek pēc plāna, pēc projekta, viss ir procesā.
Skatos un domāju – ko pats Mednis teiktu, ja zinātu, ka viņa piemiņas dēļ nozāģēja šos ozolus? Tas ir pats galvenais”.
Ainavu arhitekte Agnese Silupa stāsta, ka koki nozāģēti pēc vietējā arborista ieteikumiem: “Pirms uzsākām labiekārtojumu, tika veikta kokaugu inventarizācija, tika saglabāti pilnīgi visi vērtīgie koki, un tie koki, kas auguši jau Medņa laikā kā lapegles, lielais ozols pagalma galā, otrs ozols pie stāvlaukuma.
Būtībā visi vērtīgie kokaugi ir atstāti. Tika nozāģēti tie, kuriem ir slimības vai trupes pazīmes, no tiem mēs atteicāmies.”
Idejiski pašvaldības ainavu arhitekte vēlējusies saglabāt šī pagalma būtību: “Kā būtiskākā atšķirība ir cietā seguma iesegums ap ēku, taču tas ir darīts apzināti, lai būtu gan ērtāka piekļuve, gan daudzveidīgākas pagalma izmantošanas iespējas. Tanī pašā laikā esam izvēlējušies zemes toņiem pietuvinātas krāsas, kas ir pelēks un brūngans, lai ir sasauce ar pašu ēkas arhitektonisko veidolu un tai pašā laikā ļoti tieša sasauce ar labiekārtojuma elementiem. Tie speciāli izvēlēti pietuvinātos jeb piezemētos pelēkos toņos un saskaņā arī ar visiem pārējiem elementiem. “
Taču Medņa mājas atjaunošanas idejas virzītājiem šķiet, ka arhitekte pazaudējusi mājas garu.
“Mēs ar Austri Mailīti ļoti cīnījāmies par mājas autentiskumu – saglabāt autentiskas sienas, visas durvis un visus logus. Tas viss ir pretrunā ar ārpusi, kas šobrīd vairs nav autentiska,”
savās sajūtās dalās Inese Mailīte. Viņai piekrīt arī Jānis Bērziņš: “Droši vien jau būs jau skaisti. Ja neiedziļinās, ka te ir Medņa mājas, te būs ļoti jauki. Cilvēki priecāsies. Bet, kad iedziļinās, kam piederēja šīs mājas un kāds cilvēks te dzīvoja, tad ir grūti pieņemt.”
Nesekot sākotnējai arhitektūras idejai – provinciāls piegājiens
Arhitekts Artis Zvirgzdiņš, kas pats ir madonietis, atzīst, ka grūti saprast, kāpēc apkārtnes labiekārtošanas projekts nodots citam izpildītājam, kas vispār neseko sākotnējai arhitektūras idejai. Zvirgzdiņš uzskata, ka jaunās kultūrtelpas iekšienes un apkārtnes disonanse ir piemērs situācijai, kad pašvaldība meklē tikai lētāko risinājumu:
“Tā ir problēma visā Latvijā starp pašvaldībām – lētākās cenas iepirkumi. Nav runa par lētāko cenu būvējot, bet par lētākās cenas projektiem,
tas nozīmē, ka meklējam lētākās idejas, lētākos risinājumus, un tā kaut kādā ziņā ir problēma visā Latvijā arhitektūrā un dažās pašvaldībās jo īpaši. Madona ir viena no tām.” Tikmēr Austris Mailītis uzskata, ka nekas nav neatgriezenisks, visu varot vēl labot, arī iestādīt jaunus kokus, domājot par tālāku nākotni:
“Sākumā mēs veidojam vidi, pēc tam vide veido mūs tālāk.
Ir svarīgi, lai tā ir kvalitatīva un ar cieņu attiecas pret pagātni un tiem cilvēkiem, kas kādreiz to ir veidojuši un lai tā dod ne tikai fizisku, bet arī garīgu patvērumu mums šodien un cilvēkiem nākotnē.”
Medņa mājās valdīs radošums un dziesma
Lai gan šobrīd Medņa māju ārējā līmenī – vizuāli iezīmē divu arhitektu rokraksti, iekšējā – sajūtu līmenī ''Dziesmusvētku skolas'' ekspozīcijas veidotāji savus plānus un idejas pakārto Austra Mailīša koncepcijai. Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadītāja Līvija Zepa ir pārliecināta, ka nav šaubu par “Dziesmusvētku skolas” idejisko virzību: “Muzejam ir jābūt dzīvam, radošam, tur varbūt mazāk būs interaktīvo elementu, lai gan arī tie būs. Ja būs visur vienādi, tas vairs nebūs interesanti. Bet mūsu sūtība ir stāstīt.
Medņa mājā jāskan mūzikai, un tā tur arī skanēs, tie elementi vēl top.”
Mājas vadītāja Kintija Krastiņa stāsta, ka ieceru, kā māju saturiski piepildīt, ir ļoti daudz: “Pamats, kas šeit ir, ir ļoti labs, tikai vajag sagaidīt cilvēkus; gan šeit iekšpusē, gan ārā ir ļoti daudz ideju par pasākumiem, par aktivitātēm, par radošiem cilvēkiem, kas šeit var atbraukt, par meistarklasēm, kur iemācīties kaut ko jaunu, izmēģināt komponēšanu vai kāda instrumenta spēli. Ir visas iespējas šo māju un arī pagalmu piepildīt ar dzīvīgumu.”
