Izstādi par Asju Lācis – starptautiski atzītu, bet Latvijā līdz šim neatklātu vienu no 20. gadsimta spilgtākajām latviešu radošajām personībām, - veido Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un kurators Andris Brinkmanis.
“Ja palasa viņas tekstus par teātri, viņas atmiņas par bērnu teātri, viņai vienmēr bija tāda tendence, ka viņa vēlējās nesaistīties ar konkrētām institūcijām. Tā bija gadsimta sākumā izplatīta tendence. Nepārtraukti eksperimentēt un atrast veidus, kā uzlabot un mainīt teātri,” ar Asju Lācis iepazīstina Andris Brinkmanis.
Annas jeb Asjas Lācis personība Brinkmani ieinteresējusi viņa maģistra studiju laikā Itālijā, kur viņš rakstījis kursa darbu par mākslas un izglītības attiecībām. Veicot izpēti, Andri piesaistījuši režisores, aktrises un pedagoģes uzskati par teātra darbību un jēgu. 1918. gadā viņa pabeidza studijas Behtereva Psihoneiroloģiskajā institūtā un pēc tam Orlā radīja eksperimentālu bērnu teātra projektu, iesaistot tajā arī ielu bērnus, bāreņus un bezpajumtniekus.
“Domāju, ka gan viņai, gan citiem, kas dzīvoja gan Rīgā, gan Krievijā gadsimta sākumā, šī ideja, ka varēja notikt varas maiņa un revolūcija, šķita fascinējoša. Viņi bija saskārušies ar carisma laika vidi. Viņiem kā jauniem cilvēkiem likās, ka tā būtu jāmaina, ka nepieciešams radīt cita veida sabiedrību, kur cilvēks pats varētu vairāk noteikt savu dzīvi. Viņi to mēģināja ievest teātrī,” turpina Brinkmanis.
Kurators atzīst, ka Asjas Lācis skatpunkts nav absolūti piemērots un interpretējams padomju ideoloģijas kontekstā, jo viņa bija pārāk eiropeiski ievirzīta, brīva savos uzskatos. Viņas idejas saskan ar gadsimta sākuma autoriem – Majakovski, Meierholdu, futūristu kustības pārstāvjiem Itālijā.
“Bija vēlme atteikties no visa vecā, radīt ko pilnīgi jaunu, radīt iespējas, kā izpausties jauniem cilvēkiem,” norāda Brinkmanis.
“Viņa uzstāja, ka teātrim nav jābūt psiholoģiskam, ka teātris var veikt arī izglītojošas un audzinošas funkcijas. Viņa mēģināja eksperimentēt, kā to panākt. Šajā ziņā viņa domā un meklē līdzīgi kā Bertolds Brehts, ar kuru viņa ir strādājusi 1923. gadā."
Brinkmanis bilst, ka Asja Lācis ir saskārusies ar galvenajiem un vadošajiem autoriem Vācijā, Krievijā un Latvijā, viņas pārliecība arī balstās šajās trijās vietās, tā ir sava veida oriģināla sintēze, ko viņa mēģinājusi īstenot dzīvē.
Brinkmanis jau iepriekš veidojis izstādi, kas veltīta Asjas Lācis darbībai – tā demonstrēta radošajā forumā “Documenta” 2017. gadā Vācijā, Kaselē; taču Latvijas Nacionālajā bibliotēkā redzamajā ekspozīcijā "Asja Lācis. Avangarda inženiere” piepulcēti jauni eksponāti. Tos palīdzējuši sagādāt Rakstniecības un mūzikas muzejs, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, Hamburgas Zinātnes un kultūras atbalsta fonds, Valtera Benjamina arhīvs, Krievijas Valsts literatūras un mākslas arhīvs, režisores mazmeitas Māras Ķimeles un paša Andra Brinkmaņa privātie arhīvi, kā arī vēl citu kultūras institūciju glabātuves.
“Rīgā ir nedaudz vairāk materiālu, jo Vācijā arī nebija īpašas jēgas demonstrēt materiālus latviešu valodā, kas ciešāk saistīti ar vietējo vidi. Latvijā to darīt ir jēga un interesanti,” uzskata Brinkmanis.
“Cilvēkiem būs interesanti redzēt viņas pierakstus un to, kā viņa sadarbojusies ar dažādiem rakstniekiem un kultūras darbiniekiem šeit. Viņa vienmēr bija aktīva kultūras darbiniece un režisore.”
Izstādē parādīsies arī viņas saikne ar dzejnieku un rakstnieku Linardu Laicenu, kurš Asjai Lācis veltījis krājumu "Ho-Taī", arī bērnu lugu "Vējdzirnavas un šujmašīna". Brinkmanis stāsta, ka, veidojot izstādi, ir izveidojusies laba sadarbība ar Māru Ķimeli, ar kuru kopā izraudzīti vēl papildu materiāli izstādei. Tāpat varēs iepazīst Asjas Lācis rakstus dažādos izdevumos.
Izstādes dizainu veidojis dizainers Rihards Funts. Askētiskas, futūristiski interpretētas metāla vitrīnas papildina precīzi sacaurumoti kartona stendi, kuri, no attāluma skatoties, atgādina palielinātas poras. Brinkmanis skaidro, ka tas saistīts arī Asjas Lācis tekstu “Neapole”, ko viņa sarakstījusi kopā ar filozofu Valteru Benjaminu.
Nesen arī latviski iznākusi Valtera Benjamina grāmata “Maskavas dienasgrāmata” Igora Šuvajeva tulkojumā. 1926./ 1927. gadā Valters Benjamins devās uz Maskavu pie Asjas Lācis. Šajā darbā vēstīts, kā viņš redz Maskavu, ko domā, kādus iespaidus rod. Grāmata pirmo reizi izdota tikai 1980. gadā jau pēc Asjas Lācis nāves.
Izstāde "Asja Lācis. Avangarda inženiere” apskatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas 4. stāva galerijā līdz 31. martam.
