Tā ir jauna ideja, bet veca problēma,” pieci.lv raidījumā “Domnīca” saka Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova.
Spilgts zudušo ilustrāciju piemērs ir Latvijā maz zināmās bērnu grāmatu mākslinieces un rakstnieces Margaritas Kovaļevskas (1910-1999) darbi. Viņas ilustrācijas mākslas zinātniece Austra Avotiņa dēvē par “mūsu absolūti unikālo klasiku” un norāda - ja oriģināli būtu saglabājušies, “tas būtu kaut kas pilnīgi vienreizējs".
Kā skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslinieks Juris Petraškevičs, ilustrācija nav tikai zīmējums. Tas var būt arī telpisks darbs, aplikācijas tehnikā vai no plastilīna veidota ilustrācija, vai pat dziesmu, deju un teātra uzvedumu foto un video ieraksts.
Ideju dažādību šajā pavasarī varēja aplūkot pirmajā Rīgas bilžu grāmatu kvadriennālē “Attēlu stāsts”, kur mākslinieki no Dānijas, Igaunijas, Krievijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas iesūtīja ilustrācijas vēl nepublicētām grāmatām. Tieši bilžu grāmatu kvadriennāles laikā izskanēja ideja par grāmatu ilustrāciju kolekcijas veidošanu.
Citviet pasaulē tiek veidotas privātkolekcijas, darbojas privāti muzeji un fondi, tomēr visbiežāk par grāmatu ilustrāciju oriģināliem rūpējas bibliotēkas. Šāda kolekcija ir Berlīnes Valsts bibliotēkā (Staatsbibliothek zu Berlin), arī Starptautiskajā Jaunatnes bibliotēkā Minhenē (Internationale Jugendbibliothek). Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova skaidro, ka šīs kolekcijas ir nozīmīgs vēsturnieku un mākslas zinātnieku pētījumu avots.
Kaimiņvalstī Igaunijā grāmatu ilustrāciju kolekciju veido Bērnu literatūras centrs. Sakrātas vairāk nekā 8000 oriģinālilustrācijas, kuras lielākoties atspoguļo igauņu ilustratoru darbus no 1930. gada līdz mūsdienām. Vecākais kolekcijas darbs radīts 1911. gadā. Daļu kolekcijas var aplūkot arī digitāli.
Tretjakova pieļauj, ka līdzīgi varētru rīkoties arī Latvijā. “Mēs ik pa četriem gadiem rīkojam bilžu grāmatu kvadriennāli, lai veicinātu kvalitatīvas ilustrācijas tapšanu Baltijas reģiona valstīs. Līdz ar to arī doma par oriģinālilustrāciju kolekcijas veidošanu nav nekas ekstrēms vai ārpus šī uzdevuma.”
Kolekcijas veidošanā būtu jāiesaista mākslas zinātnieki, kuri interesējas par ilustrāciju, piemēram, Valdis Villerušs un Austra Avotiņa, kura gan nav pārliecināta par to, ka kolekcijas veidošana jāuzņemas Nacionālajai bibliotēkai. Tretjakova piedāvā iesaistīt arī Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju, kas kopš 1993. gada rīko grāmatu mākslas konkursu “Zelta ābele”. “Viņus vienkārši vajag kopā saaicināt un izdomāt, kā to var darīt.”
Māklslinieks Jānis Petraškevičs piekrīt, ka grāmatu ilustrāciju kolekcijas mājvieta varētu būt Gaismas pils, tomēr norāda, ka viss nav tik vienkārši. Jāatrisina autortiesību jautājumi, tāpat jāatrod arī finansējums kolekcijas darbu iegādei.
Lai gan Austra Avotiņa piebilst, ka pirmais dāvinājums topošajai kolekcijai jau ir - mākslinieces Ingas Melderes ilustrācija dzejas bilžu grāmatu sērijas “BIKIBUKS” izdevumam, Petraškevičs skaidro, ka izveidot apjomīgu kolekciju no dāvinājumiem nebūs iespējams. “Tas ir vēl viens komponents, ar ko mākslinieks dzīvo, izdodot viņš saņem samaksu par šo darbu publikāciju, pārdodot šos darbus viņš saņem atalgojumu, tātad, ja kāds šo kolekciju grib iegūt, tas diez vai varētu vienmēr būt dāvinājumu veidā.”
Tikpat nozīmīgi ir kritēriji, pēc kuriem vērtētu, vai darbam ir vieta ilustrāciju kolekcijā. Bilžu grāmatu kvadriennāle, protams, nav grāmatu mākslas olimpiskās spēles, tomēr, neraugoties uz Latvijas mākslinieku skaitlisko pārsvaru, kas notieikts jau kvadriennāles nolikumā (no Latvijas - 20, 10 drīkstēja pārstāvēt Krieviju, bet pārējās valstis - 5), tikai vienu balvu saņēma māksliniece no Latvijas - Māra Viška.
Pirms četriem gadiem Latvijas Nacionālā mākslas muzeja diskusijā par bērnu grāmatas nozīmi izskanēja „Zvaigznes ABC” valdes priekšsēdētājas Vijas Kilblokas jautājums „Vai latviešu mākslinieki neprot zīmēt?”, kas pirms četriem gadiem izskanēja Latvijas Nacionālā mākslas muzeja diskusijā par bērnu grāmatas nozīmi. Kilbloka norādīja, ka esot grūti atrast mākslinieku, kurš spētu pielāgoties prasībām un zīmēt jebkādā stilā: “Mākslinieki ir iemācīti izpaust savu individuālo stilu, ielikt sevi kādā no šauriem rāmjiem, bet ne vienkārši zīmēt. Bet, ja esi mācījies, tad jāprot zīmēt.”
Juris Petraškevičs, kurš vada pagājušajā gadā atklāto LMA grāmatu ilustratoru kursu, noliedz šaubas par jauno mākslinieku prasmēm un norāda, ka tieši mākslinieka individualitātes dēļ ilustrācijai piemīt vērtība, viņaprāt, tā kvalitatīvas ilustrācijas sastāvdaļa. “Ja es pasūtu māksliniekam ilustrāciju, tad es zinu, ko es varētu no viņa sagaidīt, un es tāpēc šim māksliniekam šo ilustrāciju pasūtu.”
Oriģinālilustrāciju kolekcija varētu būt pierādījums mūsu ilustratoru prasmēm un kliedētu šaubas par ilustrācijas māksliniecisko vērtību, tomēr tikpat būtiska šķiet saruna starp tradicionālo bilžu grāmatas lasītāju - bērnu - un pieaugušo. Kā uzsver Petraškevičs, bilžu grāmata ir komunikācijas ierosinātājs. Tādēļ, iespējams, tieši pieaugušajam ilustrāciju kolekcija derētu par vizuālās lasītprasmes ābeci.
