ĪSUMĀ Ances Vilnītes paustais:
- Mākslas darbs “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte.” ir par jauna mākslinieka alkām pēc slavas un sasniegumiem.
- Performance ir "sabiedrisks eksperiments" par mākslas vietu medijos un patērētāju dzīvēs.
- Sabiedrības reakcija liecina par “spēcīgu ignoranci un nevēlēšanos iedziļināties”.
- Darbs vēl nav beidzies - noslēguma performance sekos novembrī.
Video redzamā performance ir daļa no Vilnītes darba “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte.” “Facebook” video ir skatīts vairāk nekā 140 tūkstošu reižu. Salīdzinājumam – Latvijas Televīzijas raidījuma “Kultūras ziņas” sižets par izstādi vairākās interneta vietnēs kopā skatīts mazāk nekā 4 500 reižu.
Vilnīte atklāj, ka izstādē apskatāmais darbs vēsta par katra jauna mākslinieka “izmisīgo vēlmi kļūt par ievērojamu mākslinieku un tam blakus stāvošo tīksmināšanos par savu talantu.”
Darbs ir par slavas alkām
“Kā kļūt slavenam? Vai vispār gribas? Ko tas nozīmē, un kāda no tā jēga?” sev, skatītājiem un lasītājiem jautā Vilnīte.
Kā daudzi jaunie mākslinieki un Mākslas akadēmijas studenti, Vilnīte stāsta, ka arī reizēm ir pieķērusi sevi aizsapņojoties par “visai grandiozu notikumu līkni”, kas sākas, piemēram, ar šo izstādi “Arsenālā” un lēnām, bet pārliecinoši aizved pie starptautiskiem sasniegumiem un slavas:
“Šis apslēpto, kvēlo fantāziju stāsts mums visiem, manuprāt, ir visai līdzīgs un ļoti ambiciozs. Vispirms radīšu ģeniālus darbus, ko ievēro īstie mākslas cilvēki, mani atcerēsies, pieminēs kādā recenzijā un tā tālāk. Uzķērusi mazo uzmanības gaismu, drīzumā uztaisīšu kādu mākslas akciju, performanci, izstādi...
Un tālāk? Nu, tā soli pa solim no “Kim?” līdz Venēcijas biennālei. Nedomāju, ka ceļš ir tik vienkāršs un izdosies, taču šie sapņi, man šķiet, ir ļoti aizkustinoši.”
Domājot par šīm jaunā mākslinieka alkām pēc atzinības un sasniegumiem Vilnīte atradusi iedvesmu savam darbam: “
Šis “Es gribu būt liels mākslinieks!” temats man šķita ļoti aktuāls tieši šai, Latvijas Mākslas Akadēmijas simtgadei veltītajai, izstādei, kurā vārds dots jaunajiem, topošajiem – tiem, kas veidos nākotni. Tiem, no kuriem daļai, iespējams, izdosies.”
Jau darba nosaukumā “Labdien, es esmu slavenā tēlniece Ance Vilnīte” vēstīts par “izmisīgo vēlmi kļūt par ievērojamu mākslinieku,” atklāj Vilnīte, “un tam blakus stāvošo tīksmināšanos par savu talantu”, kas atainots skulptūras ainā – māksliniece, kas masturbē, skatoties uz savu darbu, jo “F*k, tas ir tik labs!”
Tāpat darbā tiek apskatīta mākslinieka apsēstība ar sevi: “visur meklējot savu vārdu pie sienas piekarinātajos rāmīšos, kuros uzrakstīti dažādi angļu valodas vārdi, kas beidzas ar – ANCE."
"Bučošanās performance" - eksperiments par mākslas vietu medijos
“Turpinot domāt par šo slavas jautājumu, aizdomājos par to, ka māksliniekiem bieži izdodas kļūt plaši pazīstamiem vienīgi šaurās aprindās, jo, ko latvieši lasa vairāk - “ArtTeritorry” vai jaunākās ziņas par Andra Kiviča privāto dzīvi?” turpina Vilnīte.
Tā tapa “vienkārša performance, kurā divas meitenes haotisku ģitāras skaņu pavadījumā no kaislīgas skūpstīšanās pāriet stikla rāmīšu šķaidīšanā.”
“Vai arī mēs, izdarot ko “šokējošu”, varam tikt mediju gaismā vismaz uz pāris dienām, izcīnot mākslas vietu starp “Saimnieks meklē sievu” jaunākajām ziņām?” eksperimenta uzdevumu definē māksliniece.
Vai māksliniekiem izdevies izpildīt uzdevumu? Vilnīte atbild, ka nav izdevies.
“Taču "Facebook" ievietotais aculiecenieces video ir sasniedzis 140 tūkstošus skatījumu, 1200 “shares”, vairākus simtus komentāru, nemaz nerunājot par to, cik daudz cilvēku dalījušies un komentāros šausminājušies par performances foto galeriju,” stāsta māksliniece.
Lai arī dzeltenajā presē vieta nav izcīnīta, Vilnīte uzskata, ka sasniegts ir kas vairāk un izdevies sašūpot sabiedrības interesi par to, kas ir un kas nav māksla.
Tieši tāpēc, uzsver māksliniece, viņi kā komanda vērsušies pie portāla LSM.lv. Arī šī saruna ir daļa no projekta: “Tas ir kā treniņš, eksperiments arī ar medijiem – ja paši izrādām iniciatīvu, vai mūs vispār ņems pretī? Šorīt gan saņēmām interesi arī no dzeltenās preses, tā kā iespējams – stāsts vēl nav galā.”
Māksliniece ir vīlusies, cik vienkārši esot bijis panākt šādu uzmanību
Vilnītes secinājumi pēc eksperimenta nav viennozīmīgi.
Viņa atklāj, ka no tūkstošiem cilvēku, kas pēc video noskatīšanās izpauduši savas dusmas, neviens nav centies mākslinieci privāti uzrunāt un pajautāt: “Kāda un vai vispār tam bija jēga?”
Taču, Vilnīte uzsver, saņemti neskaitāmi publiski komentāri, kas vērtē vienu daļu no lielākā darba kopuma, izraujot performanci no mākslinieciskā koncepta, un sauc to par “sliktu pornogrāfiju, kas liecina par absolūtu sabiedrības degradāciju un mākslas pagrimumu.”
“Simtiem cilvēku, no kuriem daudzi, iespējams, gadiem nav bijuši uz kādu mākslas izstādi, pēkšņi kļuvuši par īstiem mākslas kritiķiem un pazinējiem,” stāsta māksliniece.
Mākslas zinātniece un kritiķe Santa Hirša dažādos veidus, kādos cilvēki izpauduši savu sašutumu, salīdzina ar 21. gadsimta Dainu skapi.
“Cilvēki grib prasīt atpakaļ nodokļus, iztaisīt mums “harakiri”, saukt pie atbildības varas iestādes, jo divu apģērbtu meiteņu skūpstīšanās esot pornogrāfisks saturs,” uzsver Vilnīte.
Viņa uzskata, ka sabiedrības reakcija liecina par “spēcīgu ignoranci un nevēlēšanos iedziļināties” bet vienlaikus priecājas par to, cik plašas diskusijas par to, kādai mākslai jābūt un kāda tā drīkst būt, raisījis darbs un performance.
“Atziņa ir viena – mūsu valstī piesaistīt plašu sabiedrības uzmanību ar kaut ko mākslā jau vairākkārt darītu ir ārkārtīgi vienkārši,” secina Vilnīte. Viņa atzīst, ka ir vīlusies, cik vienkārši esot bijis panākt šādu uzmanību.
“Man šķita, ka šokēt cilvēkus mūsu laikos vairs nav iespējams, bet acīmredzami Latvija šādā ziņā vēl ir ļoti nepamodusies. Mums ir patiešām liels gandarījums par paveikto, sabiedrības reakcija rosinājusi lielas pārdomas, taču kopējā atziņu gaisotne ir visai skumja. Tomēr esam cerīgi, ka šis būs jaunas elpas sākums,” pauž Vilnīte,
“Ik dienu notiek daudz briesmīgākas lietas, kas nesasniedz ne tuvu tādu uzmanību kā šī trīs minūšu performance ar pabučošanos un stiklu šķaidīšanu.”
Darbs vēl nav beidzies - noslēguma performance sekos novembrī
Māksliniece norāda, ka darbs jāuztver kā vairāku notikumu kopums – radītā skulptūra, “ne-mākslas performance” un noslēguma performance, kas plānota izstādes “Academia” noslēguma vakarā 17. novembrī.
Kāda būs noslēguma performance? Māksliniece atklāj, ka tā plānota “romantiska, skaista un estētiski baudāma – gluži kā māksla, ko vēlas vairums sašūpoto cilvēku.
Performance būs likumsakarīgs turpinājums un noslēgums visam šim stāstam, un ikviens ir aicināts būt klātesošs vēsturiskajā notikumā, kurā mēs ar Elīnu pāriesim jaunā statusā.
Taču līdz tam – noteikti aicinu apmeklēt izstādi, ko pats rektors nodēvējis par graujošāko akadēmijas vēsturē!”
