Mans himnas stāsts
2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.
Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.
Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.
Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected].
Viņa stāsta: “Strādājot pie Rakstniecības un mūzikas muzeja 100 epizodēm, it īpaši pie Baumaņu Kārļa epizodes “Agrs rīts”, es, protams, atcerējos arī savu himnas stāstu. Man bija 19 gadi, un tā bija lielā manifestācija Daugavmalā. Bija ļoti sirreāla sajūta, kad virs galvas lidoja krievu armijas helikopteri, bet viss lielais cilvēku pūlis dziedāja “Dievs, svētī Latviju”. Tās, šķiet, ir tādas emocionālākās atmiņas manam himnas stāstam.”
Nora Ikstena lasa pašas rakstīto epizodi Rakstniecības un mūzikas muzeja topošajai ekspozīcijai par dziesmas-lūgšanas “Dievs, svētī Latviju” autoru Baumaņu Kārli:
“1868. gadā Pēterburgā, Limbažu novadā dzimis, Cimzes skolotāju seminārā Valkā skolojies, Baumaņu Kārlis savā rakstāmajā istabā ievelk flīģeli. Rezonatora basa pusē viņš pašrocīgi iegravē parakstu – C. Baumann 1868,
tādējādi nodibinot draudzību uz mūžu – komponists un viņa instruments.
“Te valda savāds, savāds dailes gars. Pašā vidū ar zaļu vadmalu apklāts rakstāmais galds, uz tā divas gaišas sveces, bez tam istabas vidū gaiša lampa, pie vienas sienas jaukas, lielas klavieres, pie kurām jau liels pulks latviešu kompozīciju cēlies, pie otras sienas lieli, plaši plaukti un skapji, pilni ar daždažādām grāmatām, ērti krēsli, ietaise priekš notīm.”
Tāda ir 19. gadsimta septiņdesmito gadu atmosfēra Pēterburgā, Monikas ielā 36, kur dzīvo Cimzes skolotāju semināra absolvents, latviešu komponists Baumaņu Kārlis.
Tur rakstītas un skandētas viņa dziesmas, tur viņš saviem draugiem lasījis savas dzejas un spēlējis savas kompozīcijas, tur veidojušies tie Latvijas brīvības ideāli, kas vēlāk tapuši par īstenību.
1873. gadā, kad Latvijā notiek gatavošanās Pirmajiem vispārīgajiem dziesmu svētkiem, Baumaņu Kārlis sēž krodziņā Pēterburgā pie alus kausa, tas atraisa ne vien mēli, bet liek uzbangot arī dzimtenes mīlestības garam. Lai Dievs to svētī. Kārļa Latviju.
No Pēterburgas Baumaņu Kārlis atsūta vairākas kompozīcijas Dziesmu svētku programmas izvērtēšanas komisijai. Tās tapušas Pēterburgas īso nakšu agrajās rīta stundās. Savā pavadvēstulē viņš raksta –
“Ierādāt tām, kam laimējas jūsu labpatikšanu mantot, vietiņu Vispārējo Latviešu Dziesmu svētku programmā – mums, kas jau uzdrošinājušies, un citiem, kas vēl nav uzdrošinājušies pie oriģināldziesmu radīšanas doties, par uzmundrināšanu arī šinī no latvjiem ļoti maz koptā laukā cīnīties.”
Baumaņu Kārļa kompozīciju “Dievs, svētī Latviju” kopkora koncertā neiekļauj, bet atklāšanas koncertā to nodzied Baltijas semināra vīru koris.
“Dievs, svētī Latviju” ir aizliegta Pirmā pasaules kara laikā. 1920. gada 7. jūlijā Satversmes sapulce apstiprina “Dievs, svētī Latviju” par Latvijas Republikas himnu.
Matīss Kaudzīte par šo dziesmu teicis – tā varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies vairs nevienas latviski jūtošas sirds.”
