Henrieta Verhoustinska: Māra, kas ir jūsu pēdējā laika tāds košākais kultūras iespaids?
Māra Lāce: Nu, ja mēs varam tā runāt, tad man šķiet, ka viss tas neiedomājamais sablīvējums, kas ir šobrīd, septembrī, pēc visām Covid-19 pandēmijas šausmām, kas bija tajā klusuma periodā, kad praktiski nebija gandrīz nekā, tad tagad tas kultūras notikumu sablīvējums ir vienkārši nenormāls.
Bet, kas ir jūsu tas spilgtākais iespaids pēdējā laikā?
Māra Lāce: Ja runājam par vizuālo mākslu, tad man šķiet, ka tomēr ir jārunā par RIBOCA festivālu, par RIBOCA izstādi. Tur bija lietas, kas mani ļoti uzrunāja, un kas man likās ļoti interesantas.
Pirms sākam runāt par to, kā atainot mākslas vēsturi, es gribētu, lai jūs, Māra, mani palabojat, ja es kaut ko ne tā esmu sapratusi Valsts mākslas muzeja simtgadei veltītās izstādes kontekstā. Kas tad ir Valsts mākslas muzejs? Tātad, pirmskara Latvijā bija divi milzīgie muzeji Rīgā. Bija Pilsētas mākslas muzejs, kurš atradās Valdemāra ielā, ēkā, kurā šobrīd atrodas arī Nacionālais mākslas muzejs, un 20. gadā, 15 gadus pēc pilsētas muzeja, ko vadīja Purvītis, Burkards Dzenis nodibināja Valsts mākslas muzeju, kurš atradās Rīgas pilī.
Māra Lāce: Tieši tā. Varētu teikt, ka Burkardu Dzeni iecēla par muzeja direktoru Latvijas valsts, jo tad, kad izveidojās neatkarīga Latvijas valsts, tad, protams, vajadzēja veidot arī šīs nacionālās izglītības un kultūras institūcijas. Tās, kas ir tādi stabili pamati valstij, valstiskumam. Teiksim, šīs kultūrpolitikas, visas tās līnijas bija jāattīsta. Tādēļ arī 1920. gada martā tika izveidoti divi nacionālas nozīmes muzeji. Tas bija Valsts vēsturiskais muzejs, un tas bija Valsts mākslas muzejs. Un tiešām 20. un 30. gados bija sava veida tāda neliela sacensība muzeju starpā. Vilhelms Purvītis kā Pilsētas mākslas muzeja direktors, protams, bija labākā situācijā, jo viņa rīcībā, ja tā var teikt, bija ēka, kas bija būvēta speciāli mākslas muzeja vajadzībām. Un Burkardam Dzenim kā Valsts mākslas muzeja direktoram gāja drusku grūtāk…
Grots vienā recenzijā bija rakstījis, kas arī ir eksponēta šajā izstādē, ka piecas nelielas istabiņas Rīgas pilī...
Māra Lāce: Tieši tā, bet šis muzejs ir būtisks ar to, ka tā ir šī te kultūrpolitikas realizācija, jo Pilsētas mākslas muzejs veidojās savā laikā kā, teiksim, pilsoniskās sabiedrības iniciatīva. Tātad pilsēta uzskatīja, ka ir vajadzīgs šāds muzejs un savukārt 20. gadā valsts uzskatīja, ka kultūrpolitiski tas ir vajadzīgs. Jā, šie muzeji savā veidā dublēja viens otru, it kā. Tad bija laiks, kad pēc padomju okupācijas gados jau to visu sajauca kopā. Šobrīd ir tas, kas mēs esam – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ar daudzām dažādām struktūrvienībām.
Kaspar, kā runāt par mākslas vēsturi šodien, lai visi varētu iejusties izstādē, kas norisinās Rīgas Biržā “Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam 100” ar pirmo soli?
Kaspars Vanags: Man liekas, ka šāda tipa izstādes – īstenībā tām nevajadzētu būt mākslas vēstures vai mākslas izstādēm.
Manuprāt, šādās izstādēs ir pārāk daudz mākslas.
Mēs arī dzirdējām šo mantru, ko mēs dzirdam atkal un atkal, ka māksla runā pati par sevi. Ne nieka viņa nerunā pati par sevi. Un mēģināt izstāstīt institucionālo vēsturi caur mākslas darbiem ir nevietā. Manuprāt tas, kas mūs šobrīd interesē, tiešām ir attiecības, kuras mēs redzam joprojām neatrisinātas. Attiecības starp pilsētu un valsti. Kaut vai, lūk, Nacionālais muzejs. Ēka pieder pilsētai, tāpat kā operas nams..
Vairs nepieder.
Kaspars Vanags: Cīņas, cik ilgi iet, kamēr Kultūras ministrija pārskaita pilsētai, pilsēta pēc tam ieliek Valsts kasē. Visas šīs te mistiskās papīru plūsmas. Tā būtu tāda ideāla iespēja, kad par to runāt. Joprojām man liekas aktuāla lieta, kā tad šī kolekcija veidojās, kur viņa būs pārstāvēta.
Tas tur ir ieskicēts.
Māra Lāce: Un man liekas, ka tas tajā izstādē ir salīdzinoši daudz.
Kaspars Vanags: Bet, kas tur neparādās, manuprāt, būtībā ir identitāšu maiņa. Pieņemsim, pilsēta Rīga joprojām, arī 20. gados, cieš no tā, ka sabrūk vecā pilsonība, kas ir vācu birģeri. Kas notiek ar viņu dāvinātajām kolekcijām, kuras mēs tagad redzam Biržā skaisti veltītu nišu…
Māra Lāce: Viņu dāvinātās kolekcijas visas principā tās, kas ir, tās saglabājas. Un es domāju, ka šai izstādē tomēr ir arī parādīti tie ceļi, kā tās mantas satek šai muzejā. Tur ir gan šo bezsaimnieku īpašums, kas ir tiešām glābts un vākts no muižām, no pamestiem dzīvokļiem, ar ko nodarbojās noteiktā laika periodā arī tas pats Burkards Dzenis. Tur ir šis latviešu, sieviešu, Ivandes Kaijas vadībā veiktais žests par to Zelta fonda izveidi. Tas parādās. Tālāk parādās šī pilsoniskā iniciatīva un mākslinieku iniciatīva. Latvijas Mākslas veicināšanas biedrība, kas izveido savu mākslas darbu krājumu, kas pēc tam iekļaujas arī šī muzeja krājumā.
Kaspars Vanags: Tās identitāšu traumas, piemēram, kā institūcija, kas veidojas kā jauna, nacionāla, kā Māra min, nacionāla rakstura identificējoša institūcija – kā viņā atspoguļojas tās nacionālās minoritātes, kuras lēnām tiek izstumtas ārā no tās oficiālās estrādes.
Ja jums būtu jāraksturo, kas ir galvenās izmaiņas vai domāšanas ziņā, vai arī praktiskā nozīmē, kas ir notikušas simts pēdējos gados Latvijas mākslā. Kā jūs to raksturotu, Kaspar?
Kaspars Vanags: Man tāds regulārs atgādinājums ir muzejniecības vidē, varbūt ne mākslas, bet tieši muzejniecības vidē, ir tas, ka
īstenībā šī institucionālā kritika vai institucionāla paškritika joprojām lielā mērā notiek aiz slēgtām durvīm vai aizkulisēs.
Tas ir tas, kur, piemēram, vai tas būtu Nacionālais vēstures muzejs, vai tas būtu Rakstniecības un mūzikas muzejs, kas šobrīd gatavojas vērt vaļā savas jaunās telpas, jaunās ekspozīcijas. Mēs ļoti maz zinām par to, ko viņi gatavo.
Respektīvi, mēs adekvāti nevaram spriest par šo simts gadu vēsturi?
Kaspars Vanags:
Nē, man liekas, ka mēs neesam gatavi tādai starpdisciplinārai diskusijai par to, ko muzejs varētu sabiedrībai sniegt.
Un iesaistīt šo muzeju veidošanā arī plašākus sabiedrības pārstāvjus. Līdzīgi kā, pieņemsim, Purvīša un Dzeņa gadījumā – šīs divas institūcijas, kuras vienmēr savā starpā, piemēram, konkurē. Tas pats, protams, arī šobrīd notiek caur dažādām institūcijām.
Tātad nekas nav mainījies.
Iespējams, ka tas ir izdevīgi nenopludināt informāciju, tā sakot, kamēr mēs nevaram tās durvis vaļā. Man liekas, būtu laiks muzejiem kļūt demokrātiskākiem.
Bet tas vēl nav noticis?
Kaspars Vanags: Māra, kā jums liekas?
Māra Lāce: Es gribētu teikt, ka tomēr muzeji ir kļuvuši daudz atvērtāki un pieejamāki. Arī no attieksmes maiņas. Bet jāatzīmē to, ja mēs runājam vispār par pēdējiem simts gadiem, tad simts gadi ir tas periods, kad visā pasaulē absolūti mainās tā muzeja paradigmas maiņa. Tā nomaiņa notiek ārkārtīgi strauji.
Kuratori kļūst aizvien nozīmīgāki.
Māra Lāce: Un šis interpretācijas moments un viss, kad muzeji, teiksim, no tādām vietām, kas ir šīs te elitārās, tādas cēlās, skaistās, kaut vai tikai mākslas darbu glabāšanas un eksponēšanas vietas bijīgā klusumā, kā mēs mēdzam reizēm teikt, tad šobrīd jau tas tā vairāk nav. Tas patiešām nav. Es piekrītu Kasparam tajā aspektā, ka, jā, varbūt mēs tiešām par maz runājam, bet es tomēr gribētu teikt, arī mēs esam ļoti maza sabiedrība.
Kaspars Vanags: Tas ir tas, ko es saku. Mēs esam mazi, un tur vienmēr būs divas, trīs, četras interešu grupas, vai ne?
Māra Lāce: Tieši tā. Un varbūt, ka tiem, kas strādā ar to projektu, ja nemaz tai pirmajā mirklī tik ļoti negribas, bet tas nav tiesa, ka muzeji neizzina sabiedrības vajadzības, tam es negribētu piekrist.
Kaspars Vanags: Viņi izzina, bet viņi neiesaista.
Izzināšana ir tāda anketēšana, bet pieņemsim iesaistīt, uzticēties, ka, lūk, šī vai cita nevalstiskā organizācija nāks iekšā kā līdzautore.
Māra Lāce: Mēs ar nevalstiskajām organizācijām strādājam stipri daudz. Tur es negribētu piekrist.
Kaspars Vanags: Labi, Māra, bet tad, kad jūs būvējāt augšā pastāvīgo ekspozīciju? Es tieši par tās pastāvīgās ekspozīcijas veidošanu, jo tas jau ir tas galvenais vēstītājs.
Māra Lāce: Kad mēs tiksim tālāk līdz, teiksim, “Arsenāla” patstāvīgajai jaunajai ekspozīcijai, kad mēs kādā brīdī līdz tam nonāksim, mēģināsim iesaistīt sabiedrību.
Kaspar, tu samērā nesen esi kļuvis Medicīnas vēstures muzeja vadītāju. Kā tu veic šo sabiedrības iekļaušanas darbu savā muzejā?
Kaspars Vanags: Tas ir ārkārtīgi interesants process, pirmkārt, tāpēc, ka arī līdzīgi – es esmu pamanījis, ka muzeja ārsti, piemēram, redz muzeju kā par viņiem.
Par ārstiem.
Kaspars Vanags: Jā, tajā momentā, kad saku, ka man gribētos, lai muzejā parādītos arī pacienta balss, jo tas vienmēr ir dialogs – ko es atļaušu kādam darīt ar savu ķermeni, vai kā veidojas uzticība. Tā arī tā mākslas dimensija medicīnā. Šis dialogs, intuīcija, savstarpēja uzticēšanās.
Kā mēs varam palūgt, piemēram, ārstiem nedaudz parūmēties, un arī tam pacientam būt tajā eksplozijā?
Tas tev šobrīd ir galvenais uzdevums.
Kaspars Vanags: Viena lieta, piemēram, empātijas ienākšana muzejā. Otra lieta, protams, kas, man liekas, ir ārkārtīgi svarīga jebkuram muzejam, un mēs ar Māru arī esam savulaik par to diskutējuši, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ka lielākā daļa no kolekcijām muzejos ir veidojusies okupācijas gados. Un līdz ar to kolekcijas ir veidojušās zem ideoloģiskā spiediena, un viņu pārvērtēt, protams, ir ārkārtīgi grūts un sāpīgs process, jo mums ir jāpārskata personību kults. Tas ir sarežģīts, sāpīgs process, un interesants.
Māra Lāce: Ja mēs runājam tieši par šo kolekciju pārvērtēšanu – visas šīs kolekcijas palīdz kaut kādu procesu izpratnē. Līdz ar to tā pārvērtēšana nenozīmē, ka mums ir no kaut kā jāatsakās vai kaut kas jāmet laukā.
Kaspars Vanags: Jāliek klāt, vai arī jāmaina interpretācija
