Kristīne Komarovska: Jūsu radītie projekti rezonē Eiropā un arī pasaules mērogā. Kas jūsu prātus ir nodarbinājis pēdējā laikā?
Gundega Skudriņa: Mans prāts nemitīgi ir elektrības pieslēguma līmenī, un nezinu, kas ir spējīgs man to štepseli izraut. Vienas minūtes laikā nemainīgi domāju apmēram simt lietas vienlaicīgi. Tas mani pašu nogalina, bet arī dāvā lidojuma sajūtu. Lielā mērā manu prātu aizņem darbs, ģimene, vasaras plāni, bērni… Viss kā normālai sievietei, viss iespējamais, sākot ar vakariņu gatavošanu, beidzot ar milzīgiem starptautiskiem un Eiropas plāniem.
Tas ir apbrīnojami, ko sieviete spēj savā prātā izdzīvot. Liekas, ka tā ir liela dāvana, ka modelēju dažādus scenārijus, izdzīvoju vīzijas.
Diāna, kā ir ar Tevi?
Diāna Čivle: Man ir daudz jādomā, kas būs pēc tam, kad atsāksim vairāk socializēties un sāks notikt kultūras pasākumi. Tas ir liels izaicinājums pasākumu rīkotājiem.
Mēs neatgriezīsimies tajā pašā vietā, kurā apstājāmies. Būs mainījušies cilvēku ieradumi, veidi, kā mēs apmeklējam pasākumus.
Tas vien prasa pārdomāt pasākumu formātus. Par to man ir daudz jādomā.
Cik daudz tev sanāk ikdienā strādāt ar kultūras mantojumu, cik daudz ir jaunrades?
Diāna Čivle: Ir grūti nodalīt, jo jebkurā šodienas notiekošajā procesā ir kaut kas bijis inspirēts, iedvesmots no iepriekšējām norisēm, kultūrfaktiem. Nodalīt to ir ļoti grūti, liekas, ka šodien vairs nav tīru vēsturisku, kultūrvēsturisku projektu. Esmu daudz domājusi par to.
Mani nodarbina – kāpēc mēs joprojām tik ļoti gremdējamies vēsturē?
Visos pasākumos ir šis – simts gadu vēsture, kaut kāds vēstures nogrieznis… Tas laikam nozīmē to, ka mūsu paaudzei, cilvēkiem, kuri dzīvo šajā laikā, ir palicis kaut kas neskaidrs, neatbildēts par iepriekšējiem laikiem, tāpēc mums par to gribas vēlreiz parunāties.
Kādai no Latvijas pilsētām 2027. gadā kopā ar kādu no Portugāles pilsētām tiks piešķirts Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls. Diāna, tev ir pieredze, kā veidojas finansējums Eiropas kultūras galvaspilsētai. Kā finansējums nokļūst pie pilsētām?
Diāna Čivle: Ir trīs lielie avoti, tā ir pati pilsēta, valsts, Eiropas finansējums. Vēl var piesaistīt sponsorus, kas visos laikos ir bijis diskutabli, var arī rīkot pasākumus ar biļešu ieņēmumiem. Bieži, ko arī mēs Rīgā darījām, piedāvājām uzņēmējiem izmantot mūsu zīmolu. Tās ir standarta lietas, ko dara visas Eiropas kultūras galvaspilsētas.
Toreiz 2014. gada kultūras galvaspilsētas programma tapa krīzes ēnā. Tikko bijusi 2008. gada krīze, 2010. gads, aptuveni četrus gadus, pirms sākās lielie plānošanas darbi daudziem tūkstošiem pasākumu… Tātad sapņošana ir atļauta?
Diāna Čivle: Ir jāsapņo, citādāk nemaz nevar. Ļoti labi atceros, ka mēs mākslinieciskās padomes laikā, kad saņēmām pirmos pieteikumus, atmetām tos atpakaļ un teicām: “Šie neder, vajag lielu lidojumu. Lielus, plašu spārnu vēzienus.”
Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts nav par ikdienišķo, tas ir par citādo, kādā veidā varam paskatīties uz priekšu.
Precīzi tā pati situācija, kas bija mūsu sagatavošanas gaitā 2008., 2009. gadā, kad mēs sākām. Visi, ar ko runājāmies, mums atbildēja: “Kāds 2014. gads! Mēs nezinām, kas būs nākamgad.” Ļoti lielā mērā situācija ir līdzīga tagad, bet, neskatoties uz to, pieteikumā ir jāatbild, kā tu vai pilsētas komanda redz, kas būs 2027. gadā. Tas nav vienkārši. Tā ir ļoti sarežģīta lieta, jo viss process ir ne tikai kultūra, bet būtībā mūsu dzīve konkrētā pilsētā.
Gundega, tu esi saņēmusi gan Eiropas, gan Austrumeiropas godalgas. Viena no pēdējām, skaļākajām ir par spoguļnamiņu "BEA World Festival”. Šogad notika arī Latvijas pasākumu izcilības balva, kur saņēmi novērtējumu par to, ka nes Latvijas vārdu pasaulē, par tavām inovatīvajām idejām. Kādas ir tendences, ko grib redzēt žūrija, kura vērtē šos pasākumus, un pēc kā alkst sabiedrība?
Gundega Skudriņa: Galvenais, kas ir jāsaprot, ka dzīve mainās ne tikai pa stundām, bet arī pa minūtēm. Tas, ko žūrija novērtēja pirms trim, četriem gadiem vai pagājušajā gadā, šogad tas vairs nestrādā. Profesionālie cilvēki, kas strādā attiecīgajās nozarēs, to zina. Neko nevari izskaitļot attiecībā pret žūriju, bet var turēt vaļā acis un ausis un nemitīgi raudzīties, kas notiek sabiedrībā. Es visiem lekcijās stāstu, ka
mans darbs ir katru dienu interesēties par visu, par jebko. Apstākļi tik strauji mainās, un mans uzdevums šo apstākļu rezultātā ir domāt uz priekšu, domāt tālāk.
Es teiktu, ka tagad ir pēdējais brīdis domāt, kas būs 2027. gadā. Nemitīgi ir jādomā, kas vēl ir iespējams, kur varam iet, kādi ceļi jāpaver. Mani ārkārtīgi fascinē pasaules mēroga konkursi. Katru gadu es pārbraucu mājās ar daudz plašāku horizontu, redzējumu savā industrijā, nozarē, kā tas pulsē un mainās. Viss, kas bija pirms diviem gadiem, ir vakardiena. Vienīgā lieta pasaulē, kas nemainās, ir tas, ka viss mainās.
Man liekas, ka jādzīvo ar degsmi. Ko mēs nākam darīt šajā dzīvē? Nevis atsēdēt ķeksīša pēc, bet izdarīt kaut ko ar jēgu. Strādājot starptautiski – katrā notikumā, lai arī ko tu darītu, meklēt jēgu. Man liekas, ka ļoti būtiski ir sameklēt sev kodolu. Atslēgas cilvēkus, nevis vienu karognesēju, kuram vajag lielu un atbalstošu komandu visdažādākajās nozarēs. Caur šiem degsmes cilvēkiem mēģināt, radīt un īstenot tās lietas un vīzijas, kurām, protams, būs miljons “nē”. Pirmais, ko bieži pasaka cilvēki: “Nē, nav iespējams.” Mana dzīves pieredze pierāda pilnīgi pretējo –
no viena “jā” var pēc tam radīt miljonu “jā”. Bieži ir tā: “Mēs jums rādīsim”. Man liekas, ka no šiem vārdiem vajag veidot “mēs radīsim”. Tā ir pavisam cita jēga.
Mēs kopā radīsim un darīsim nevis tikai to, kas mums ir bijis, bet radīsim no jauna. Tāpēc runājam, ka inovācijas ir ļoti svarīgas, jo tās pavērs jaunus ceļus. Esmu sapratusi, ka ārējie apstākļi liek mums mainīties arī ārējās formās. Lai saturs vienmēr ir karalis, bet, lai līdz tam tiktu, ir katru dienu jādomā par šīsdienas cilvēku, kas dzīvo šodien, par 21. gadsimta pilsoni, kurš ir pilnīgi citādāks nekā gadsimtu vai 10 gadus atpakaļ. Līdz ar to jārada jaunas formas. Vienalga, kuras valsts pilsonim, vienalga, kurai cilvēku grupai, mērķauditorijai vai tautībai, es spēju iedot kodolu caur jaunu inovāciju vai formu. Tas ir mans gandarījums, vienalga – mazs mērogs, liels mērogs. Un visu laiku jautājums – kāpēc mēs to darām, kas pēc tā paliks?
Diāna, arī tu biji kodolreaģēšanas brigādē aizvadītajā rudenī, jo “Staro Rīga” pēkšņi kļuva par “starosim mājās”. Kādas tendences ir attīstījušās Covid-19 laikā liela izmēra pasākumu producēšanā?
Diāna Čivle: Covid-19 laikā liela izmēra pasākumu nav. Tas ir pilnīgi skaidrs. Mums ir jādomā, kādā veidā organiski savīt kopā digitālo un pasākumu reālo norisi. Mums Covid-19 laikā ir bijuši vairāki mēģinājumi, bet tie ir diezgan skolnieciski, vienkārši. Pirmais, kas ienāk prātā, ir uztaisīt koncertu un pārraidīt to tiešraidē. Šis hibrīdformāts, kur tehnoloģijas, digitālais integrējas kopā ar reālo pasākumu norisi, ir virziens, kurā neizbēgami pasākumi attīstīsies.
Diāna, es zinu, ka tev patīk izaicinājumi. Tu studē Latvijas Kultūras akadēmijā doktorantūrā un uz papīra mēģini uzlikt visu pieredzi, ko esi iekrājusi. Ja nemaldos, tava tēma ir “Lielpasākumu satura ietekmējošie faktori Latvijā”. Kas ir faktori, kas visvairāk ietekmē šos pasākumus?
Diāna Čivle: Mans galvenais mērķis, izvēloties šo tēmu, bija dalīties pieredzē. Mana pieredze ir, sākot ar pasākumiem “Rīgai 800”. Es sapratu, ka īstenībā par lielajiem pasākumiem Latvijā un Rīgā nav runāts no profesionālā viedokļa, organizatoriskā menedžmenta, bet mani vairāk interesēja satura aspekti. Kā izvēlās saturu, kāpēc tieši tādu, un vai vispār par to piedomā.
Mans mērķis šajā darbā ir orientēt visus tos, kuri nākotnē rīkos pasākumus, pievērst uzmanību pasākumu saturam.
Kas ietekmē visvairāk, ja skatāmies Latvijas perspektīvā? Vai tie ir finansiālie, politiskie vai kādi citi aspekti?
Diāna Čivle: Galvenais ir tas, ka jebkurā pasākumā ir savs organizatoriskais modelis. Bieži gan pasākumu forumā, gan dažādās profesionālajās apspriedēs esam runājuši – kāds ir tavs mērķis, kāpēc tu rīko pasākumu? Ko tu gribi pateikt? Kāpēc pasākums vispār būtu vajadzīgs? Uzreiz iedomājos par 2014. gadu. Sapratām, ka pēc visiem mērījumiem, pētījumiem par kultūras patēriņu, kultūru patērē tikai 15% Latvijas iedzīvotāju, kas ir nenormāli maz. Kultūru patērē tādā nozīmē, ka reizi mēnesī kaut kur aiziet. Mūsu pasākumu programma 2014. gadā bija, lai komunicētu un orientētu uz tiem 85%, kuri to nedara. Mēs to bijām nosaukuši – pasīvā kultūras patērētāju auditorija.
Esam akadēmiskas kolēģes, jo maģistrantūrā pētīju Latvijas tēla veidošanos un kādi faktori to ietekmē. Viens no maniem secinājumiem bija, ka institūcijas savā starpā ļoti maz runā, maz sadarbojas. Tūrisma stratēģijas ir atrautas no jebkādām citām, viena ministrija nav redzējusi, ko dara otra institūcija un tā tālāk…
Diāna Čivle: Tā ir viena sadaļa, otra ir stratēģijas dzīvotspēja. Vienmēr saku, ka stratēģijas tiek uzrakstītas un noliktas plauktā, lai noput. Cilvēki nezina, ka tādas stratēģijas ir. Tam būtu jābūt pilnīgi otrādi. Ļoti labs piemērs ir Igaunijas valsts tēls un vienkāršās pāris tēzes, ko varam nolasīt caur jebkuru pasākumu, brīdī, kad Igaunija starptautiski kaut kur parādās. Mēģinājumi veidot valsts tēlu ir bijuši neskaitāmi…
Paskatījos arī, kāda ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) tūrisma attīstības stratēģija līdz 2023. gadam. Mums būtu jābūt tūrisma stratēģijai līdz 2027. gadam…
Diāna Čivle:
Stratēģija ir tas, kas saliek visu uz vienas lapas, parāda virzienu un saka – darām kopā. Darām to ar tādām metodēm, kā stratēģija to pasaka.
Tālāk visi, kas darbojas – vienalga, kurā jomā, – to zinot, iet vienā virzienā. Tas ir vienkāršoti izskaidrots stratēģijas galvenais mērķis, tā mums diemžēl nav.
Gundega Skudriņa: Tas ir tas pats, ko mēs runājam par sadarbību. Īstenībā hibrīdpasākumi ir nākotne, vismaz tuvākajā laikā absolūti, un tā tas arī būs. Tieši tas pats ir komunikācijā. Komunikācijai ir jāmainās nevis tā, ka mēs tikai sēžam un forši runājam, bet tā, ka mēs jau meklējam risinājumus. Man to pierāda personīgā pieredze darbā: radot inovatīvas lietas, nemitīgi jāsaskaras ar visdažādākajām instancēm, kuras man ir kā karma – savest kopā instanci ar instanci, lai nonāktu līdz pareizo likumu, lēmumu pareizai interpretēšanai, lēmumu pieņemšanai. Tas attiecas arī uz šo sadarbību nākotnē, arī uz kultūras galvaspilsētu, kur visdažādāko jomu speciālistiem ir jānāk kopā, jāsadarbojas. Mēs apzināti radījām produktu, kur cietušās nozares var apvienoties lielākā spēkā, nevis katra atsevišķi. Sadarbība ir bezgala svarīga, jāmeklē pareizie atslēgas cilvēki, jo atslēgas cilvēki būs nākamā triecienkomanda, kura spēs vest aiz sevis armiju. Tālāk darīt lielas lietas.
Diāna, esi kaut kādā mērā iesaistīta “Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027” izvērtēšanas procesā. Vai viens no kritērijiem ir sadarbības vērtēšana starp institūcijām, cilvēkiem, saderībām ar stratēģijām?
Diāna Čivle: Nacionālā kultūras padome ir nominējusi mani būt žūrijā, tādēļ varu runāt ļoti vispārīgi un raksturot to ar 2014. gada piemēriem. Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts ir ļoti komplekss un daudzšķautņains. Ir divas dimensijas: Eiropas dimensija un dimensija – pilsēta un pilsoņi, kas ir Eiropas kultūras galvaspilsētas pamatsliedes, pa kurām šis projekts virzās uz priekšu. Koncepcija dziļākajā būtībā ietver sadarbošanos un starpdisciplinaritāti.
Ir vēl kāds temats, kas aizvadītajās nedēļās ir plaši izskanējis – vai ir jānotiek Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kā jums liekas, Gundega?
Gundega Skudriņa: Es pārstāvu netradicionālus risinājumus. Uzskatu, ka jābūt kaut kam pilnīgi citam un jaunam, jāatkāpjas no tā, kas bija. Par to, kā ir iecerēts, – esmu pret. Esmu pret arī kā mamma, droši vien savus bērnus nelaidīšu. Otrkārt, domāju, ka šis nav īstais brīdis… Labāk ir piedāvāt jaunu, inovatīvu, foršu, nestandarta risinājumu, kas nākotnē pavērtu jaunu ceļu. Kad būs mierīgāki laiki, mēs varam iet pa jaunu ceļu vai atgriezties pie vecā. Visu laiku kaut kas mainās.
Mūsu uzdevums ir nodot saturisko kodolu, vērtības, tradīcijas, bet ne jau tā, kā ir bijis. Ja šobrīd šī forma neatļauj tādu pulcēšanās daudzumu, tad es esmu drīzāk pret nekā par.
Diāna Čivle: Dziesmu svētki kā notikums, nevis kā process, ir noteikti jānodala. Mēs šobrīd runājam par Dziesmu svētkiem kā notikumu. Kas ir būtiskais, īpašais, ko paņem līdzi cilvēki – sajūta, kad visi kopā sastājās uz dziesmu svētku estrādes, deju laukumā. Tā ir vienotība, kopīgas sajūtas, kas ir skaidrs, ka nevarēs notikt. Man vienu brīdi bija doma –
vai tos vispār saukt par Dziesmu svētkiem, jo tie jaunieši, kuri piedalīsies šajā pasākumā pirmo reizi, domās, ka Dziesmu svētki ir šis [veids].
Tas ir kaut kas cits, tāpēc to nevajag tā saukt. Neapšaubāmi, mums būs ļoti nopietni jādomā par to, kā atgriezt amatieru kustību, cilvēkus pie aktivitātēm, kā atjaunot ieradumu iet dziedāt korī un dejot deju kolektīvā. Gads ir ļoti ilgs laiks. Plašākā nozīmē domāju, ka jāvelk kopā šie Dziesmu svētki ar Dziesmu svētku 150 gadiem. Tagad jāiezīmē kāds liels jauniešu vai skolu koru koncerts Dziesmu svētku programmā vai kas tamlīdzīgs…
Skaidrs, ka šogad svētki nenotiks, kā esam pieraduši, bet jūs tomēr esat pret šo iniciatīvu, ka šiem svētkiem ir jānotiek, jāsaucas tā, jānāk visiem kopā, jādzied un jādejo?
Gundega Skudriņa: Mēs esam par to, ka svētkiem jābūt, bet, kad ir iespējams.
Neiznīdēt dziesmu, kopā būšanu, tradīcijas, bet piedāvāt jaunu to mīlēšanas formu.
Protams, kad būs iespējams, neapšaubāmi atgriezties pie tā, ko visi vēlamies un gribam nodot saviem bērniem.
