Nora Rieksta: Mēs zinām, ka tas ir laiks, kad ir Radio KNZ. Mēs zinām, ka ir LU Studentu padomes uzvara valsts konkursā par frekvenci. Un tad ir vēl viens konkurss – komandas komplektēšana. Vai arī jūs piedalījāties šajā konkursā?
Jānis Vuguls: Es atceros brīdi, kad sēdēju darbā un domāju, pieteikties uz interviju vai nē, rakstīt pieteikumu, vai nē. Es neatceros, vai mani pamudināja Ģirts, vai es viņu, bet līdz mums informācija bija nonākusi. Es gāju ar ļoti pieticīgām cerībām, ko tad es. Un tā jau laikam ir, ka nav ko zaudēt, pietiekami interesanti sevi parādīju un tad es tur nonācu.
Ģirts Šolis: Mums bija handikaps – jau bijām paspējuši iemēģināt Zemgales radio Jelgavā. Tas gan bija ļoti sen… Es biju aizbraucis uz laiku prom no Latvijas un sapņiem par radio atmetis ar roku. Tad nāca iespēja darīt kaut ko savu un bija jāmēģina. Tā mēs pieteicāmies un beigās izrādījās, ka tās trīs vai četras reizes, kuras mēs bijām darbojušies Jelgavā radio, ir devušas pārliecību, ka mums ir kaut kāda pieredze.
Jānis Vuguls: Pēc intervijas jau sekoja arī dažādas "profesionālās" pārbaudes, lika lasīt ziņas, mēģinot saprast, kurš no mums derēs ziņām. Radio KNZ būvēja kā komercstaciju pēc tādiem klasiskiem parametriem. Man pašam bija sajūta, ka es esmu uz robežas – ņemt vai neņemt. Bet beigās paņēma ar domu "paskatīsimies kā ies". Es jutos tāds laimīgs, ka mani uzaicināja pievienoties.
"Latvijas Vēstnesī" var atrast Radio KNZ pieteikumu konkursam uz brīvo frekvenci. Tas bija nopietns studentu radio, kur ziņām bija paredzēta svarīga daļa, bet beigās publika radio mīlēja mūzikas dēļ. Ko jūs darījāt Radio KNZ, kuri bija jūsu ētera laiki un kādas bija šīs attiecības starp jums, mūziku un klausītāju?
Ģirts Šolis: Mums bija ļoti vētrains pirmais cēliens, laikam visi, kas pēc konkursa bija tikuši radio, rādīja ko māk un spēj. Laikam jau bija nolikts, ka būšu rīta cilvēks, bija aizrunāta tāda "kreisā" istabiņa kopmītnēs, lai gan no sākuma man bija ambīcijas, ka es katru rītu uz ēteru, kas sākās sešos, plānoju braukt ar vilcienu no Jelgavas. Kādu nedēļu vai divas es to arī darīju, bija diezgan smagi. Toreiz bija uzstādījums startēt visagrāk no visu skanošo radio rīta programmām Latvijā. Tāds bija sākums, bet pēc nedēļas, pusotras jau bija manāms nogurums. Diena ar nakti sagriezās pavisam otrādi. Tad tika atrasta iespēja, ka varu palikt turpat kopmītnēs.
Mums ir radio, neko citu nevajag
Par tevi var teikt, ka Tu burtiski dzīvoji radio…
Ģirts Šolis: Var teikt, ka mūs visus kopā saveda mīlestība pret mūziku. Mēs visi bijām ļoti aizrāvušies ar dažādiem žanriem, praktiski – melomāni.
Maniem draugiem bija pat teiciens, ka tagad jau var tos magnetafonus likt pie malas, mums ir radio, neko citu nevajag – tas ir TĀDS RADIO!
Tāda tā sajūta, eiforija arī bija, kas turēja vēlmi tajos rītos celties un iet uz radio. Citādāk tā bija tāda veselības bendēšana.
Jūs abus jelgavniekus nošķīra, sākumā jūs bijāt kā duets, bet beigu beigās Ģirts aizgāja uz rītiem un tu uz vakariem, pastāsti par savu pieredzi Radio KNZ!
Jānis Vuguls: mans ētera laiks bija no septiņiem līdz desmitiem vakarā. Režīms sākumā bija stingrs. Bija pagājis kāds pusgads kopš es biju sācis strādāt Rīgā, kokapstrādes uzņēmumā par menedžeri. No rītiem uz astoņiem vai deviņiem braucu, lai būtu darbā, godīgi līdz pieciem vai pussešiem nostrādāju, tad ar kājām no Dzirnavu ielas pāri Vanšu tiltam devos uz Ķīpsalu, radio studiju. Tad ēters no septiņiem līdz desmitiem, tad tipu-tapu pāri Vanšu tiltam uz staciju un ar pēdējo vilcienu uz Jelgavu. Iespēja strādāt radio, likt savu mūziku, tā bija tik liela motivācija.
Jāni, vai tu aizvien uzskati, ka vajadzēja toreiz lauzties šajā komercradio laukā?
Jānis Vuguls: Skaidrs, ka vajadzēja! Ja neko nedarītu, nekas arī nebūtu. Bet tagad ir – pēc Radio KNZ nāca "Radio Naba". Tie cilvēki, kas tam ir izgājuši cauri un guvuši pieredzi pie mikrofona, tā ir bijusi tāda laboratorija, vieta, kur attīstīties talantiem.
Tā ir vieta dažādiem cilvēkiem, dažādiem viedokļiem, diskusijām, tas tomēr ir diezgan daudz devis Latvijas kultūras videi.
Ģirts Šolis: Tā bija laba iespēja, ir lieliski, ka mēs to izmantojām. Un ja tu pa to ceļu ej, tad tas ceļš paver jaunas iespējas un ja mēs nebūtu to ceļu gājuši, es nezinu vai būtu "Radio Naba". Man aizvien ir bēda, ka tā laika jaunie īpašnieki nepildīja savus solījumus, līdzās nelieliem personīgam iekšējiem aizvainojumam, man pazuda arī no Francijas atvestais flīģelis uz kā uzstājās Džimijs Tenors, arī lenšu magnetafons un pats sāpīgākais, ka arī "Frontline" albums, kas bija ierakstīts "Tornī" un kas bija tikai vienā eksemplārā. Tā ir tāda cena par visu. Varbūt tas bija labi, jo ja tas viss būtu gājis kā pa sviestu, kas to zina kāda būtu "Naba". Un tas arī cilvēkiem iedeva tādu sparu, spītu un negantumu labā ziņā to visu darīt un turpināt. Tad, kad tapa "Radio Naba" viss izpaudās jau tā nopietnāk, bija pieredze. Tā man liekas, bija tā vērtīgākā lieta. Tad mēs paši varējām to vadīt un stūrēt, un tur jau bija zināma kārtība. Skola jebkurā gadījumā maksā naudu.
Pirmā dziesma
Jāni, tu biji tas, kurš nospēlēja pēdējo dziesmu Radio KNZ ēterā un arī tas, kurš nospēlēja pirmo dziesmu "Radio Naba" ēterā. Par to pēdējo dziesmu viedokļi atšķīrās, bet vai tu vari pastāstīt par pirmo ēteru "Radio Naba"?
Jānis Vuguls: Tas man bija milzīgs gods.
Pirmā dziesma, kas skanēs ēterā, bija kolektīvi izdomāta: "Kraftwerk" – "Radioactivity".
Garā versija, kad sākumā tur sāk lēni tikšķēt Geigera skaitītājs. Man bija iedota pirmā stunda, es biju milzīgi uztraucies, vispār kādus pirmos piecus gadus uz radio nācu uztraucies, tā ka es neko nevarēju padomāt runājot. Bet otrā dziesma bija jau manis izvēlēta, un es tur biju izdomājis tādu kā idejisku sasaisti par atgriešanos skanot "Deine Lakaien" – "Return".
Tukšais gads, kad jau bija beidzies Radio KNZ un nebija sācies "Radio Naba"... Ģirt, tu studēji Latvijas Kultūras akadēmijā. Bet kā jums kopumā pagāja šis gads bez radio, cik daudz jūs abi iesaistījāties programmas veidošanā?
Ģirts Šolis: Jau beidzoties Radio KNZ bija vairākas atziņas. Bija vairāki projekti, bet bija skaidrs, ka bija jāpaliek raidījumam "Procedūru kabinets", man laikam bija vēl viens raidījums un vēl bija skaidrs, ka es negribu vairāk no rītiem strādāt nekad. Man toreiz viss bija tā dinamiski, radio pārmaiņas sakrita ar pārmaiņām arī manā dzīvē, aktieru studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Ja Jānis minēja, ka viņam aizvien viss trīcēja, tad man šajā brīdī nekas vairs netrīcēja. Es biju kā zivs ūdenī. Es vēl taisīju visādus papildu raidījumus, man radās vēl raidījums "Jauniešu mācītājs" kopā ar Andri Kalnozolu un uz kuru mēs aicinājām savus kursa biedrus, un radījām feikus personāžus. Un tam bija tāda zaļā gaisma. Man liekas, mums ar Jāni bija tāds stabils pamats. Mūs virzīja arī uz visādām nopietnām intervijām. Mēs arī metāmies ar azartu tajā visā iekšā.
Jānis Vuguls: Pārejot uz "Radio Naba", es no Ģirta pārņēmu Topa vadīšanu, bija zināms, ka Tops būs manā pārziņā. Tā tas turpinājās kādus septiņus, astoņus gadus, pie tā es arī pats turējos. Tajā laikā es pats centos apskatīt arī citus alternatīvās mūzikas topus, bet man tāda īpaša raidījuma nebija. Tops bija tas ētera laiks, kur man ļāva izpausties, un man tas bija pilnīgi pietiekami. Tops bija katru piektdienu un, manuprāt, tā ir lieliska tradīcija, kas aizvien turpinās, pat ar to pašu džinglu, ar ko tas pirms divdesmit gadiem sākās. Izdomāju arī tos noteikumus par to, cik ilgi dziesmas var atrasties topā. Tad sākās arī gada Top100.
Par grupām... Nāca visi, kas kaut kur Latvijā uzstājās, piemēram, "Camouflage", "Laibach", "Clawfinger", "Covenant", "Depeche Mode", "New Model Army", "Cruxshadows", "Deine Lakaien", "Westbam" un daudzi citi.
Pieminējāt, ka jums tika uzticētas dažādas intervijas, arī nopietnās. Varbūt jums ir palikušas prātā kādas īpašas?
Ģirts Šolis: Man ir viena, kas liekas ļoti būtiska. Nevienam nebūs arī pārsteigums, ka šajā radio, arī Radio KNZ ar lielu cieņu tikusi vērtēta Ritvara Dižkača daiļrade un grupa "Aurora". Ritvars Dižkačs bija pazudis, toreiz visi sakari bija pārtrūkuši. Aptuveni ap 2002. gadu, pateicoties tam, ka es mācījos Latvijas Kultūras akadēmijā, kursabiedrs mani uzaicināja uz Salaspili spēlēt pasākumu, un šajā pasākumā piedalījās arī viņa čoms, kuram esot foršs krusttēvs, kurš varbūt arī atnāks uz to diskotēku. Es tur tā domāju, kaut kāds krusttēvs no Kanādas, nu tā… Bet es pie tā čaļa esmu sarunājis naktsmājas… Lai taču nāk, vai tad man žēl… Tad man visu ko stāstīja, ka viņš arī klausās un viņam patīk mūzika, pat varbūt līdzīgu žanru, kā es te spēlēju, un man ne prātā nevarēja ienākt, ka tas būs Ritvars Dižkačs. Pēc tam visu nakti mēs ar viņu norunājām līdz pat rītam bez gulēšanas. Es viņu arī pierunāju atnākt uz radio interviju. Uz ēteru atspērās arī Dambis, kurš nebija sarunāts, jo šo sapņu brīdi, kad es varētu intervēt savu bērnības elku, to es gribēju piepildīt viens. Labi, ka viņš tomēr atnāca! Šī bija tā reize, kad man viss sāka trīcēt.
Viena lieta ir pēc pasākuma tādā labā fīlingā muldēt par dzīvi, un kas cits ir radio ēterā un no tā visa uztaisīt tādu kā esenci.
Pateicoties šai savādajai tikšanās reizei, tad arī kontakti ar Ritvaru tika atjaunoti. Šis bija viens no maniem hailaitiem.
Savādāks radio
Jāni, tu esi vadījis "Radio Naba" Top100 jau divdesmit gadus bez pārtraukuma. Vai tev šajā laikā ir radies kāds priekšstats, kāda ir "Radio Naba" klausītāju muzikālā gaume? Kā tā ir mainījusies pa divdesmit gadiem?
Jānis Vuguls:
Ja visu gadu dziesmas samestu vienā katlā kopā un pa vienai vilktu ārā, tad nevarētu pateikt, kura bija pirms divdesmit gadiem un kura šobrīd.
Tops ir bijis tik daudzveidīgs, daudzas dažādas valodas, daudzi dažādi žanri, es pat teiktu visus šos gadus tas ir bijis tādā vienā "frekvencē". Tā ir niša, ko mēs esam aizpildījuši, un tā aizvien tāda arī ir.
Ģirts Šolis: Manuprāt, viss, kas ir ārpus meinstrīma.
Jānis Vuguls: Bet kaut kas arī no tā ir ienācis…
Jūs jau minējāt to brīvības sajūtu, kas valda "Radio Naba", brīvību mazliet vairāk kļūdīties, brīvību būt dzīvākiem… Vai jūs varat minēt, kāpēc ir tik svarīgi Latvijas mediju vidē, ka pastāv tāds radio kā "Radio Naba"?
Ģirts Šolis: Tieši tas ir tas interesantais. Savādāks radio, pirmkārt.
Bet nav neviena cita radio, varbūt pat visā Eiropā, kur nu vēl Latvijā, kur personības nosaka to, kas skan.
Pārsvarā komercstacijās cilvēks, kas runā ēterā, ir tikai skaista galva, ar skaistu izkoptu dikciju, skanīgiem smiekliem, bet viss ēters ir balstīts uz reitingu, lai tur pēc iespējas vairāk varētu pārdot reklāmas. Šis ir personību radio.
LASI ARĪ: Kas «Naba» bija pirms «Nabas»? Studentu radio aizvēsture un leģendas
