ĪSUMĀ:
- 2018. gada izskaņā JRT ēkas pagalmā būvdarbi apturēt. Lauzts līgums ar būvnieku.
- JRT sašutis, ka darbi nenotiek gadu un ēkai nav jumta.
- Ēku iekonservēs par 27 800 eiro.
- Vērtīgās lietas - arī no Smiļģa kabineta - demontētas un glabājas noliktavā.
- Jurists: VNĪ izvēlētajā pieejā neuzlika riskus uz būvnieku pleciem.
- Tiesa: VNĪ ejot pareizo ceļu, pasūtītājs būvlaukumā būtu ticis krietni ātrāk.
- Jauno būvnieku cer atrast pavasarī; darbiem atvēlēti 26 mēneši.
- Iepriekšējam būvniekam nav liegts piedalīties konkursā, bet “RERE grupa” to neplāno darīt.
Gadu būvdarbi nenotiek
Pēdējā laikā Jaunais Rīgas teātris vēsturiskās mājvietas pārbūves līkločus Lāčplēša ielā vairījās publiski komentēt, taču šonedēļ sociālajos tīklos publicējis video par notiekošo jeb precīzāk – nenotiekošo. Līdz pat janvāra beigām skatītākajā raidlaikā video vismaz reizi dienā tiks demonstrēts arī Latvijas TV ēterā.
“Varbūt uztversim to jau kā mūsu palīgā saucienu, šoreiz vēršoties pret būvniekiem. Šajā mājā vairāk nekā gadu nekas nenotiek, un mums ir briesmīgi noskatīties, kādā stāvoklī tā māja tagad ir atstāta. Šis ir mūsu tāds emocionāls vēstījums, ka mēs ļoti, ļoti, ļoti gaidām kādu, kas varētu uzņemties atbildību šo māju beidzot uzbūvēt,” saka Jaunā Rīgas teātra valdes locekle Gundega Palma.
“Es pilnībā saprotu teātri, fakts – gadu būvniecība nav notikusi. Ko es varu šobrīd solīt, ka mēs darām visu iespējamo, lai šo procesu atjaunotu,” saka valsts AS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) valdes loceklis Jānis Ivanovskis-Pigits.
Īsi pirms Ziemassvētkiem ilgo klusumu būvlaukumā un to, ka pagājušā gadsimta sākumā kā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības nams celtā teātra ēka mēnešiem atstāta bez jumta, publiski kritizēja teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.
“Viss, ko es varu pateikt, ka Lāčplēša ielā 25 šobrīd stāv un kādu laiku stāvēs kā piemineklis visai Latvijas birokrātiskās sistēmas neizdarībai. [..] Parasti teātrī mēs esam pieraduši – ja kaut kas aiziet greizi un nepareizi, tad jāatrod, kurš konkrēti ir vainīgs, un, ja viņš netiek galā, tad viņš tiek atlaists. Šeit, ja nespēj atrast vainīgo, tad visi iesaistītie ir atbildīgi. Vainīgi ir – sākot no prezidenta līdz ministram, finanšu ministram, visi “Valsts nekustamie īpašumi”, viņi visi ir iesaistīti. Tā ir viņu visu kopīgā atbildība,” saka Hermanis.
Viņaprāt, tas arī liecina pa Latvijas politisko vidi: “Tā ir regulēta. Uzbūvēt viņi nav spējīgi tā, kā Latvijas laikā būvēja vai gadsimta sākumā pirms 100 gadiem Rīgā, šie nav spējīgi neko būvēt, tikai regulēt. Ierēdņi. Viens otru regulē, un tagad jau trīs gadus regulē, tur nekas nenotiek.”
Būvnieks: Jumta neesamība neietekmē projektu
Būvdarbi tā arī neatsākās pēc tam, kad 2018. gada izskaņā tie tika apturēti teātra ēkas pagalmā, jo parādījās plaisas blakus esošajās mājās. Jūlijā, pārmetot būvniekam pārkāpumus kvalitatīvā būvniecībā un termiņu neievērošanu, projekta pasūtītājs “Valsts nekustamie īpašumi” paziņoja, ka lauž līgumu ar – pilnsabiedrību “RERE Būve 1”.
“Jumta esamība vai neesamība neietekmē šo projektu kopumā, tas vairāk ietekmē šo darbu tehnoloģiju tālāk. Ēka ir jānojauc, jumta tur nebūs.
Izskatās, protams, ļoti slikti, ja tā ņem. Bet pēc būtības visas konstrukcijas būs jādemontē šā vai tā. Būtu bijis varbūt labāk un drošāk, ja pagaidu jumts būtu, taču es nesaskatu, ka tas būtu kritisks šķērslis šobrīd tālāko darbu veikšanai. Tas neapdraud projektu, tas drīzāk ir ērtības lieta. Protams, ka par to atbild pasūtītājs,” skaidro “RERE grupa” valdes priekšsēdētājs Guntis Āboltiņš-Āboliņš.
“Brīdī, kad tika pārtraukti būvdarbi, manā skatījumā neatkarīgi no tā, kāds bija strīda cēlonis, visas iesaistītās puses, būdami sociāli atbildīgas - kā uzņēmēji, tā arī pasūtītāji -, viņiem bija primārais uzdevums parūpēties, lai šī ēka tiktu iekonservēta un lai pēc iespējas sasniegtu maksimālo drošību, kamēr viņā netiks veikti būvdarbi.
Ja būvnieks uzvedas tā, ka nelaida būvlaukumā ieceres pasūtītāju – šīs ēkas īpašnieku – un neļāva vismaz nodrošināt, ka šī ēka saglabās esošo stāvokli, tad tā ir kaitniecība.
Problēma ir tajā, ka Latvijas būvniecības nozare ir regulēta tādā formā, ka ir ļoti grūti noteikt, kur sākas un kur beidzas katra dalībnieka atbildība. Šinī gadījumā es teiktu, ja tas strīds turpinātos tiesā, būtu grūti to tiesai izšķirt, jo strīdus parasti pamato ar ekspertu slēdzieniem, un tas ne vienmēr ir efektīvs risinājums,” komentē Latvijas Inženierkonsultantu asociācijas valdes loceklis, jurists Jānis Uzulēns.
“Kad mēs to objektu pārņēmām un tajā brīdī mūsu eksperti gāja apsekot, bija jāizstrādā konservācijas projekts. Decembris, brīvdienas tur bija, decembra vidū mēs arī pārņēmām, tad arī darba dienā tapa šis konservācijas projekts, un attiecīgi cenu aptaujas rezultātā tika noskaidrots arī darbu veicējs. Janvāra sākumā ir noslēgts līgums, un tagad tuvāko nedēļu laikā tiks iekonservēta šī ēka,” stāsta Ivanovskis-Pigits no VNĪ.
Konservācijas darbus veic AS “Būvuzņēmums Restaurators” par 27,8 tūkstoši eiro (bez PVN). “Konservācijas darbi tiek segti no būvnieku līdzekļiem, tāpat kā zaudējumi, kas nodarīti kaimiņu ēkām,” saka VNĪ valdes loceklis.
“Tā konservācija vairāk ir vajadzīga, lai šo stāvokli vēl vairāk nepasliktinātu un iespēju robežās drošības situāciju uzlabotu,” norāda būvnieks.
Visas vērtīgās lietas demontētas pērn pavasarī un pārvestas uz pagaidu noliktavu. Saglabātas arī Smiļģa kabineta tapetes.
“Atbilstoši projektam bija paredzētas noteiktas lietas, no vecās ēkas – atsevišķi elementi, kuras ir jāsaglabā, jārestaurē un jāuzstāda jaunajā ēkā. Šeit mēs redzam visu to, kas arhitekta un arī kultūrmantojuma pārvaldes vērtējumā tiek uzskatīts par vērtībām, kas ir jāsaglabā. Saudzīgā veidā tās pagājušā gada pavasarī tika demontētas, atvestas šeit un šeit atradīsies, līdz atsāksies būvdarbi. Un tad jaunais būvniecības uzņēmums arī saņems šos savā pārraudzībā, tiks uzsākti restaurācijas darbi un uzstādīti objektā.
Šeit ir vārti, parkets, flīzes – viss ir akurāti numurēts, durvis, logi, slēģi, Smiļģa kabineta tapetes, kuras jau ir restaurētas, starp citu, [..] lampas, lustras, principā viss tas svarīgākais.
Smiļģa gars ir šeit kompakti novietots,” saka Ivanovskis-Pigits.
Ar būvnieku tiesā mierizlīgums
Līguma laušanu, kam sekoja tiesāšanās, pārbūves projekta autore Zaiga Gaile nosauca par kara pieteikumu lielo būvfirmu mafijai.
Gada beigās pusēm izdevās panākt mierizlīgumu, un tikai tad būvnieks atstāja būvlaukumu. “Tā vēsture ir ļoti gara, un situācija, kam visas iesaistītās puses izgāja cauri, bija ārkārtīgi sarežģīta. Bet jebkurā gadījumā pagājušā gada 9. decembra vienošanās par līguma izbeigšanu bija tomēr labākais risinājums, kas sarunu gaitā radās. Tas ir labāks par ilgstošām tiesvedībām. Vai arī otrs variants būtu – projekts tiktu iesaldēts uz nezināmu laiku,” norāda “RERE grupa”.
Vai mierizlīgumu nevarēja panākt ātrāk nekā decembrī? “Tā situācija bija ļoti sarežģīta. Atceramies, ka mēs pagājušā gada augustā piedāvājām kompromisa risinājumu būvniecības turpināšanai. Mūsuprāt, tas būtu bijis labs risinājums, bet šīs sarunas bija ļoti sarežģītas, ilgstošas, tur ir ļoti daudz detaļu un arī tie ierobežojumi, ko visām pusēm uzliek likums. Tā kā šis [mierizlīgums] ir risinājums un esmu gandarīts, ka strīds ir atrisināts,” skaidro Āboltiņš-Āboliņš.
Jurists Jānis Uzulēns uzskata – pašreizējā situācija ir sekas tam, kāds kurss izvēlēts jau projekta sākumā: “VNĪ, pirms vispār uzsākt šo projektu, bija jāapsver, kāda būs būvniecības metode, ar kādu vadīs šo projektu. Tas, ka viņi izvēlējās, ka atsevišķi tiek iepirkts projektēšanas pakalpojums un pēc tam būvdarbi, ir šajā gadījumā visnotaļ liela kļūda.
Ja viņi būtu izvēlējušies metodi “projektē & būvē”, tad visi riski jau sākotnēji būtu guldīti uz būvuzņēmēja pleciem. Iespējams, izmaksas būtu lielākas,
bet pilnīgi skaidrs, ka būtu zināms, no kā prasīt atbildību – no būvnieka. Šobrīd atbildība strukturējas.”
Iespējams, sakritība – gandrīz vienlaikus ar panākto mierizlīgumu no VNĪ valdes un padomes atkāpās vairākas uzņēmuma augstākās amatpersonas.
“Diemžēl visā būvniecības procesā tā gadās, (..) īpaši tur, kur ir rekonstrukcijas projekti – risks, ka atklājas kaut kādi elementi, kas nav zināmi sākotnēji pie plānošanas un kas nav bijuši ņemti vērā, ir vienmēr diezgan augsti. Tādēļ būvnieki vienmēr, ja viņiem ir izvēle – labot vecu māju vai uzbūvēt jaunu – vienmēr izvēlēsies uzbūvēt jaunu māju,” saka VNĪ padomes priekšsēdētājs Jānis Garisons.
Viņaprāt, VNĪ ir ķīlnieku lomā šajā situācijā: “Tas, ka būvnieks nebija paredzējis un zināmā mērā neievēroja līguma noteikumus, - es neredzu citu iespēju, ka VNĪ rīkotos savādāk. Un tālāk jau ir likumsakarīga notikumu attīstība, ka tiesa uzliek liegumu piekļūt objektam un līdz mierizlīguma panākšanai faktiski šī situācija tiek iesaldēta.
Liekas, ka vienmēr vainīgs tas, kas ir pasūtījis un kas vada šo procesu, bet diemžēl šie procesi atkarīgi no iepirkuma, tiesvedības, no daudzām citām lietām, par ko nevar pateikt – es šo neievērošu.”
Augstāko tiesu gan mulsina apstāklis, ka VNĪ uzreiz neizmantoja savas tiesības atcelt liegumu, bet vērsās pie ģenerālprokurora. “Bija lēmums par to, ka uzlikts prasības nodrošinājums, un pie mums vērsās prokurors ar protestu – lūdzot šo prasības nodrošinājuma lēmumu atcelt. Mēs vispār atteicām šo lietu izskatīt, jo likums paredz ļoti specifisku kārtību, kādā šos prasības nodrošinājumus pārsūdz. Un šī bija galīgi ne tā kārtība, kādā vajadzēja iet,” norāda Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs.
VNĪ cerēja, ka tā izvairīsies no vēl ilgāka situācijas riņķa danča. Tikmēr Augstākajā tiesā saka – pretējas rīcības gadījumā pasūtītājs būvlaukumā būtu ticis jau krietni agrāk.
“Ko stāsta visi tie cilvēki šlipsēs un runā tajos gludajos, apaļajos ierēdņu teikumos, es to neņemu pārāk par pilnu, arī visa tā ņemšanās ar visādām komisijām, sapulcēm mēnešiem ilgi, man tas nav saprotams. Es nāku no tādas pasaules, kur risinājums vienmēr tiek atrasts dažu stundu laikā. Vienkārši vajag strādāt, pacelt pakaļas un sākt strādāt. Latvijas operu, cik es saprotu, divos gados uzbūvēja,” saka Alvis Hermanis.
Jauno būvnieku cer atrast pavasarī
JRT ēkas rekonstrukciju bija iecerēts sākt jau 2012. gadā, taču process krietni ievilkās.
Turklāt jāņem vērā, ka darbu pasūtītājs ir VNĪ, bet naudu gādāja Kultūras ministrija. Kāpēc process ir sadrumstalots? “Tātad 2006. gadā valdība lēma par jaunu kārtību, kādā tiek apsaimniekoti valsts īpašumā esošie nekustamie īpašumi. Un Kultūras ministrijas infrastruktūra bija pirmā, kura pilnībā tika nodota Finanšu ministrijas valdījumā un VNĪ apsaimniekošanā. Līdz ar to tika paredzēts, ka profesionāļi vislabāk ar šo darbu var tikt galā un visprecīzāk izpildīt tai dotos uzdevumus,” skaidro Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone.
Tikmēr pasūtītājs prognozē, ka
līgumu ar jauno būvnieku varētu parakstīt aprīlī, savukārt darbi varētu atsākties aprīļa beigās vai maija sākumā.
Būvdarbiem atvēlētais termiņš – 26 mēneši.
Mierizlīgums neliedz iespēja “RERE Būvei 1” pieteikties jaunajā iepirkumā, atklāj Jānis Ivanovskis-Pigits no VNĪ.
“RERE grupa” valdes priekšsēdētājs gan rīkoties neplāno: “Mēs principā nekad nekomentējam par savu piedalīšanos jebkāda veida tenderos – vai tie būtu publiskie vai privātie –, mēs šādas lietas nekomentējam. Taču man ir grūti iedomāties, ka mēs varētu šajā projektā satikties un vēlreiz mēģināt iekāpt tajā pašā upē.”
Vai Kultūras ministrija gatava cenu palielinājumam? “Ir viss iespējams, viss ir iespējams. Šajā brīdī tas, protams, ir VNĪ rokās – viņi vērtēs šos piedāvājumus, situāciju un atbilstoši ekspertu vērtējumam tālāk tiks gādāti finanšu līdzekļi, lai process notiktu,” saka Vilsone no ministrijas.
