Kultūras pieminekļu eksperts un arhitektūras zinātņu doktors, SIA "ARCHIstrāvs" izpilddirektors Bruno Deslandes atklāja, ka nupat atgriezies no Ukrainas, kur kopā ar kolēģiem no Rīgas Tehniskās universitātes piedalījies kara postīto ēku rekonstrukcijā Kijivā un Černihivā.
Speciālisti strādājuši, lai saglābtu kādu 100 gadus vecu bibliotēku, kultūras centru ar kinozāli un Svētā Kirila baznīcu Kijivā. Deslandes atzina, ka kara laikā daudzas ēkas tiek iznīcinātas, bombardētas, bet reizēm svarīgākas par pašām ēkām ir to sniegtās funkcijas. Restaurēt šīs ēkas nozīmē atjaunot to funkcijas un izjaukt pretinieku plānus.
"Sabiedrībai paradīt, ka dzīve var turpināties, ka nav jābrauc projām no Černihivas vai vispār no Ukrainas, tas ir ļoti stingrs signāls visiem," viņš piebilda.
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes pētniece Agnese Kukela atzina, ka karš viennozīmīgi ir būtisks faktors, kas izraisa kultūras mantojuma pieminekļu iznīcību.
"Diemžēl kā vēsture un pieredze rāda, ne vienmēr kultūras mantojuma objekti ir nejaušības, kurām tiek trāpīts. Bieži vien tā ir tīša iznīcība ar mērķi nopostīt to, kas ir svarīgs ne tikai konkrētajā valstī, kurā notiek karadarbība, bet arī pasaules vēsturei un cilvēces vēsturei kopumā," viņa norādīja.
Vienlaikus Kukela atzina – karš nav vienīgais, kas iznīcina kultūras vēstures mantojumu. Bieži vien to paveic dažādas dabas stihijas un katastrofas, piemēram, zemestrīces, plūdi, ugunsgrēki.
RISEBA pasniedzējs, mākslas eksperts un Latvijas Universitātes studiju programmas "Kultūrvides mantojums" izstrādātājs Atis Kampars vērtēja, ka vēl viens faktors varētu būt kolektīvais neprāts.
"Karš, protams, arī ir kolektīvais neprāts, bet arī miera laikos dažkārt sabiedrības sastrādā tādas lietas, ko pēc tam ir ļoti grūti pamatot," viņš piebilda.
Dažādu neapdomātu lēmumu dēļ tiek iznīcināti dažādi vēstures objekti. Kā piemēru Kampars minēja Stokholmu, kur 1970. gados, lai izveidotu metro līniju, tika izpostīts vesels vēsturiskā centra kvartāls, tostarp nojauktas baznīcas. Šobrīd, kad apjausti zaudējumi, neviens vairs tā nerīkotos, viņš sprieda.
Savukārt Kukela atzina, ka vienādu, stingri noteiktu starptautisku kritēriju visiem kultūras objektiem par to nozīmīgumu nav, jo katrs objekts katrā valstī ir vērtējams individuāli, ņemot vērā ne tikai to vēsturisko, bet arī sentimentālo nozīmi.
"To nevar izprast neviens starptautiskais eksperts, to zina tikai tie, kas šajā pilsētā dzīvo un pārzina šīs pilsētas dvēseli, ja tā varētu teikt," viņa skaidroja.
Kukela arī norādīja, ka pie šādiem kritērijiem gan nāksies strādāt, jo Latvijā Valsts civilās aizsardzības plāns paredz pasākumu kopumus kultūras mantojuma saglabāšanai.
"Tātad katram muzejam vai pieminekļu pārvaldei, arī bibliotēkām, ir nepieciešams plāns, kuri objekti, kuri priekšmeti būtu prioritāri, ja būtu jāevakuē vai jāglābj. Saglābt visu tādās situācijās varētu būt neiespējami, nāksies domāt par kritērijiem izvēlei," skaidroja pētniece.
Speciālisti atzina, lai arī 21. gadsimtā ir pieejamas tehnoloģijas, kas ļauj arhivēt, restaurēt un pat izveidot kultūras vēstures mantojuma objektu digitālās versijas, mērķim tāpat ir jāpaliek šos objektus, pirmkārt, saglabāt reālajā vidē. Gadījumā, kad tas nav izdevies, digitālās kopijas var vairs tikai atgādināt par vēstures liecībām.
