ĪSUMĀ:
- Nojaukt vai nenojaukt?
- Vai piemineklim var piešķirt citu nozīmi?
- Kāda ir pieminekļa mākslinieciskā vērtība?
- Mainīt, paslēpt, pārvērst?
- Kurš ir atbildīgs?
Nojaukt vai nenojaukt?
Inga Šteimane: Robežšķirtne vispirms ir starp pieminekļa nojaukšanu un nenojaukšanu. Valsts prezidents Levits ir kategoriski nošķīris 8. maiju no 9. maija un paziņojis, ka 9. maijs ir agresorvalsts Krievijas svētki, bet Otrā pasaules kara upurus Latvija, tāpat kā visa Eiropa, piemin 8. maijā. Ar šo prezidenta paziņojumu skaidri iezīmējas, ka ir piemineklis un ir 9. maijs, un tas nebūt nav viens un tas pats.
Ilze Martinsone: Ir divas lietas: piemineklis kā arhitektoniski māksliniecisks veidojums un tas, kas tā pakājē notiek jau 30 gadus. Man ir ļoti diferencēta attieksme pret abām šī jautājuma daļām. Jāpasaka skaidri, ka pret 9. maija svinībām esmu bijusi visu šo laiku, esmu paudusi to arī publiskajā telpā, un man nav saprotams, kā 30 gadu laikā var notikt okupācijas svinības šī pieminekļa pakājē – valstiski atļautas un vēl Rīgas pilsētas sankcionētas un materiāli atbalstītas. Man tas šķiet pilnīgi nepieļaujami, un tāpēc ir dīvaini, ka šī saruna sākusies tikai tagad.
Ir jānotiek karam Ukrainā, lai mēs sāktu domāt par to, kas mums pašiem ir bijis jāizdara.
Piemineklis nav šajā ziņā vienīgais jautājums – vēl ir čekas nams jeb Stūra māja, par kuru atbildība tiek uzgrūsta "Valsts nekustamajiem īpašumiem", it kā tā būtu viņu izšķiršanās, ko ar šo ēku darīt. Patiesībā tā ir valstiski nozīmīga, politiska izšķiršanās, kas mums bija jāatrisina 30 gadu laikā. Mēs to neesam izdarījuši ne vienā gadījumā, ne otrā. Es nevaru atbildēt, kāpēc – vai sabiedrībai tas nav bijis interesanti, vai politiķiem. Politiķi ir aizņemti ar savstarpējiem partiju ķīviņiem, bīdot un stumjot vienam otru ārā no amatiem, bet būtiski, sabiedrības vēsturiskajai atmiņai svarīgi jautājumi nav tikuši risināti.
Kāpēc mēs agrāk par to nerunājām?
Gļebs Panteļejevs: Tāpēc, ka ir iedzīvotāju daļa, kam tas bija ļoti svarīgi, un šī iedzīvotāju daļa netika uzrunāta. Nekas netika darīts, lai to izskaidrotu, lai radītu piemineklim jaunu kontekstu. Mūsu uzdevums bija radīt jaunu kontekstu. Pieminekļa vēstījums palika tieši tāds pats, kāds tas bija 1985. gadā. Nekas nav mainījies. Es piekrītu Ilzei, ka mēs sākām runāt ar diezgan lielu nokavējumu, un šobrīd esam zināmā mērā strupceļā, jo pieminekļa nojaukšanai sliktāka brīža kā tagad nav. To vajadzēja darīt vai nu uzreiz, 90. gadu sākumā, vai nu tagad mazliet jāpagaida.
Šobrīd pieminekļa nojaukšana viennozīmīgi nozīmēs vēl vienu lielisku dāvanu Putinam.
Vai piemineklim var piešķirt citu nozīmi?
Jau skārāt būtisku aspektu – kam pieder šis piemineklis, bet nevis īpašuma izpratnē, bet tieši kultūras, kultūras mantojuma un arī politiskā izpratnē. Vienīgais, ko mūsu politiķi varēja izdomāt – ignorēt pieminekli vai nojaukt. Savukārt vienīgā, kas šo pieminekli izmanto, ir prokremliska vai ar prokremliskiem saukļiem spekulējoša politika, kura pulcēja krieviski runājošo elektorātu pie šī pieminekļa. Visticamāk, ne visi, kas svin šos svētkus, arī atbalsta agresīvo Kremļa politiku, bet tas bija konkrēts piedāvājums konkrētam elektorātam. Vai ir veids, kā rietumnieciskā, Latvijas neatkarības politika varētu pārņemt šo pieminekli savā aktīvā lietošanā?
Ilze Martinsone: Es gribētu sākt ar nojaukšanas ideju kā tādu. Manuprāt, vispār graušana, nojaukšana pieder pagātnei, pirmatnējai kultūrai, kad nāk katra jauna vara, noslaukot iepriekšējās varas radītos artefaktus un ieliekot savus ideoloģiski pareizos. Es principā iestājos pret šādu pieeju. Imants Lancmanis bija pētījis Pirmā pasaules kara vēsturi – kāpēc normālos ģimenes cilvēkos rodas vājprātīga agresija, kas tiek izpausta uz kara upuriem. Viņš to skaidroja ar seno cilvēku arhetipisko vajadzību veikt rituālu darbību pret uzvarēto ienaidnieku. Man ir sajūta, ka mēs gribam šīs rituālās darbības veikt joprojām arī šodien.
Man liekas, ka šī pieeja pieder pagātnei. Mums vajadzētu rīkoties kā civilizētai sabiedrībai.
Es diezgan sen esmu šo savu domu izteikusi, un zināmā mērā tā šobrīd ir piepildījusies, jo nepārtraukti nāk jaunas ziņas saistībā ar pieminekli. "Google Maps" kartē piemineklis jau ir ieguvis nosaukumu "Latvijas okupantu piemineklis". Es nezinu, vai lietotu tik skarbu apzīmējumu, ja mēs gribam tiešā veidā pārveidot to vēsturisko jēgu.
Vai piedāvājums būtu šo pieminekli pārvērst par okupācijas upuru pieminekli?
Ilze Martinsone: Nezinu, vai tieši okupācijas upuru, bet dot tam citu jēgu.
Gļebs Panteļejevs: Par tavu piezīmi, ka politiķiem ir tikai divi varianti – vai nu nojaukt, vai ignorēt. Nedomāju, ka bija tikai divi varianti. Vēl trešais variants bija mērķtiecīgi radīt jaunu kontekstu, par ko tikko runāja Ilze. Kā to darīt? Pirmkārt, vajadzētu izsludināt ideju konkursu, jo skaidrs, ka ar to vajadzēja kaut ko darīt ne tikai verbāli, ne tikai naratīvā, bet arī fiziski vajadzēja rekonstrukciju, atstājot šo vizuāli plastisko daļu rekonstrukciju laukumam, lai tas iegūtu jēgu. Tā ir viena no laikmetīgās pilsētvides mākslas mūsdienu ļoti aktuālām tendencēm – nevis vienkārši uzcelt bronzas statuju uz granīta postamenta, bet radīt vietai nozīmi.
Kāda ir pieminekļa mākslinieciskā vērtība?
Vai varam precizēt šīs vērtības, kādas redzam šajā piemineklī, lai ir saprotamāk, ko aizstāvam, kas ir tas, kas būtu jāaizstāv, jo ne jau okupācijas zīmi un simbolu mēs aizstāvam, bet kaut ko citu?
Gļebs Panteļejevs: Atcerēsimies vēsturi. Salaspils memoriāla konkursā sociāldemokrātiski tika izvēlēti gandrīz visi autori, kas piedalījās, un diezgan vardarbīgi tika radīts kolektīvs. Esmu dzirdējis, ka visus māksliniekus un arhitektus toreiz ieslēdza cekas istabā vienā no zālēm un teica: "Līdz rītam jums jāatrod kopīga valoda un jāsaprot, ko jūs darīsiet, jo jums būs jāstrādā kopā." Vai domājat, ka tēlnieki Jānis Zariņš un Ļevs Bukovskis gribēja veidot vienu memoriālu? Katrs gribēja taisīt savu. Mākslinieks nevar tā brīvprātīgi upurēt savu ego, bet viņi tomēr atrada kopīgu valodu un radās izcils darbs, absolūti izcils memoriāls. Tas bija izteikts veiksmes stāsts.
1976. gadā izsludināja konkursu piemineklim Uzvaras parkā, un ideja bija – atkārtosim to pašu, paņemsim labākās idejas, kas ir Salaspilī, un liksim komandai strādāt kopā. Nezinu, vai komandai lika sēdēt cekas istabā, atstāja pa nakti vai ne, bet viņiem lika atrast kopīgu valodu, un tāpēc rezultāts ir tik stilistiski dīvains, jo to veidojuši ļoti dažādi mākslinieki.
Un radās šis hibrīdmemoriāls. Šajā ziņā tas ir ļoti neveiksmīgs.
Obeliska kolonnā saskatu arī veiksmes pazīmes no dizaina viedokļa, kaut ideja īstenībā ir ļoti banāla, bet to vismaz kā tādu dizaina vāzi var uztvert, kur puķi iespraust. Aivara Gulbja sievietes figūra gan tika sabojāta un zaldāti, manuprāt, ir briesmīgi, bet tas ir mans personīgais viedoklis.
Ilze, kāds ir tavs viedoklis par pieminekļa plastiskām vērtībām?
Ilze Martinsone: Es piekrītu Gļebam, ka šo par māksliniecisku veiksmi īsti nosaukt nevar, jo tapšanas vēsture īstenībā ir sarežģīta. Šiem mākslīgi savienotajiem konkursa uzvarētājiem bija jāizveido četri atšķirīgi skiču varianti. Arhitektūras muzejam pirms dažām dienām tika uzdāvināts Dailes teātra arhitekta Imanta Jākobsona darbs 1976. gadā konkursam. Darbs ir pilnīgi citādāks – monolīta, abstrakta siena ar plastisku veidojumu. Es neesmu runājusi ar Aivaru Gulbi, bet domāju, ka risinājumu ar padomju kareivjiem, kas vicina automātus, viņiem uzspieda.
Tas bija konkrēts pasūtījums, kā ir jāveido šādi pieminekļi.
Interesanti, ka 2014. gadā Minskā ir atvērts Otrā pasaules kara memoriāls, un tā centrs ir pārsteidzoši līdzīgs mūsu Uzvaras piemineklim, līdz ar to es pieļauju, ka tā ir tipoloģija, kādā veidā šos tēlus vajadzēja parādīt.
Šajās dienās dzirdu un saprotu pārsteidzoši daudz tipoloģisku definīciju, kas, manuprāt, arī mums varētu palīdzēt visā mūsu tālākajā politiskajā un konceptuālajā darbā.
Gļebs Panteļejevs: Par tipoloģiju un vīriem ar automātiem es nepiekrītu. Tipoloģiskais tēls – cilvēks ar bisi – ir gadsimtiem cauri. Vairāk tas, kā viņš ir uztaisīts – es runāju tieši par formu, jo ģenerālis Balodis Piņķos arī ar bisi ceļas augšā.
Svarīgs aspekts ir 1985. gads, kad šo pieminekli realizēja. Jau bija sākušies Gorbačova laiki, un, manuprāt, tajā brīdī, kad to realizēja, piemineklis nebija tik milzīgs, spalgs ideoloģiskās intereses sakāpinājums. Bija tāda formāla attieksme – vajag izdarīt, Rīgā vēl nav, kā tad jūs tā, un tad šādu monumentu radīja. Tas, manuprāt, arī nosaka šo nenopietnību, kas piemineklī ir. Tāpēc vēl jo paradoksālāka ir propagandas nopietnība, kas saistībā ar 9. maija svētkiem izskan. Jautājums ir par iespēju pārveidot tā saturu. Šeit jau aprakstītās plastiskās vērtības un materiālā iedzīvinātais saturs skaidri rāda, ka kaut kādā mērā šis piemineklis tomēr ir ļoti labi izdevies, jo mēs spilgti varam nolasīt gan to, ko dara karavīri, gan to, ko dara sieviete, gan obelisku. Mēs redzam, mēs lasām, tātad tā tomēr ir kaut kāda mākslinieciska veiksme tādā ziņā, ka materiāls nes šo naratīvu. Kā mēs to varētu vērst, un postmodernisms mums dod daudz metožu, kā mēs to varam darīt, uzslāņojot citu saturu, kontekstualizējot? Kādas būtu metodes, kā šo sākotnējo saturu padarīt tikai par sākotnējo saturu? Kā šo stāstu varētu turpināt tā, lai to pavērstu, teiksim, okupācijas upuru vai vispār Latvijas padomju perioda dramatiskā piemineklī?
Ilze Martinsone: Jautājums nav vienkāršs, jo tas zināmā mērā saistās ar tradīciju un pieradumu, un pieradumus, kā zināms, ir visgrūtāk mainīt. Tomēr domāju, ka tas nav neizdarāmi. Un, kā jau Gļebs teica, tam ir jānāk kopā ar kaut kādu materiālo ieguldījumu šī laukuma rekonstrukcijā. Ļoti interesanti vilkt paralēles ar Ulmaņa autoritārā režīma laiku, un ar vēlāko, varbūt vairs ne totalitāro, bet gan padomju laiku. Pilsētbūvnieciskā ideja bija iestrādāta Ulmaņlaikos – pārvērst Uzvaras parku par galveno, un centrālā iela beigtos Uzvaras parkā ar altāri latviešu karotājiem. Padomju laikā tas vēl netika realizēts tik dramatiskā veidā, kā to bija plānojis Ulmanis, izlaužot Vecrīgā Kaļķu ielu metriem platu. Tad jau padomju laiks vēl bija saudzīgs pret to ideju ar centrālo tēlu.
Kā turpinājumu Brīvības ielai?
Ilze Martinsone: Jā. Tas turpinājās ar Ļeņina pieminekli un pēc tam Sarkano strēlnieku pieminekli, tad 1905. gada cīnītāju pieminekli un noslēdzās ar šo Uzvaras pieminekli. Tas bija izplānots gājiens. Droši vien, ka tagad tas viss arī ir jāņem vērā.
Man liekas, pat ir jānāk mārketinga speciālistiem palīgā, kas zina metodes, kā mainīt sabiedrības viedokli no mīnusa uz plusu.
Mainīt, paslēpt, pārvērst?
Mēs varētu iejaukties pieminekļa kompozīcijā, bet kā īsti būtu risināms jautājums par autentiskumu? Varbūt man neizdodas pateikt un uzsvērt, par ko ir šī saruna, kāpēc mēs gribam saglabāt šo pieminekli – ne jau tāpēc, ka mēs būtu nelojāli pilsoņi, ka mēs, mākslinieki vai kultūras mantojuma profesionāļi, vispār nesaprastu, par ko politiķi uztraucas – nebūt ne. Ja man kāds pierādīs, ka šī pieminekļa nojaukšana var kaut kā palīdzēt Ukrainai vai vispār mieram visā pasaulē, es droši vien prioritātes liktu par labu cilvēcībai, humānismam un varbūt atkāptos no profesionālās degsmes aizstāvēt šo pieminekli. Es domāju, ka tādu pierādījumu sagaidīt būs ļoti grūti, un tāpēc kultūras mantojums, arī šis padomju kultūras mantojums, Latvijā ir ļoti apdraudēts gan arhitektūrā, gan pilsētu ansambļos – ar vieglu roku izpostīts, cik vien var izpostīt. Šis ansamblis, no šāda rakursa raugoties, ir unikāls, jo nav aiztikts no šī 1985. gada, kad ir autentiski radies, autentiski pastāv joprojām, un tagad ir mūsu atbildība, ko mēs ar to varam darīt tālāk neatkarīgajā Latvijā.
Gļebs Panteļejevs: Es nekādā gadījumā neuzskatu, ka ir jāiejaucas skulptūru un objektu plastikā. Nevajag nozāģēt, teiksim, automātam stobru vai pārkrāsot ķiveres. Ne par to ir runa. Es saprotu, ka materiāla iejaukšanās ir nepieciešama. Man nav risinājuma. Es vēl par to neesmu domājis, godīgi sakot, tagad sākšu. Ir viens izcils piemērs, kā ceļa posmam, šosejai tika radīta nozīme. Tas ir netālu no Palermo, tā saucamā asiņainā jūdze, kur 70. gados mafija uzspridzināja tiesnesi Falkoni. Šoseja šajā vietā ir sarkana – tu vienkārši brauc un uzbrauc sarkanai šosejai. Nekā cita tur nav, bet skaidrs, ka tur kaut kas notika.
Piemērs ir lielisks, bet tomēr, manuprāt, šeit bija darīšana ar faktu, dabu un kultūras mantojuma ziņā neskartu teritoriju. Mums šobrīd ir artefakts. Ko drīkstam darīt, ko nedrīkstam no artefaktu viedokļa? Varbūt varat vismaz iezīmēt tos virzienus, ko mēs, piemēram, pēc šīs sarunas varam piedāvāt?
Ilze Martinsone: Kodols nedrīkst tikt mainīts – tam jāpaliek tādam, kāds tas ir. Pārējais ir tas, ko darām apkārt, kā iezīmējam šo vietu, kādu kontekstu tai iedodam.
Varētu būt runa par teritorijas paplašināšanu vai arī vēl kādas institūcijas radīšanu ap šo pieminekli. Vēl viens aspekts – komercializācija – šajā gadījumā, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs risinājums. Kāpēc šo pieminekli nepārvērst par komerciālu publisko telpu?
Gļebs Panteļejevs: Varbūt skaidri jādefinē, ko mēs gribam.
Es gribētu šo pieminekli redzēt kā muzejisku vērtību, un nozīme no kulta objekta mainītos uz muzejisko vērtību.
Varbūt varam iebūvēt telpā šo pieminekli, lai tas mazāk vērsts uz pilsētvidi un laikmetīgajiem, politiskajiem, sociālajiem faktoriem, bet strādā uz to, ko mēs šeit visi gribam – uz kultūras mantojumu?
Gļebs Panteļejevs: Lai obelisku iekļautu, tas būtu kas līdzīgs Padomju pilij, ko Maskavā taisījās būvēt – kaut kādi simts metri ar Ļeņina skulptūrām. Noslēpt to nevarēs, vēl nejēdzīgāk būs, skatoties no Rīgas centra un Vecrīgas.
Bet tā būtu jauna arhitektoniska būve – laikmetīgā arhitektūra. Par komercializāciju. Šis vārds varbūt skan griezīgi, bet, piemēram, mēs daudz runājam un strīdamies tad, kad būvē lielveikalus un padara no publiskas telpas par komerciālu telpu veselu ielu Rīgā. Tad tas ir pieņemams un pieļaujams, it kā tā saglabā kultūras mantojuma aspektu – teikts, ka tā ir iela, bet būtībā tā ir veikala daļa. Šajā gadījumā varbūt šī metode varētu tikt izmantota, padarot šo ēku par okupācijas muzeja filiāli, bet slēgtā telpā.
Ilze Martinsone: Būtiski ir tas, ko mēs darīsim šī pieminekļa pakājē, un tā ir visas sabiedrības savstarpēja vienošanās. Tas, ko tur vajadzētu darīt, ir vēstures mācīšana. Skolnieki tur iet, un vēstures skolotājs viņiem rāda fotogrāfijas ar 9. maija svinībām un saka: "Ziniet, tā mums notika 30 gadu, bet mēs esam tikuši tam pāri un tagad tā vairāk nenotiks."
Man liekas, ka psiholoģiskais konteksts ir daudz nozīmīgāks nekā tas fiziskais – kādā veidā, ar kādu būvi vai kā mēs to risināsim.
Tad, kad sabiedrība būs vienojusies, ir dažādi varianti. Var rīkot konkursus, kā to apdzīvot, bet mums vispirms ir jātiek pie tā, ka mēs gribam to darīt. Tas, ko sākumā jau teicu par čekas māju – es nevaru saprast, ka vispār netiek šādi jautājumi risināti – ko sabiedrība tur vēlas redzēt?
Kurš ir atbildīgs?
Vai tas nav savstarpēji saistīts? Tu, piemēram, runā no pozīcijām, it kā vienošanās būtu iespējama, bet 30 gadi rāda, ka tā nav iespējama, tātad ir arī kaut kādi politiski šķēršļi.
Ilze Martinsone: Premjerministrs Kariņš ("Jaunā Vienotība") pēc 30 gadiem ir paziņojis, ka 9. maija okupācijas svinības ir nepieļaujamas. Pēc 30 gadiem, bet šis solis ir sperts, tad politiķiem ir jāsper nākošie soļi.
Gļebs Panteļejevs: Man liekas, ka šī pieminekļa kulta nozīme zudīs, ja Krievija zaudēs šajā karā – tas ir likumsakarīgi. Pašreiz tas tiek uzturēts ar to uzpūsto Krievijas varenību – šie cilvēki ir pārliecināti, ka aiz viņiem stāv milzis, kas viņus nosargās. Tad iedomājies, ka Krievija zaudējusi karu – tā ir iedzīta akmens laikmeta stadijā, izolēta un bez ietekmes.
Ja nebūs Krievijas ietekmes, nebūs arī kulta nozīmes šim objektam – tas pārvērtīsies par muzeju.
Pilnībā piekrītu, bet tomēr redzu problēmu šajā nostājā. Tas nozīmē pārnest atbildību kaut kādā citā virzienā –"politiķiem jārisina" vai pārnest atbildību uz Krievijas zaudējumu Ukrainas karā. Būtu interesanti meklēt risinājumus, kurus mēs varam atrast bez Krievijas, bez Ukrainas un bez tādiem pieļāvumiem, ko darīs vai ko nedarīs sabiedrība vienā vai otrā situācijā. Manuprāt, tas, kā pietrūkst politikā un kultūrpolitikā, ir kaut kādas pragmatisks struktūras, kas ļautu kaut kā atrisināt, uzstādīt skaidru uzdevumu. Tātad, pirmais uzdevums ir juridiskās konsekvences, ka nesvinam tur 9. maiju, un to izdarīt tā, lai patiešām tas strādātu. Nojauksim pieminekli, un 9. maiju var svinēt tukšā pļavā tieši tajā pašā vietā vai kādā citā vietā. Arī tas ir par labu tam, ka nav jēgas šo pieminekli nojaukt, lai risinātu šo 9. maija problēmu. Tā vienkārši ir atbildības pārnešana, tātad šī atbildība ir jārisina valstij likumiskā, tiesiskā ietvarā. Nākošais, kas arī prasa tiesisko ietvaru, ir pieņemt lēmumu par šī pieminekļa mantojuma identitāti un tikai mantojuma identitāti, kas loģiski paredz to, ka šī pieminekļa pakājē nevar norisināties kaut kādas laikmetīgas, aktuālas, provokatīvas, politiskas darbības, piemēram, konsekventi nesaskaņot šos pasākumus, un tādā veidā virzīties uz priekšu. Tad jau droši vien mēs tiktu arī līdz tam vizuālajam veidolam, ko tad ar šo pieminekli darīt. Labākais, ko mēs ar savu provokatīvo runāšanu un aizstāvību šim piemineklim varam darīt, ir rosināt šīs sarunas.
Ilze Martinsone: Drosme laikam šajā brīdī vairs nav vajadzīga, tagad visi ir drosmīgi, bet
es novēlētu būt pragmatiskiem un nespēlēt uz tuvīnajām vēlēšanām, uz tautas balsi, kas tagad apgalvos, ka to vajag nojaukt.
Politiķiem – būt saprātīgiem un godprātīgiem pret nākotni un pret savu politiķa misiju.
Gļebs Panteļejevs: Pilnīgi piekrītu Ilzei. Varu papildināt, ka politiķim jāprot rēķināt lietderības koeficientu – viss, ko mēs darām tagad, ir vai nu konstruktīvs vai nekāds. Jāsaprot, lai tas būtu konstruktīvi, lai mēs sasniegtu mērķi, nevis vienkārši paustu viedokli un, nedod Dievs, vēl nonāktu histērijā.
KONTEKSTS:
Iepriekš Saeimā par Uzvaras parkā esošā pieminekļa nojaukšanu diskutēja pirms trīs gadiem, taču šo procesu piebremzēja arī Covid-19 pandēmija. Nu 10 822 Latvijas pilsoņi kolektīvajā iesniegumā lūdza Saeimu lemt par Uzvaras pieminekļa demontāžu. Saeimas Ārlietu komisija vērtēja vēlētāju iniciatīvu par Uzvaras parkā esošā pieminekļa demontāžu. Ārlietu ministrija norādīja, ka Latvijas starptautiskās saistības liedz vienpusēji demontēt pieminekli. Savukārt deputāti ir pārliecināti, ka risinājumu iespējams rast, uzdodot Tieslietu ministrijai piedāvāt juridisku risinājumu par pieminekļa nojaukšanu.
Tikmēr Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā, kas aizliegs rīkot publiskus pasākumus tuvāk par 200 metriem no jebkura Padomju armiju vai tās karavīru uzvaru un piemiņu slavinoša pieminekļa. Aizliegums attieksies arī uz pasākumu rīkošanu blakus Uzvaras parkā esošajam piemineklim. Publiskos pasākumos arī aizliegts izmantot militāru agresiju slavinošus simbolus, piemēram, "Z" un "V", ko lieto, lai slavinātu Krievijas agresiju Ukrainā.
