Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Meierovica tēvs piedzīvoja nervu sabrukumu un ārstējās psihiatriskajās klīnikās, tāpēc zēns uzauga savas mātes brāļa, skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē, vēlāk apprecot viņa meitu – savu māsīcu, arī vārdā Anna. Pirmā pasaules kara laikā Meirovics devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur uzsāka darbu prestižajā Tautas bankā un darbojās Latviešu bēgļu palīdzības komitejā.
Atgriežoties dzimtenē, Meierovics kļuva par vienu no Latviešu Pagaidu nacionālās padomes dibinātājiem. Tieši viņam līdzi tika dota pilnvara, lai dotos pie Lielbritānijas ārlietu ministra Artūra Balfūra un panāktu Latvijas de facto neatkarības atzīšanu. Meierovicam līdzi bija ne tikai 500 sterliņu mārciņas, bet arī vairāki albumi ar tā laika latviešu mākslinieku – Rozentāla, Valtera, Purvīša – u.c. gleznām. Šie darbi apliecināja, ka Latvijai ir sava nacionālā māksla un tā ir nobriedusi nācija, kas ir pelnījusi pastāvēt kā neatkarīga valsts.
Nedēļu pirms Latvijas proklamēšanas – 11. novembrī – Meierovics savu bija panācis, un Lielbritānija atzina Latvijas de facto neatkarību.
Tomēr ar to vēl nekas nebija beidzies. Vēlāk viņš devās uz Parīzes Miera konferenci un garā turnejā pa Rietumeiropas valstu galvaspilsētām, lai turpinātu pārliecināt šo valstu amatpersonas – Latvijai ir jābūt neatkarīgai valstij.
Šajā laikā Latvijā plosījās divas lielvaras – vācieši un krievu boļševiki. Arī Meierovics pats, būdams ārlietu ministrs, brīvprātīgi iestājās armijā, lai palīdzētu kaujā pret Bermonta karaspēku.
Tieši viņš arī nosūtīja Vācijas ārlietu ministram Hermanim Milleram slaveno kvotu, ar kuru Latvija pieteica karu Vācijai.
Vēlāk abas valstis gan noslēdza mierizlīgumu. Meierovics panāca arī ļoti svarīgo mierizlīgumu ar Padomju Krieviju un Latvijas uzņemšanu Tautu savienībā. Visbeidzot Antantes Augstākā padome un tās priekšsēdētājs – Francijas premjerministrs Aristīds Briāns – atzina Baltijas valstu de iure. Meierovics kļuva par Latvijas Republikas pirmo ārlietu ministru un divreiz – par Latvijas Ministru prezidentu. Viņa vadītā valdība ieviesa latu, pieņēma Satversmi, dibināja Latvijas Banku un pārgāja uz latīņu druku.
Meierovica sapnis bija izveidot Baltijas valstu savienību, apvienojoties arī ar Somiju un Poliju, lai stiprinātu starptautisko drošību un vajadzības gadījumā izrādītu spēcīgu pretestību divām lielvarām – Krievijai un Vācijai. Pēc darba Ministru kabinetā Meierovics kļuva par akciju sabiedrības "Kr. Bakmans" direktoru un apprecēja "Kr. Bakmans" īpašnieci Kristīni Bakmani.
Rakstnieks Edvarts Virza Meierovicu raksturojis kā elegantu, apburošu, apveltītu ar starptautiskām manierēm.
Šarmants aristokrāts, kurš reizē nebija augstprātīgs, ieklausījās citos un vienmēr meklēja kompromisu. Un vienmēr domāja par to, kā būtu vislabāk Latvijai.
Viņš bija kā radīts diplomāta darbam un kļuva par vienu no ievērojamākajiem valstsvīriem Latvijas vēsturē.
Meierovics mira 38 gadu vecumā, ciešot traģiskā autoavārijā ciemošanās laikā pie savas pirmās sievas un viņu trim bērniem. Līdz viņa bērēm visā Latvijā tika aizliegti izklaides pasākumi, bet bēru dienā tika apturēta transporta kustība ielās, atskanot lielgabala šāvienam.
Meierovica otrā sieva Kristīne neilgi pēc viņa nāves izdarīja pašnāvību, iešaujot sev krūtīs. Abi ir apglabāti Meža kapos, kur Meierovicam uzstādīts piemineklis.
1929. gadā Zigfrīda Annas Meierovica nosaukums tika piešķirts Basteja bulvārim. Latvijas okupācijas laikā tas tika pārdēvēts vienkārši par "Padomju bulvāri", bet sākotnējo nosaukumu atkal atguva 2008. gadā un nes to joprojām.
Kādu laiku tika plaši apspriesta arī ideja Starptautisko lidostu "Rīga" pārdēvēt Zigfrīda Annas Meierovica vārdā.
Latvijas Nacionālajā operā 2013. gadā tika iestudēts režisora Gata Šmita un komponista Jāņa Lūsēna mūzikls "Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu", kura libreta autore ir dzejniece Māra Zālīte. 2018. gadā iznāca arī Tālivalža Margēviča filma "Zigfrīds Anna Meierovics".
Kultūras ABC
