Vienkopus redzamas, rakstāmmašīnas veido ļoti interesantu vizuālo tēlu, bet izstādes stāsts kopumā ir daudz plašāks un ietilpīgāks, un tā centrā ir katras rakstāmmašīnas īpašā personība un attiecības ar savu īpašnieku. Daļa no tām būs dzirdamas arī runājam.
“Katru reizi, kad Veronika piesēdās pie galda un uzlika man savu roku, es Dievam teicu – paldies par viņas roku! Paldies par skaistāko, ko jebkad esmu piedzīvojusi”
– tā ir Veronikas Strēlertes rakstāmmašīnas “balss”, kas kavējas atmiņās par savām attiecībām ar rakstnieci, viņas rakstīšanas paradumiem un zīmīgo dienu, kad Veronika, atgriezusies no Berlīnes, steigā sāka pārrakstīt Eduarda Virzas mīlestības vēstules viņai.
Rakstāmmašīnu stāstu autore ir rakstniece Laura Vinogradova, stāstus ierunājuši muzeja darbinieki. Tos var noklausīties, piespiežot podziņu, kas atrodas uz stenda blakus konkrētajam eksponātam, stāstus papildina arī katrai rakstāmmašīnai raksturīgās skaņas.
Izstādes projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj: “Tas ir mūsu komponista Jēkaba Nīmaņa “pirksts”. Viņš ir ierakstījis šīs rakstāmmašīnas. Apmeklētāji tās nedrīkstēs aiztikt, kustināt, bet viņi varēs noklausīties autentiskas šo rakstāmmašīnu skaņas. Gan to, kā taustiņi pieskaras papīram, gan to, kā zvaniņš nošķind, kā tiek pāršķirta jaunā rindkopa. To visu var dzirdēt, un tā ir autentiskā rakstāmmašīnas balss.”
Kolekcijā vecākā ir Raiņa vizuāli ļoti elegantā rakstāmmašīna “Blickensderfer” no 1914. gada, bet jaunākās ir Anšlava Eglīša elektroniskās rakstāmmašīnas “Canon”, ar ko viņš strādāja pagājušā gadsimta 80. gados.
Lai arī izstādē ir interesanti vienkopus aplūkot dažādu gadu modeļus, izstāde nav stāsts par tehnikas attīstību, bet gan tikai un vienīgi par personībām, teic Katrīna Kūkoja: “Šis stāsts viennozīmīgi ir par personībām un ne tikai tām personībām, kurām šīs rakstāmmašīnas piederējušas, bet arī pašas rakstāmmašīnas ir personības.
Un ir zināms, drošs fakts, ka neviena rakstāmmašīna savā nospiedumā nebūs līdzīga citai.
Tur būs kaut vai kāda mikro niansīte. Vai tur viens burtiņš būs lietots vairāk, cits mazāk, vai atstarpe būs lielāka vai mazāka. Tā kā ikviena no tām ir īpaša un neatkārtojama.”
Izstāde sākas ar stāstu par diviem rakstniekiem Gunaru Janovski un Anšlavu Eglīti un viņu rakstāmmašīnām, kas abus ļoti cieši vienoja.
“Tas bija mans personīgais pārsteigums, kad es pieķēros Gunara Janovska rakstāmmašīnai un meklēju, kas tad ar to ir sarakstīts, kas ir mūsu krājumā, es atradu, ka visvairāk saglabājušās ir Gunara Janovska vēstules Anšlavam Eglītim. Tāpat ir saglabājušās Anšlava vēstules Gunaram. Un šī sarakste, izrādās, ir 22 gadu garumā. Tā šeit tiks izstādīta pirmo reizi. Un – kā gadījās, kā ne – tieši šajā sarakstē viņi raksta par rakstāmmašīnām. Un par to procesu, kā ir tapuši darbi,” stāsta Kūkoja.
Izstādē senākā – Raiņa rakstāmmašīna – ir viena no skaistākajām, īsts mākslas darbs, bet izrādās – pašam Rainim tā īsti nav patikusi,
viņš ar to sarakstījis tikai vienu savu lugu “Krauklītis”, bet lielākoties rakstījis ar roku. Bet Raiņa saistībā izstādē īpaši izceļama kāda cita rakstāmmašīna – “Remington”, ar ko strādāja muzeja darbiniece un Raiņa un Aspazijas rokrakstu atšifrētāja Aina Leite.
“Viņa ir bijusi ārkārtīgi erudīts cilvēks, principā autodidakts, jo, lai vispār saprastu Raini, ir jāzina milzīgi daudz kontekstuālu lietu, ir jāzina valodas – vācu, franču, itāļu. To visu viņa ir apguvusi. Tas ir tikai apbrīnojami, cik daudz viņa ir spējusi, jo – tad, kad man parāda Raiņa rokrakstu – es diemžēl tur saprotu varbūt katru trešo vārdu, bet tad, kad es paskatos uz to, ko ir izdarījusi Aina Leite, man viss ir skaidrs, jo tas viss ir pārrakstīts mašīnrakstā.
Tas lielākais viņas veikums ir 2000 Raiņa vēstuļu, ko viņa ir pārrakstījusi, un nebūtu Raiņa kopoto rakstu, ja nebūtu Ainas Leites,”
skaidro Kūkoja.
Vizuāli visneparastākā ir Ēvaldam Valteram piederējusī rakstāmmašīna “Minon”, to darbina nevis ar klaviatūras taustiņiem, bet, spiežot uz burtiem ar speciālu irbulīti. Projekta vadītāja stāsta: “Šī rakstāmmašīna ir īpaša ar to, ka uz tās tapis slavenais darbs “Rusiāde”, kas ir izdots trimdā, ar kuģi aizgādāts uz Zviedriju, slepenībā izdodot ar pseidonīmu “Ints Baltarājs”. Un līdz pat 90. gadiem neviens nav zinājis, kuram tad piederēja šī rakstāmmašīna, kurš tad ir bijis īstais Ints Baltarājs, līdz pats Ēvalds Valters to ir atzinis. Kad es izlasīju šo darbu, es sapratu, ka tā autors ir cilvēks-etalons tam, kādam ir jābūt patriotam.”
Jaunā izstāde ''Es, rakstāmmašīna'' Rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā 8 būs apskatāma līdz oktobra nogalei.
