Smatijs Smits, pirms astoņiem gadiem ieprecējies Islandē, nepagurdams dalās atmiņās par mūziķa karjeru ASV kopā ar savu rokabilli grupu. Viņa laikabiedri ir Endijs Vorhols, Bobs Dilans, Petija Smita, "Clash".
Daudzi no viņiem portretēti mūziķu dokumentālās mūzikas fotogrāfijes Dženetas Bekmenas izstādē, kuras trešā pietura pēc Ņujorkas un Parīzes ir tieši Reikjavīka - pilsēta ar aptuveni 150 000 iedzīvotājiem.
Taču šeit portretu sēriju paspilgtina instalācija-perfomance, lai tie, kuri nav pieredzējuši panku laikus, varētu saprast aiz katras no fotogrāfijām paslēpto stāstu.
"Mēs radījām šo istabu ar īstu panku. Šeit dzīvo īstākais Islandes panks, uzstājas grupas, mēs mēģinām sasaistīt dažādas mākslas formas, jo es ticu, ka panki, hiphops, rokenrols, mode un māksla - viss ir saistīts," saka Smits.
Izstādes atklāšanā pēc gadu pārtraukuma pie sava basa ķērās arī Smitijs un uzstājās Reikjavīkas jaunās grupas. Darbdienas vakarā galerija ir pilna ar dažādu vecumu alternatīvās skatuves cienītājiem. Blakus ierakstu veikalā zīmē grafiti mākslinieki, tostarp Sī Adamss, hiphopa leģenda, kurš strādājis arī ar Jay Z, "Beastie Boy", "Public Enemy".
"Varbūt tāpēc, ka šeit ir tik daudz grupu un koncertu, islandieši bieži palaiž garām iespēju redzēt brīnišķīgus māksliniekus, kas pēc diviem gadiem pārdos platīna albumus visā pasaulē," stāsta kuratore Viktorija Gintere. "Tagad, samaksājot tikai alus cenu, var redzēt kaut ko īpašu, kas nekad neatkārtosies."
No mazajām skatuvēm sen izaugusi elektroniskā grupa "GusGus", vieni no celmlaužiem, kas deviņdesmitajos nesa Islandes popmūzikas vārdu pasaulē līdzās "The Sugarcubes", Bjorkai. "GusGus" šobrīd rada savu jauno albumu, ziema tam labākais laiks, iedvesmu viņi meklē sniega ieskautā lauku mājiņā, kur apkārt ir tikai - nekas.
"Šajā valstī cilvēkiem vienmēr ir bijis dzinulis radīt - mums uz katra stūra ir dzejnieki, mūziķi, rakstnieki un dejotāji," norāda grupas “GusGus” mūziķis Daniels Agusts Haraldsons. "Mūsu grupas ilgā mūža noslēpums ir tas, ka tās sastāvs nemitīgi mainās."
Šķiet neticami, ka vēl 19. gadsimta beigās Islandē nebija ne orķestra, ne operas, zemes kultūras saknes visdziļāk iestiepušās literatūrā. Taču tagad Reikjavīkas panorāmā kopš 2011. gada iezīmējas islandiešu lepnums - koncertzāle "Harpa". Kā simbols islandiešu radošumam, un ne tikai.
""Harpas" stāsts ir stāsts par Islandi 21. gadsimtā. Mēs būtu varējuši to atstāt pusuzceltu, un koncertzāle te stāvētu kā simbols mūsu pašu stulbumam vai lielummānijai. Bet mēs nolēmām to pabeigt," saka koncertzāles “Harpa” direktors Haldors Gudmundsons
"Harpa" tika būvēta krīzes laikā, kad nauda jāapcērp skolām un medicīnai, tā bija vienīgā jaunbūve visā valstī, celtniecības industrija pēc finanšu kraha bija paralizēta.
"Varētu teikt, ka tā ir par lielu, tāpēc tai jāuzņem lielākā daļa islandiešu, viņiem jājūt, ka tā ir viņu ēka, jābūt iemeslam viņiem šeit izbaudīt mūziku arī tad, ja viņiem nepatīk simfoniskais orķestris, te katru gadu notiek arī 70 rokkoncerti," stāsta Gudmundsons.
Katru gadu "Harpu" apmeklē vairāk nekā miljons cilvēku, un tā saņēmusi neskaitāmas arhitektūras balvas. Tagad neviens nešaubās, ka lēmums to būvēt bija pareizs.
