Koncertzāļu pienesums reģionos kliedē sākotnējo skepsi

"Liepājas kolizejs" - bērnu gaidīts, vietējo skeptiski vērtēts
"Gors" kardināli maina vidi uz labo pusi
Rēzekniešu skepse izgaisināta trīs gadu laikā
Koncertzāle "Cēsis" pēta publiku un neeksperimentē
Koncertzāles - būtisks vilcējspēks un virsvērtība

Ar kurzemnieku Ērika Ešenvalda un Agra Engelmaņa mūziku pirmos klausītājus 6.novembra vakarā sveiks Liepājas koncertzāles Lielā zāle. „Lielais dzintars” ir trešā jaunā koncertzāle, kas nepilnu trīs gadu laikā vērusi durvis kādā no Latvijas pilsētām. Kamēr Rīga par koncertzāli turpina vien sapņot, Liepāja, Cēsis un Rēzekne uzlikušas jaunu latiņu mūzikas skanējuma kvalitātei.

"Liepājas kolizejs" - bērnu gaidīts, vietējo skeptiski vērtēts

Dienā, kad Latvijas Radio viesojas „Lielajā dzintarā”, pilnā sparā rit gatavošanās pašiem pirmajiem koncertiem kamerzālē. Jau mūzikas skolas audzēkņu mēģinājumā dzirdams, ka zāles perfektā akustika kļūdas nepiedod.

„Bērni katru dienu prasa, kad viņi varēs nākt mācīties uz jaunajām telpām. „Dzintaru” visi gaida kā lielu brīnumu, jo viņš ir ilgi tapis,” saka Irita Kalēja. Viņa vada projektus Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā, kas tagad daļēji pārcelsies uz „Lielo dzintaru”. Viņa nešaubās, ka jaunā koncertzāle vairos ne vien klausīties, bet arī muzicēt gribētāju skaitu.

“Sakārtota infrastruktūra vienmēr ir veicinājusi cilvēku interesi un motivāciju. Tas ir tas pats, kas ar mūzikas instrumentu – ja tas ir vecs un vēl slikti skan, tas jau interesi neveicina. Tagad ir jaunas, skaistas telpas – redzēsiet, ar kādu interesi bērni tur skraida un skatās. (..) Domāju, ka tas noteikti būs atspēriena punkts Liepājai kā pilsētai un arī mūzikas skolai,” norāda Kalēja.

Austriešu arhitekta Folkera Gīnkes projektēto “Lielo dzintaru” sāka celt aizpērn, lai gan Gīnkes projektu konkursā izraudzījās jau 2003.gadā. Koncertzāles celtniecība izmaksājusi apmēram 38 miljonus eiro. Astoņus stāvus augstā, oranžu stiklu klātā cilindriskā ēka, ko vietējie jokojot mēdz dēvēt par “Liepājas kolizeju”, izslējusies pašā pilsētas centrā. Ar tūkstošvietīgo lielo zāli un divām mazākām tā būs mājvieta arī Liepājas Simfoniskajam orķestrim. “Dzintara” tapšana pastāvīgi bijusi pilsētnieku uzmanības centrā. Latvijas Radio uzrunātie liepājnieki uz koncertzāles ienākšanu pagaidām raugās ļoti dažādi.

„Koncertu noteikti būs vairāk, jo beidzot ir vieta, kur viņiem notikt. Arī citiem pasākumiem, un ietilpība ir diezgan liela. Tas noteikti ir pluss, kas parādīsies visos Liepājas ceļvežos,” spriež liepājnieks Oskars, kurš ar bērnu ratiņiem pastaigājas gar jauno koncertzāli.

„Tīri merkantili – es strādāju pie tā vīriņa, kam pieder „Fontaine Hotel”. Tepat ir arī „Promenade Hotel”. Ja nepatīk klasiskā mūzika, varat aiziet, kur „kaķi žmiedz”. Otrā viesnīcā ir arī kaut kādi kamerpasākumi. Man liekas, ka te viss tagad tā vienā aplītī. Un teātris arī tepat!” dažādās pilsētas kultūras un izklaides iespējas, ko papildinās „Lielais dzintars”," uzskaita liepājnieks Krišs.

„Man kaut kā liekas, ka [koncertzāle] nesaiet kopā ar to apkārtējo apbūvi. Man patiktu, ka viņa būtu izvietota citur, kaut vai tur, kur ledus halle. (..) Bet nu mazliet jau lepnums ir,” par jauno koncertzāli saka Biruta, ko Latvijas Radio satiek ceļā uz mūzikas skolas audzēkņu koncertu jaunajā kamerzālē.

„Tur ir jābūt ļoti labi nostrādātam mārketingam, lai viņa tiešām nestu rezultātu,” spriež liepājniece Marika, kura pagaidām neko sev interesējošu repertuārā nav atradusi. Vaicāta, vai koncertzāle spēs dot kādu lielāku labumu pilsētai, viņa ir skeptiska. „Man jau liekas, ka nē. Šobrīd noteikti nē.”

Mainīt skeptisko attieksmi, ka koncertzāle ir vien greznumlietiņa bez praktiska labuma – uz to visvairāk cer “Lielā dzintara” vadītāja Baiba Bože.

“Runājot ar “Gora” kolēģiem, secinājām, ka situācija katrai koncertzālei pirms atvēršanas ir ļoti līdzīga. Ir ārkārtīgi liels skepticisms (..) - nu, kas tad nāks, biļešu cenas par augstu, viss slikti... Jā, mēs ļoti gribētu, ka atverot koncertzāli, tas vispārējais skepticisms tomēr mainītos,” saka Bože.

"Gors" kardināli maina vidi uz labo pusi

Arhitektu Ulda Baloža un Daigas Bikšes projektēto Rēzeknes koncertzāli “Gors” uzcēla pašā ekonomiskās krīzes viducī. Nupat tā sākusi trešo sezonu, ko iezīmē arī pašai savs ērģeļmūzikas festivāls „ORGANismi”. To veido pasaulslavenā latviešu ērģelniece Iveta Apkalna. Ikdienā dzīvojot ārzemēs, viņai ir ko teikt par to, kā „Gors” mainījis dzimtās pilsētas sejas vaibstus.

"Nebūšu pirmais un vienīgais cilvēks, kas teiks, ka man kā rēzeknietei ir saskatāma ļoti liela atšķirība sabiedriskajā dzīvē, kāda tā bija pirms desmit un pieciem gadiem un kāda tā ir šodien. Man liekas, ka tagad cilvēki gan savu darba ikdienu, gan svētku vakarus veido ap „Goru”. Un tas nenozīmē, ka viņi tikai iet uz „Gora” koncertiem, bet pats „Gors” arī tīri kā fiziska celtne vilina cilvēkus. (..) Man liekas, ka vide ir mainījusies kardināli uz labo pusi,” saka Apkalna.

Un tiešām – arī Rēzeknes ielās šodien grūti atrast kādu, kurš arvien apšaubītu koncertzāles lietderību un dzīvotspēju.

„Protams, pilsēta ir mainījusies! Ir priecīgāk, notiek visādi festivāli, tautai ir kur aiziet. Arī no citām pilsētām, no Daugavpils brauc uz koncertiem. Rēzeknei tagad ir tāds kulturālāks tēls, mūs vairāk zina. Kādreiz paziņas no Rīgas brauca un raustīja plecus – nu, kas tā tāda Rēzekne… Bet kad ieraudzīja, kādi pazīstami mākslinieki uz šejieni brauc – uzreiz cita runa! Un slavē, ka pilsēta uzplaukusi,” stāsta Vitālijs.

Rēzekne, kas agrāk ar lielu tūristu interesi nudien nevarēja lepoties, kopš „Gora” ienākšanas kļuvusi par vienu no galvenajiem magnētiem pēdējo gadu augošajā Latgales apceļošanas bumā. Daudzi Rēzeknes „Goru” apmeklē komplektā ar Daugavpils Marka Rotko centru, novērojusi Rēzeknes Kultūras un tūrisma centra vadītāja vietniece Maija Brēķe.

„Ja mēs pavērojam situāciju pirms diviem vai trijiem gadiem, tad kāpēc lai šis tūrists atbrauktu uz Rēzekni? (..) Bet „Gors” šobrīd, es domāju, ir vērtējams kā viens no galvenajiem, būtiskākajiem tūrisma plūsmas pieauguma iemesliem,” uzsver Brēķe.

Rēzeknē gan pagaidām tikai top vienota tūristu uzskaites sistēma, bet Maija Brēķe pieļauj, ka tūristu skaits kopš „Gora” atklāšanas varētu būt pat trīskāršojies. Turklāt Rēzekne ceļotājiem no caurbraucamas apskates vietas kļuvusi par pilsētu, kur pārnakšņot. Un ne vien savējiem, latgaliešiem, bet arī tūristiem no Rīgas, Cēsīm, Bauskas un pat Liepājas.

„Pie mums [tūristi] vēršas ar jautājumiem, un šie vārdi vienmēr ir līdzīgi: „Mēs dodamies uz koncertu „Gorā”, ko mēs vēl varam padarīt, kur varam palikt, ko vēl varam redzēt? (..) Tikko ir šie pasākumi „Gorā”, tā arī viesnīcu piepildījums ir daudz lielāks un ir grūtības atrast kādu brīvu vietu. Tie paši ēdinātāji to pašu saka, ka ir daudz lielāka aktivitāte. Cilvēki, kas strādā kā gidi. Tāpat muzejam ir lielāks apmeklējums. Protams, nevar teikt, ka „Gora” vienīgā loma ir tajā visā. Tas ir komplekss,” stāsta Brēķe.

Pilsētā nav īpaši pētījuši, vai „Gora” ienākšana ietekmējusi, piemēram, īpašuma cenas pilsētā. Bet, tā kā tagadējās koncertzāles vietā Rēzeknes centrā iepriekš bija, pilsētnieku vārdiem, „čūkslājs”, vismaz tuvākā apkārtne kļuvusi krietni pievilcīgāka dzīvošanai. Un, vietējiem par pārsteigumu, pašvaldības vakancēm pēdējā laikā piesakoties cilvēki pat no Jēkabpils un Rīgas.

Rēzekniešu skepse izgaisināta trīs gadu laikā

Tomēr tagadējā optimisma vietā vēl pirms gadiem trim bija pamatīga skepse, atceras „Gora” vadītāja Diāna Zirniņa.

„Ak, dievs, kamdēļ?! Uzbūvējiet taču rūpnīcu, noasfaltējiet ceļu! Liela ēka, kultūra tikai patērē naudu, neviens nenāks, neviens nebrauks,” atceras Zirniņa.

„Mums nav problēmu piepildīt zāli, par ko man ir liels prieks un dažkārt arī pārsteigums – cilvēku interese nav zudusi," saka Zirniņa. "Gluži otrādi – pateicoties „Goram”, cilvēkiem ikdienas ritmā ir radusies vēl viena tradīcija – apmeklēt pasākumus. Ir tādi, kas izvēlas – viņiem vairāk patīk klasiskā mūzika, vai arī viņi vairāk nāk, piemēram, uz teātri. Bet ir arī cilvēki, kas nāk praktiski uz visu, kas nozīmē – divas vai trīs reizes nedēļā.”

Lai gan „Gora” tapšanas procesā kā noslogotākā esot plānota mazā zāle, jau kopš atklāšanas 2013.gada maijā visvairāk pasākumu notiek tieši tūkstošvietīgajā Lielajā zālē.

Vienā no šādiem Lielās zāles koncertiem satieku arī vietējo uzņēmēju Ritu Tēraudu, kurai pieder viesu nams „Zaļā sala” Rēzeknes pievārtē.

„Mēs kā uzņēmēji ar „Gora” atvēršanu ļoti jūtam ciemiņu pieplūdumu. Sevišķi pagājušovasar, bet arī šovasar brauc grupas, lielākas un mazākas. Un pirmais, ko mēs viņiem vienmēr jautājam – vai esat bijuši „Gorā”? Ja nē, noteikti aizbrauciet, apskatieties. (..) Protams, gribētos, lai parādās arī kādi uzņēmumi, lai būtu vairāk darba vietu… Jo Latgalē, kā jau visus pēdējos gadus, arī šobrīd bezdarba līmenis ir ļoti augsts. Bet, neskatoties uz to, jūs pati šodien pati pārliecināsieties, ka koncertzāle būs pilna. Mēs pēdējā brīdī dabūjām divas biļetes kaut kur pašā maliņā!” stāsta Tērauda.

Koncertzāle "Cēsis" pēta publiku un neeksperimentē

Atšķirībā no Rēzeknes „Gora”, kas tapa faktiski tukšā vietā, tūristu daudz lutinātākajās Cēsīs koncertzāle arhitekta Jura Pogas vadībā izaugusi virs biedrības nama simtgadīgās ēkas. Ar astoņsimtvietīgu lielo zāli un vairākām mazākām zālēm tā kopš 2014.gada pavasara kļuvusi par mājvietu koncertiem, izrādēm, kinoteātrim, kā arī Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolai, Cēsu amatiermākslas kolektīviem un Vidzemes kamerorķestrim. Tāpat kā Rēzeknē, arī Cēsīs sabalansēt akadēmiskās un populārās mūzikas un mākslas piedāvājumu ir izaicinājums, un piepildīt zāles vienmēr nav viegls darbs.

„Tagad, pirmajā gadā, mēs arī neeksperimentējam ar tādiem avangardiskiem vai ļoti laikmetīgiem projektiem. Pagaidām - nē. Mēs ejam ar tādām klasiskām, visiem saprotamām lietām. Un tad pamazām, pamazām, varbūt iekļaujot programmā arī kādas laikmetīgas lietas… Tas ir tas audzinošais moments,” darbu pie satura veidošanas ieskicē Vidzemes koncertzāles „Cēsis” vadītāja Inese Zagorska.

Pirmo pusotru darbības gadu programmas veidošanā koncertzāles vadītāja raksturo kā īstu pētniecisko darbu, izzinot Cēsu kultūrvēsturisko mantojumu un vidzemnieku intereses.

„Cilvēki, kas pie mums brauc, tiešām ir vidzemnieki. Tās ir tuvākās pilsētas Cēsīm – Valmiera, Sigulda, Limbaži, brauc no Valkas, Madonas. Un arī viena liela publikas daļa tieši mūsu koncertzālē ir rīdzinieki,” apmeklētāju profilu raksturo Zagorska.

Rīgas tuvums Cēsu gadījumā ir būtisks faktors – kamēr galvaspilsētā savas akustiskās koncertzāles nav, Cēsis ir tuvākā vieta, kur baudīt profesionālu mākslu labā akustikā. Tas savukārt krietni audzējis tūristu skaitu rudenī un ziemā, kas Cēsīm ierasti bijis „tukšais” laiks.

„Tā ir atsevišķa klientu grupa, kas ikdienā varbūt neatbrauks uz Cēsīm ekskursijā. Man pat gribētos teikt, ka ar koncertzāli mēs esam piesaistījuši virs vidējā līmeņa tērētāju. Tas ir cilvēks, kurš atstāj lielāku naudu, kuram ir vajadzīgs kvalitatīvāks piedāvājums. Manuprāt, tas ir liels pienesums tieši zvaigžņotajām viesnīcām un restorāniem,” vērtē Cēsu Tūrisma attīstības un informācijas centra vadītāja Andra Magone.

Piemēram, restorāns „Izsalkušais Jānis” savas durvis vecajā ugunsdzēsēju depo vēra šopavasar, savā ziņā rēķinoties tieši ar koncertzāles publiku. Savukārt iedzīvotāji pilsētas viesiem sākuši piedāvāt dzīvokļus īstermiņa īrei.

„Tas, kas ļoti priecē, – ka Cēsīs uz dzīvi pārceļas dažādi radoši cilvēki. Man liekas, ka tā radošā aura, ko koncertzāle ir ienesusi, ir fantastiska. Arhitekti, IT speciālisti, mākslinieki, režisori – tas fascinē,” augošo Cēsu pievilcību raksturo Andra Magone.

Koncertzāles - būtisks vilcējspēks un virsvērtība

Lai gan Cēsu un Rēzeknes stāsti atšķiras, ir arī daudz kā kopīga. Jā, ir audzis tūristu skaits, durvis vērušas jaunas kafejnīcas vai restorāni, bet abās pilsētās arvien ir problēmas ar naktsmītnēm. Ja daudzsimtvietīgās zāles var aizpildīt, tad palikt visiem viesiem nav kur. Īpaši, ja jāizmitina arī liels izpildītāju sastāvs. Rēzeknē trūkst četru zvaigžņu viesnīcas, kas apmierinātu galvenokārt Krievijas skatuves zvaigžņu prasības. Pašvaldība pat ir iezīmējusi teritoriju, kur viesnīca varētu tapt, bet investoru pagaidām nav. Arī Cēsīs uz lieliem pasākumiem vietu trūkst. Tas traucē pilnvērtīgi izmantot šos daudzfunkcionālos kultūras centrus, piemēram, lieliem kongresiem vai korporatīviem pasākumiem.

Jāsecina – lai gan koncertzāles kļuvušas par būtisku vilcējspēku gan Cēsīs, gan Rēzeknē, jaunu liela mēroga investoru ienākšanai šajās pilsētās ar to vien nepietiek.   

Gan „Gors”, gan Cēsu un Liepājas koncertzāle savu attīstību nākotnē saskata tuvāko kaimiņvalstu tūristu un biznesa ļaužu piesaistē, tā apliecinot savu daudzfunkcionalitāti un spēju pielāgot telpas ļoti dažādiem pasākumiem. Piemēram, Liepājai šai ziņā būs jākonkurē ar tikai 70 kilometru attālo Palangu, kur nupat tapusi koncertzāle ar diviem tūkstošiem vietu un, tiesa gan, mākslīgo akustiku.

Reģionālo koncertzāļu spēku ar sava piedāvājuma kvalitāti mainīt līdz šim gandrīz pilnībā Rīgā sakoncentrēto profesionālās kultūras balansu apliecina arī Latvijas Radio kora lēmums savu 75.gadu jubilejas noslēguma koncertu sniegt nevis Rīgā, bet Rēzeknes „Gorā”. Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava tam licis apakšvirsrakstu „Sapnis par koncertzāli”.

"Es nebeidzu piefiksēt, atgriežoties Rēzeknē un vispār - visā reģionā, ka kopējā sajūta ir daudz pavasarīgāka, daudz garšīgāka. Nekā tāda, kas liktu bažīties par populistiskajiem teicieniem, ka jauns kultūras templis ietekmē vispār visu sabiedrību. Tas ir spilgts piemērs, ka tas nav tikai "bleķis", ka kulturālā virsvērtība, kas ienāk reģionā, naudas ziņā ir neizmērāma," uzsver Sigvards Kļava.

Vēl kāds attīstības virziens nešaubīgi būs visu trīs reģionālo koncertzāļu sadarbība, nevis konkurence, piesaistot arvien augstāka līmeņa Eiropas un pasaules māksliniekus, kamēr Rīga par savu akustisko koncertzāli turpinās vien sapņot.