Sarunā piedalās "Ģertrūdes ielas teātra" producente Maija Pavlova, platformas "Latvijas literatūra" vadītāja Inga Bodnarjuka-Mrazauskas, Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs Haralds Matulis un klarnetists, Nacionālā skaņu ierakstu nama "Skani" vadītājs Egīls Šēfers.
Partiju programmas un kultūras īpatsvars tajās
“Aizvien mazāk ticu programmatiskiem uzstādījumiem, īpaši kas attiecas uz konkrētām aktivitātēm konkrētā segmentā, jo viss parasti beidzas ar solījumiem, un mēģinājumiem ātri visu saglābt pirms vai pēc vēlēšanām,” atzīmē Maija Pavlova. “Kultūra nekad nav bijusi partiju prioritāte, izņemot "Nacionālo Apvienību", kura kultūras jomā bijusi aktīvākā. Spriežot pēc nesenajām debatēm Latvijas Mākslas akadēmijā, viss atkarīgs no katra konkrētā cilvēka, kas partijā izvēlēts par kultūras ministra kandidātu – no viņa kompetences. Tas ir vienīgais, uz ko var paļauties.”
“Programmas ir vajadzīgas, un tās arī strādātu, ja cilvēki būtu pieraduši tās lasīt,” prāto Inga Bodnarjuka-Mrazauskas.
“Tā ir problēmas otra puse – cik sabiedrība ir gatava iesaistīties. Cik lasa partiju programmas, cik aiziet novēlēt. Pati esmu novērojusi, ka ļaudis, kuri dzīvo reģionos, visbiežāk izvēlas balsot par to pašu, par ko balsojuši iepriekšējās vēlēšanās. Man tas šķiet biedējoši.”
Lasot partiju programmu īsos variantus, kas publicēti CVK mājas lapā, redzams, ka lielākajā daļā programmu kultūra kā prioritāte vispār nav pieminēta, dažos gadījumos tie ir pāris teikumi. “Varam secināt, ka ir tikai viena partija, kas būtu gatava vadīt Kultūras ministriju, un tā ir Nacionālā Apvienība, pārējo pozīcija – kad pienāks darba laiks, kaut ko darīs tāpat,” uzskata Haralds Matulis. “Bet – nav vērts to uztvert kā vienu patiesību.
Varbūt tas pat ir labi, ka kultūra programmās nav pieminēta, un tas nozīmē, ka viņi neko sliktu šajā jomā nedarīs?
Ir dažas partijas, kas taisās likvidēt Kultūras ministriju – piemēram, "KPV LV" gatavojas ieviest sešas ministrijas, un Kultūras ministrijas atsevišķi nemaz nebūtu.”
Egīls Šēfers: “Vairāk ticu tam, ko cilvēks dara, nevis raksta. Politikā jāiziet uz kompromisiem. Kultūra nav politiķu prioritāte, un patiešām Nacionālā Apvienība vienīgā iestājusies, ka vēlas savu kultūras ministri.
Varbūt tas savā ziņā bijis sabiedrības spogulis – tas varētu liecināt, ka sabiedrībai kultūra šobrīd neinteresē. Interesē pedagogu algas, veselības aprūpe. Kultūra nostumta malā.
Būtisks aspekts, ko dažas parijas piemin – nacionālās valsts jautājums. Ja gribam Latviju uzturēt kā nacionālu valsti, kultūra ir vienīgais, kas mūs atšķir. Vai vidējais latvietis to apzinās, nezinu. Varbūt tā ir mūsu nozares problēma, ka to neesam mācījuši iestāstīt.”
Maija Pavlova domā, ka tik traki nav: “Saskaņā ar rādītājiem, Latvijā kultūru patērē diezgan augstā līmenī. Iespējams, ka līdzšinējā kultūras ministre pratusi veiksmīgi apdzēst visas karstās lietas un īsākā vai garākā “saitē” turēt kultūras ļaudis, lai lielas brēkas neizceļas. Ja ir kašķi, tie paliek nozares iekšienē. Kultūrā tikuši risināti lieli un būtiski jautājumi – piemēram, radošo personu statuss, Kultūrkapitāla fonda likuma maiņa.”
“Diskusijā, kas notika Latvijas Mākslas akadēmijā, jau iezīmējās, ka budžets kultūras un mākslas nozarē ir tik trausls. Jautājums, cik pati sabiedrība ir gatava maksāt par kultūras produktiem, un cik no kultūras radītāju un vadītāju puses tiek runāts par rezultātiem, kas tiek sasniegti par piešķirto finansējumu?” vaicā Inga Bodnarjuka-Mrazauskas. “Lielākajai daļai projektu taču ir publiskais finansējums. Man patīk skaitļi, tāpēc skaitu, ko vien varu. Tas modelis, ka kultūra ir nemateriālā vērtība un kā tādu to nevaram saskaitīt, vairs īsti nedarbojas.”
“Manuprāt, visvairāk trūkst kopējās stratēģiskās domāšanas,” atzīst Šēfers.
“Ja salīdzinām ar laiku pirms divdesmit gadiem, šodien Latvijai kultūras ziņā klājas ļoti labi, taču problēma – ne vienmēr lielie līdzekļi tiek stratēģiski gudri izmantoti. Tie izšķīst mazos projektiņos. Lai visiem būtu labi. Ir ļoti grūti uzturēt lielu stratēģisku domāšanu.”
Valstiskā un nevalstiskā sektora dialogs
Šēfers arī prāto, ka no politiķiem nebūtu pareizi prasīt ilglaicīgu stratēģiju: “Politiķim jāatspoguļo sabiedrības intereses konkrētajā brīdī, tāpēc ir laiks mums, nevalstiskajam sektoram, pārņemt stratēģijas izstrādi.
Ministrs Latvijā vidēji tiek ievēlēts uz trīsarpus gadiem. Tajā laikā viņš uzsākt un realizēt kādu ideju tāpat līdz galam nevarēs.
Bet, ja sadarbības partneris ir nevalstiska organizācija, kura to darījusi daudzus gadus, tas var palīdzēt kaut ko izdarīt.”
Maiju Pavlovu savukārt biedē, ka daļa partiju vispār atvadītos no demokrātijas. “Otrs – ka tās neizprot lomu, ko nevalstiskais, pilsoniskais vai sabiedriskais sektors veic. Tā nav tikai brīvprātīgo rosīšanās!”
“Tieši tā, nevalstiskais sektors var ietekmēt lēmumus un likumus – ja redz problēmu, tad tai pievēršas, piedāvājot savus pakalpojumus, ko nepārstāv valstiskais sektors,” kolēģei piekrīt Inga Bodnarjuka-Mrazauskas. “Diemžēl jau ilgu laiku sajūta ir tāda, ka viena daļa cilvēku valstiskajā sektorā nezina, ko darīt ar nevalstisko sektoru, bet otra daļa drusku baidās, ka nevalstiskais sektors var pavērsties pret viņiem.”
“Esmu to sāpi izslimojis, ka cilvēki nesaprot kultūru,” neslēpj Matulis. “Esmu gājis pie politiķiem.
Sākumā “atskaņoju”, ka kultūra ir vērtība un nacionālās valsts pamats. Politiķi ir pieklājīgi ļaudis, dažkārt pat māj ar galvu.
Varbūt viņi arī tam tic, bet jebkuru cilvēku, kurš atnāk, viņi redz kā savas interešu grupas pārstāvi, kamēr kultūras cilvēkiem šķiet, ka viņi pārstāv Latvijas vērtību identitāti un vēl ko augstāku. Tāpēc tagad runājam tādā līmenī, kas viņiem saprotams, strādājot uz reāliem lēmumiem. Vērtības, identitātes pamats – tā ir vizītkarte, bet uz politiķiem tas nestrādā.”
Nupat pieņemts radošo personu atbalsta likums. Cīņa, lai to panāktu, bijusi ilga un arī pazemojoša. Kālab tā?
“Cilvēkam no malas varētu likties – kāpēc gan radoša persona nestrādā? Viņam grūti saprast, ka radošajā nozarē nodarbinātība ir citādāka,” teic Haralds Matulis.
“Ar ilgstošu “pilināšanu” esam izmainījuši uzskatu sistēmu. Tā bija neatlaidība. Politiķi redzēja, ka neatlaidīsimies. Tagad piešķīra pusmiljonu. Pirms vēlēšanām iestājies tāds “zvaigznīšu brīdis”...”
“Šis ir īstais brīdis – kandidāti ir gatavi solīt, tāpēc jādabū ārā skaistie solījumi,” pasmaida Šēfers.
“Pirmkārt, Rīgā tā ir koncertzāle. Sevišķi gribētu pajautāt “Saskaņas” pārstāvim – vai tad, ja nonāktu koalīcijā, jūs varētu apsolīt, ka sadarbībā ar Rīgas domi uzcelsiet koncertzāli? Otrs jautājums – ko konkrētais kandidāts darīs, lai varētu notikt stratēģiski svarīgās lietas? Kultūra tiek finansēta, bet tas nenozīmē, ka ar šo finansējumu var izdarīt skaļas lietas. Vai mainīsiet VKKF finanšu modeli? Vai konkrētajam cilvēkam kultūra ir prioritāte, un, ja tā, vai viņš par to cīnīsies arī tad, kad dalīs budžetu? Un ceturtais jautājums – kāpēc domājat, ka tieši jūs būtu labs kultūras ministrs?”
Ķirsītis uz tortes?
Vērtējot līdz šim pie varas esošo politiķu solījumus un to sakritību ar darbiem – cik daudz realizējušies solījumi kāpināt atalgojumu kultūrai?
Kultūras darbinieku problēma – viņi dara darbu, kas patīk.
Un zināmā sabiedrības daļā valda priekšstats, ka par darbu, ko tu dari ar prieku, no sirds, kuru tu mīli, kas padodas un kas gandrīz ir vai tavs hobijs, var arī nemaksāt. Iespējams, tieši tāpēc daudziem šķiet, ka kultūra ir ķirsītis uz tortes vai hobijs, par ko naudu prasīt nekorekti.
“Nedomāju, ka Latvijas cilvēki ir tik stulbi, un tos, kuri tā domā, nepārmainīsim,” uzskata Šēfers.
“Viena lieta gan – mēs paši varētu pārstāt sevi pozicionēt kā baltrocīšus, bet strādāt pie tā, lai sabiedrība redz, ka arī kultūras cilvēki smagi strādā. Sagatavot teātra izrādi vai koncertprogrammu nav viegls darbs. Pasaulē ir vispārzināms – kad labi klājas policistam un medmāsai, labi klājas arī vijolniekam. Daļa sabiedrības neapzinās, kāpēc jautājums ir tik aktuāls.
Kopš esam Eiropas Savienībā un darba tirgus ir atvērts, mūzika ir joma, kurā valodas barjera neeksistē. Mūziķis ātri var nonākt vietā, kur labāk maksā.
Lūk, problēma – mums ir laba studiju bāze, sagatavojam mūziķus, kuri aizbrauc uz ārzemēm, un rezultātā nav cilvēku, kas nāk mācīties vai strādāt uz Mūzikas akadēmiju.”
Vēl viena konfrontācija, kas nozares iekšienē – atalgojums vērsts uz kultūras būvi. Kas svarīgāks – cilvēki vai cements? “Šī ir liela problēma visā Eiropā – politiķim viegli iestāstīt, ka vajag māju, bet viņš nesaprot, ka tajā mājā kaut kas jāliek iekšā, ka mājai bez satura nav jēgas,” uzskata Egīls Šēfers.
Kultūra, cittautieši un diaspora
“Liela iedzīvotāju daļa lieto un patērē importētu saturu,” uzskata Inga Bodnarjuka-Mrazauskas. “Kaut vai Dailes teātrī – cik daudz ir izīrētu vakaru! Ir liels piesātinājums ar māksliniekiem un mūziku. Mēs visi zinām, cik grūti nākas publiku uzrunāt. Daudzus gadus strādājot ar bilingvālo tekstgrupu “Orbīta” un apmeklējot tās pasākumus, sākumā biju šokēta, jo ieraudzīju cilvēkus, kurus vispār nebiju redzējusi citos kultūras pasākumos. Un visi savukārt redzēja, ka esmu cilvēks no malas.”
Diskusijas dalībnieki atzīst: protams, cilvēku intereses mainās, taču ļoti bieži kultūras organizācijās cittautiešus ignorējam, izliekoties, ka viņu nav. Kaut ko lietas labā varētu darīt integrācijas departaments, bet arī tas, ja izsūtīsim relīzi krieviski, neko vēl nenozīmēs. Cilvēks, kurš atnāks uz koncertu Kongresu namā, nebūs tas pats, kas nāks uz Lielo ģildi.
Interesantas pārmaiņas notiek Rīgas Krievu teātrī. Tā jaunā direktore Dana Bjorka atzinusi, ka teātris līdz šim bijis pārāk noslēgts pret latviešu skatītāju.
“Taču jautājums jau ir ne tikai par krieviski runājošo cilvēku integrāciju, bet arī latviešu solidaritāti – mums ir labēja valsts, visi dzīvo pa vienam. Piemēram, kas tiek darīts manis integrācijā? Ka valsts par to rūpētos – es to nejūtu,” piezīmē Matulis.
Toties rūpes par latviešu diasporu tiek izrādītas arvien biežāk. Jautājums, ko ar to vēlamies panākt? Ja gribam, lai atbrauc atpakaļ, ar viņiem jāstrādā. Kam tas ir svarīgi? Vai politiskajai elitei, jo tas labi izskatās, un otrs – vai no tā ir ekonomiskais ieguvums, un vai sabiedrībai tas ir vajadzīgs? “Arī viņi ir Latvijas pilsoņi, kuri maksā nodokļus, piedalās vēlēšanās, un viņiem arī ir savas vajadzības, tai skaitā kultūrā. Valstij jāņem tas vērā!” uzskata Šēfers.
