Tiešsaistē no koncertzāles “Cēsis” 3. aprīlī būs skatāms koncerts, kurā savas soloprogrammas ar skatījumu uz šo laiku klausītāju tukšā zālē izspēlēs pianisti Reinis Zariņš, Andrejs Osokins un Daumants Liepiņš. Bet sestdien, 4. aprīlī, uz izrādi “Taņas dzimšanas diena” tiešsaistes versijā aicina Ģertrūdes ielas teātris. Tie ir tikai daži no piemēriem, kā vīrusa apstādinātā kultūras pasaule un skatītāji mēģina aizsniegt viens otru digitālajā vidē.
Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) bija pirmais, kas savu klātienei iestudēto programmu dienu pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas nospēlēja tukšā zālē ar bezmaksas pārraidi internetā. Orķestra direktore Indra Lūkina stāsta, ka tas bijis spontāns lēmums – sagādāt klausītājiem prieku šādā šoka brīdī.
“Arī praktiskā puse bija tāda, ka programma jau bija sagatavota, bija iesaistīti viesmākslinieki no trim dažādām valstīm, un ļoti gribējās cilvēkiem to sniegt. Bet mūziķiem uz skatuves, kā viņi teica, bija ļoti dīvaina sajūta – viņi nejuta skatītāju enerģiju,” stāsta Lūkina.
Tomēr piespiedu apstākļos īstenotais eksperiments izrādījās veiksmīgs. Koncerts joprojām ir skatāms internetā un ir pieprasīts.
“Mums ir informācija, ka apmēram 20 tūkstoši šo koncertu ir noskatījušies un noklausījušies. Simfoniskajam koncertam mēs tādu auditoriju nekad, nekur vienā koncertā nebūtu varējuši sasniegt. Droši vien tieši tāpēc, ka šis bija tāds unikāls gadījums, unikāla diena, tādēļ arī klausītāju uzmanība bija tik liela. Bet mēs zinām, ka, piemēram, par “Berlīnes filharmoniķu” [tiešsaistes koncertiem], kuri laikam pirmie iesāka tā saukto “Digitālo koncertzāli”, ir ārkārtīgi liela klausītāju interese.”
Pasaules pieredze jau pirms vairākiem gadiem likusi arī LNSO domāt par to, kā aizsniegt klausītājus, kuri dod priekšroku digitālajai videi vai gluži vienkārši no reģioniem nevar atbraukt uz visiem koncertiem, ko gribētu redzēt.
“Bet tas ir finanšu jautājums. Tādās koncertzālēs kā Berlīnes filharmonija visa tehnika jau ir iebūvēta, līdz ar to izmaksas viena koncerta straumēšanai galvenokārt saistās ar autortiesībām un izpildītāju tiesībām. Mūsu gadījumā, arī 13. marta koncertā, tās ir arī izmaksas tehniskā ziņā – filmēšana, tiešraidīšana, skaņas ieraksts,” uzskaita Lūkina.
Arī Latvijas Nacionālā opera un balets (LNOB) uz piespiedu dīkstāvi reaģējis ar bezmaksas iespēju nedēļas nogalēs skatīties uzvedumus tiešsaistē ar operas pētnieka Mikus Čežes komentāriem. Tiesa gan, ieraksti pieejami tikai 48 stundas pēc publicēšanas.
“Skaitļi ir ļoti labi – mums ir vairāk nekā 10 tūkstoši skatījumu tikai pirmajās divās nedēļās. Faktiski tās ir desmit pilnas lielās zāles,” saka operas valdes loceklis Sandis Voldiņš, tomēr uzsver – tas ir īstermiņa risinājums.
Bezmaksas kultūras satura internetā pašlaik jau ir tik daudz, ka sāk kļūt grūti tikt līdz skatītājam.
“Lielās problēmas ilgtermiņā ir divas, par ko, manuprāt, tūlīt visiem būs jāsāk domāt. Pirmkārt, vai un kā tas ietekmēs patērētāju paradumus un vēlmi klātienē patērēt kultūru, un, otrkārt, tie, protams, ir ieņēmumi. Mums ir salīdzinoši vienkāršāk, jo lielākā daļa mūzikas, kā Verdi, Guno, Čaikovskis, nav aizsargāta ar autortiesībām. Līdz ar to mums šobrīd neveidojas ļoti lieli izdevumi. Bet, kā es zinu, piemēram, teātriem likt izrādes internetā – tas ne tikai nenes ienākumus, bet vēl arī rada izdevumus. Tipiski tieši ieņēmumu daļa bija tā, no kuras finansēja jaunus uzvedumus. Šis process pašlaik ir pārtraukts. Nav naudas, no kā to finansēt,” viņš norāda.
Opera modelējusi iespēju piedāvāt regulāru maksas saturu internetā, tomēr secināts, ka tehniskā ziņā tie būtu lieli izdevumi, kas vietējā tirgū diez vai atmaksātos.
Pirmie, kas riskēja pārdot biļetes uz interneta tiešraidē redzamu teātra izrādi, bija kultūras nams “Wiktorija” Liepājā, kas pirms nedēļas platformā Bezrindas.lv demonstrēja Goda teātra izrādi “Bļitka”. Tā saucamās “dzīvokļa biļetes” (viena biļete uz visiem, kas skatās pie viena ekrāna) cena bija pieci eiro, kas ir mazāk nekā klātienē. Pasākumu režisore un producente Maija Kalniņa lēš, ka izrādi noskatījās vairāki tūkstoši cilvēku ne vien Latvijā, bet ārzemēs. Tas iedrošināja turpināt ar komiķa Rūdolfa Kugrēna stāvizrādi.
“Atšķirībā no ierakstiem, kas pašlaik ir ļoti daudz pieejami bez maksas un labā kvalitātē, sapratām, ka cilvēkam ir ļoti svarīgs tas “šeit un tagad”. Atgriezeniskā saite caur komentāriem internetā, kas tur virmo, cilvēki dalās savās sajūtās – tas ir tas, kas mums šodien ir atņemts un kā ļoti pietrūkst, un ko caur šo straumēšanu mēs varam dāvāt,” viņa saka.
Pēc tiešraides beigām izrādes internetā nav pieejamas, jo rīkotāji respektē aktieru vēlmi tās nākotnē rādīt arī klātienē. Mērķis ir pēc iespējas pietuvoties “dzīvas” izrādes sajūtai.
“Mēs saņēmām fotogrāfijas, kā cilvēki gatavojas šai vakara izrādei, kā klāj galdus, kā ģimene sanāk kopā. Kāda ģimene pat bija savā viesistabā izveidojusi tādu kā “teātra kafejnīcu”,
kur kāds bērns bija izgatavojis cenu zīmes suliņai, bija izcepti cepumiņi,” smejas producente.
Maksāt par kultūras saturu digitālajā vidē daudzviet pasaulē klausītājiem jau ir ierasta lieta. Piemēram, Berlīnes filharmonijas “Digitālās koncertzāles” abonements maksā 15 eiro mēnesī, bet tiešsaistes platformā “Takt1” pašlaik gada abonementu klasiskās mūzikas koncertiem var iegādāties par 75 eiro. Tiesa, arī “Takt1” krīzes laikā radis izņēmuma iespējas un pagājušajā svētdienā bezmaksas tiešraidē no tukšas Dortmundes koncertzāles translēja ērģelnieces Ivetas Apkalnas solokoncertu.
Apkalna sarunā no Berlīnes stāsta, ka daudzo šā brīža ierobežojumu dēļ koncerta tehniskā puse bijusi ļoti sarežģīta, tomēr šī uzstāšanās paliks atmiņā kā ļoti īpaša.
"Man bija tāda maģiska, atļaušos skaļu vārdu – varbūt pat dievišķa – sajūta, ka esmu nolaidusies uz neapdzīvotas planētas, kur cilvēki ir izsalkuši pēc mūzikas un kur katra mana nots ļoti daudz nozīmē.
Šis nozīmīgums un svars, kas gūlās uz maniem pleciem, vienlaikus arī vārdos neizsakāma līksme, ka tomēr ir iespēja iznākt uz skatuves, mijās vienā kokteilī, kas radīja absolūti neaizmirstamas sajūtas. Savdabīgākais, protams, bija iznākt paklanīties un nesaņemt aplausus, pie kā ikviens mākslinieks ir pieradis. Bet tieši tas, manuprāt, sniedza maģisku pieskārienu visai atmosfērai. Jo dažkārt, darot kaut ko klusumā, tas iegūst vēl lielāku spēku un nozīmi. Tieši šī sasveicināšanās ar publiku, kuras, kā pēc tam dzirdēju no intendanta, bija daudz. Tie bija tūkstoši, kas skatījās un vēl skatīsies šo koncertu, jo tas būs vērojams internetā vēl divus gadus, un es dzirdēju viņus klusumā," saka Apkalna.
Tiesa gan, koncertu un izrāžu lielākais trumpis ir tieši klātbūtnes efekts, un Apkalna tic, ka klausītāju interese par dzīvo izpildījumu nemazināsies arī pēc šīs krīzes beigām.
“Protams, nu jau vairākas sezonas redzam, ka cilvēki labprāt iegādājas “digitālās koncertzāles” vai kādas citas platformas abonementu, jo tas patiešām dod iespēju “apbraukāt” koncertzāles ne vien Eiropā, bet arī Āzijā un Amerikā, un redzēt to, ko citkārt arī finansiālu iemeslu dēļ nevarētu redzēt un dzirdēt. Bet man līdz šim ir bijis liels prieks redzēt, ka tas nebūt nav mazinājis cilvēku skaitu koncertzālēs,” saka ērģelniece, piebilstot –
gribas cerēt, ka digitālās iespējas ļāvušas paplašināt klausītāju loku ar ļaudīm, kuri uz koncertzāli, iespējams, nekad neatnāktu.
