Viens no ziņojumā aplūkotajiem variantiem ir atgriešanās pie starptautiskajā konkursā uzvarējušā projekta uz AB dambja. Šajā gadījumā ir runa par milzīgu valsts līdzekļu ieguldījumu, zinot, cik tehniski sarežģīts ir projekts. Ministre min, ka būtu jārēķinās ar 100 miljoniem eiro.
Otrs – Kongresu nama pārbūve. To kā variantu piedāvā Rīgas pašvaldība. Šajā gadījumā iegūstam multifunkcionālu zāli. Te finansējums būtu sadalīts starp valsti un pašvaldību.
Trešais variants ir publiskā privātā partnerība, kur konkursa kārtībā tiek izvēlēts privāts partneris, kurš nāk ar savu privāto kapitālu, turklāt viņam dota iespēja apgūt Eiropas fondu finansējumu.
„Viens no šiem variantiem ir jāizvēlas,” uzsver ministre. „Prasība, ka rezultātā jāiegūst laba akustiskā zāle, ir pamatlieta, ko mēs saglabājam. Jācer, ka valdība pieņems gudru un tālejošu lēmumu, bet tas nebūs viegli.”
Melbārde atklāj, ka, pēc Kultūras ministrijas domām, visātrāk iegūt Eiropas fondu finansējuma līdzdalību un valsts budžeta iesaisti iespējams publiskā privātā partnerībā, panākot to, ka ir atsevišķa akustiskā zāle lielākā kompleksā.
„Ideālais variants, ka šī zāle ir valsts īpašums. Tad ir divi varianti – vai nu uzreiz, vai nu pakāpeniski izpērkot, atkarībā, kuru variantu izvēlamies,” norāda Melbārde, atgādinot par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra akūto nepieciešamību pēc jaunām darba telpām.
Pēc Melbārdes domām, Ministru kabinets varētu lemt par akustiskās koncertzāles jautājumu jau tuvākajā laikā.
„Protams, es kā kultūras ministre varētu teikt, ka mēs gribam ideālu zāli, līdzīgu kā uz AB dambja, bet es saprotu, ka tādu mums vajadzētu gaidīt acīmredzot vismaz 20 gadus, bet gribētos, lai tas jautājums tiek atrisināts ātrāk,” saka Melbārde.
Iepriekš jau vēstīts, ka pilsētplānošanas speciālisti un koncertu rīkotāji, jūnijā iepazīstoties ar trīs iespējamām akustiskās koncertzāles un konferenču centra projektu idejām, nespēja vienoties, kurš no piedāvātajiem variantiem būtu optimālākais.
KM paredz, ka koncertzāles kompleksā ik gadu jānotiek 60 līdz 100 simfoniskās un akustiskās mūzikas koncertu un zālē jābūt 1400 klausītāju vietām. Turklāt neiztrūkstošām jābūt Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) darba un mēģinājumu telpām, kā arī citām pasākumu palīgtelpām.
Akustiskās koncertzāles nepieciešamību Rīgā daudzkārt publiski uzsvēruši gan mūziķi un kultūras darbinieki, gan ārvalstu viesi, amatpersonas un eksperti.
Pilna intervija ar Daci Melbārdi
