ĪSUMĀ:
- Teātru un koncertzāļu durvis slēgtas jau 18 nedēļas.
- Taupības pasākumu ietvaros samazinātas algas.
- Iespējas nopelnīt digitālajā vidē niecīgas.
- Igaunijas un Lietuvas teātros situācija nav tik dramatiska.
- Kultūras ministrijas arī šogad izmaksās kompensācijas, lai valsts dotētie teātri nosegtu pamatvajadzības.
- Teātri un koncertzāles gatavas strādāt pat ar 30% piepildījumu vai uzņemt tikai vakcinētos skatītājus.
- Pesimistiskā prognoze – teātru un koncertzāļu dīkstāve turpināsies līdz rudenim.
Ieilgusī dīkstāve kļūst neizturama
Jau vairāk nekā četrus mēnešus jeb 18 nedēļas Latvijas profesionālie teātri un orķestri strādā aiz slēgtām durvīm. Pirmizrādēs, kuras notiek pēc plāna, vienaldzīgi noraugās tukši krēsli. Koncerti tiek pārraidīti tiešsaistēs, kuras paši mūziķi fiziski neredzamo skatītāju dēļ dēvē par “spoku” koncertiem.
Covid-19 aprautā sezona māksliniekiem nesusi skarbas pārdomas, vai dzīvē nevajag ko mainīt. Arī Nacionālā teātra aktieris Mārcis Maņjakovs atzīst, ka ilgā dīkstāve likusi sev uzdot jautājumus. “Aktiera profesijā jau tā sajūta ir visu laiku, jo tu kā aktieris esi ļoti atkarīgs no piedāvājuma, no režisora, un tajā brīdī, kad tu kļūsti par normālu cilvēku un kādu laiku esi no tā visa nost, iezogas doma, vai to atkal vajag darīt, vai vajag kaut ko mainīt,” atklāts ir Maņjakovs, kuram dīkstāve ir likusi saprast, ka aktiera profesija ir viņa aicinājums. “Šī profesija, ko esmu izvēlējies, man ir svarīga. Nu jācer, ka dzīve iegrozīsies tā, ka es varēšu priecēt skatītājus ar labām lomām,“ cer aktieris.
Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba ir pārliecināts, ka
pārdomās par savu tālāko dzīves ceļu ir pilnīgi visi.
“Mēs strādājām labi, pat teicami. Dažubrīd pat izcili. Pēdējo piecu gadu laikā esam nominētākais teātris Latvijā, un mums to vienkārši “norauj”. Salīdzināšu ar hokejistu, kurš skrien, slido, visu laiku met ripas iekšā, labi aizsargājas, visu dara, ko vajag uz laukuma, un viņam pasaka, nē, gadu tagad sēdi. Vari slidot ar visiem, vari trenēties, bet uz laukuma neiesi,” tēlaini situācijas bezcerīgumu raksturo Vimba.
Teātros ieslēgts taupības režīms, samazinātas algas
Skatītāju trūkumam ir divējādas sekas. Viena lieta ir lielā nevajadzības sajūta, otra – iztika. Tāpat kā citām Kultūras ministrijas kapitālsabiedrībām, arī Nacionālajam teātrim gandrīz puse iztikas līdzekļu ir jānopelna pašam.
Nespējot pārdot biļetes, budžeta samazinājums ir dramatisks – aptuveni 2,5 miljoni eiro. Teātris sācis strādāt taupības režīmā.
Ar Kultūras ministrijas dotāciju ir iespējams nosegt komunālos maksājumus, bet algas – tikai daļēji. Algas ir samazinātas pilnīgi visiem, ieskaitot direktoru. “Tie trūkstošie divi ar pusi miljoni ir tie līdzekļi, kas nevis nonāk manā vai kaut kādā mistiskā seifā teātrī, bet tie nenonāk to darbinieku maciņos, kas šeit strādā. Tas viss ir viņiem atņemts, viņu ģimenēm, viņu sapņiem,” skarbs ir Vimba. Tiesa, samazinātās algas tieši neietekmē darba procesu. Pagaidām izrādes tiek gatavotas no ietaupījumiem iepriekšējos finanšu periodos.
Ar digitālo piedāvājumu peļņas iespējas niecīgas
Teātri un orķestri bezcerībā nav nolaiduši rokas. Latvijas Nacionālais teātris, Rīgas Jaunais teātris, arī Leļļu teātris un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris piedāvā nelielu daļu sava repertuāra vai īpaši veidota satura iegādāties un skatīties tiešsaistē. Tāpat biļetes uz digitāliem koncertiem piedāvā Latvijas Nacionālais un Liepājas simfoniskais orķestris. Arī koncertorganizācija “Latvijas koncerti” un Nacionālā opera un balets nodrošina mūzikas pārdzīvojumu interneta tiešraidēs. Tomēr finansiālais ieguvums ir niecīgs. Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore Indra Lūkina neslēpj, ka viņa tiešsaistēm šajos apstākļos redz citu jēgu: “Finansiāli tas nav atspaids. Finansiāli būtībā mēs ieguldām, bet mēs esam organizācija, kas saņem publisko finansējumu. Tāpēc viens ir dot cilvēkiem gandarījumu, otrs ir mūziķiem uzturēt formu, kuru nedrīkst pazaudēt.” Arī Kultūras ministrija (KM) atzīst, ka digitālā satura pārdošana nespēj segt zaudējumus, taču šo iespēju nedrīkst norakstīt.
“Pēdējais kultūras patēriņa pētījums pierādīja, ka cilvēki patiesībā ir gatavāki maksāt naudu par kultūras patēriņu digitālajā vidē, nekā mums līdz šim šķita,”
norādīja KM valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš.
Lietuvas un Igaunijas teātros dīkstāves radītais posts mazāks
Covid-19 nav žēlojis arī Igauniju un Lietuvu, taču tur situācija nav tik dramatiska. Lietuvas Nacionālais drāmas teātris šo sezonu sāka ar sešiem jauniestudējumiem.
Lietuvas lielākais teātris nevienu aktieri nav atlaidis, un arī algas neesot samazinātas.
Teātra direktors Martins Budraitis stāsta, ka visu laiku tiek domāts, ko vēl varētu darīt, lai nopelnītu: “Izveidojām lekciju ciklu, kur aktieri un citi teātra darbinieki, arī tehniskais personāls stāstīja par savu darbu, savu profesiju, piemēram, kā veidot dekorācijas, kā analizēt tekstu, kā tēlot. Šīs stundas piedāvājām skolām – sākot no 1. līdz 12. klasei. Cikls bija ļoti pieprasīts.“ Igaunijā līdz marta sākumam saslimstības rādītāji auga ļoti lēni, un ierobežojumi bija daudz mīkstāki. Pēc pilnīgas teātra durvju slēgšanas pērnajā pavasarī, vasarā un rudenī līdz pat oktobrim teātra zāles varēja būt līdz pēdējai vietai aizpildītas. Novembrī, decembrī un atkal februārī izrādes varēja notikt ar 50% piepildītām zālēm. Martā, tāpat kā janvārī, teātri atkal ir slēgti. Igaunijas Drāmas teātra direktors Reins Oja uzsvēra, ka pagaidām nav bijis jāsamazina algas, lai gan arī viņiem – valsts dotētam teātrim – puse izdevumu jāsedz pašiem. “Pagājušajā gadā mēs saņēmām papildu finansējumu no valsts, arī janvārī un arī šobrīd valdība ir apsolījusi, ka kultūra un vēl citas skartās nozares saņems valsts atbalstu, tāpēc ceram, ka spēsim izdzīvot un vismaz daļēji strādāt,” par tuvāko nākotni stāstīja Oja. Igaunijas Drāmas teātra direktors rēķina, ka bez papildu atbalsta teātris varētu vēl izdzīvot 6 mēnešus.
Teātru izdzīvošanu noteiks valdības piešķirtais atbalsta apmērs
Savas izdzīvošanas iespējas daudz sliktākos apstākļos nekā kaimiņiem rēķina arī mūsu teātri un orķestri. Lai nodrošinātu darbinieku algas atcelto kultūras pasākumu dēļ, valdība pērn piešķīra teātriem 3,09 miljonus eiro. 2,4 miljonus eiro saņēma Latvijas Nacionālā opera un balets, bet 420 tūkstošus eiro koncertorganizācijas. Otrā dīkstāve ir izvērtusies krietni garāka. Kultūras ministrijā izveidota darba grupa, kurai mēneša laikā – līdz 12. aprīlim – ministram jāiesniedz ziņojums ar aptuvenām aplēsēm, kāds finansējuma apjoms varētu būt nepieciešams šim gadam. “Mēs jau esam sākuši rēķināt, kāda būs šī finanšu ietekme, kā būs iespējams kompensēt to, ko teātri par spīti ieviestajiem taupības pasākumiem tomēr nespēs nopelnīt paši. Kāds ir reālais mīnuss budžetā, kas šī gada griezumā ietekmē viņu iespēju norēķināties gan par komunālajiem un infrastruktūras maksājumiem, gan izmaksāt algas darbiniekiem,” norādīja Zariņš.
Taču bez finanšu atbalsta, teātri un koncertzāles grib skaidru atbildi, pie kādiem nosacījumiem tie atkal varēs uzņemt skatītājus un sākt pelnīt paši.
Teātri un koncertzāles gatavas lieliem kompromisiem
Valmieras teātra direktore Evita Ašeradena atzīst, ka “teātris – sabiedrības paraugdaļa, nedarīs neko, kas būtu pretrunā ar valdības lēmumiem un virzienu”, taču ir vajadzīga skaidrība, kādos apstākļos būs iespējams atsākt darbu. Teātru direktori atrodoties gaidīšanas stadijā un ir gatavi stāties pretim jebkuram izaicinājumam, taču uzdevuma nav. “Mēs runājam tikai par veikaliem, precēm un par kaut kādām sadzīviskām lietām, bet
maz tiek runāts par to, ko šis laiks nodara bērniem, kuri neredz kultūru, un ko tas nodara pārējiem, kuri sēž mājās katru vakaru un redz tikai televizoru, bet netiek uz izrādēm.
Mēs esam gatavi darīt visu, lai spēlētu un tiktos ar skatītājiem,” atklāta ir Ašeradena. Kultūras iestādes jau ir daudz darījušas, lai radītu vīrusa izplatībai nedraudzīgāku vidi, un gatavas piemēroties vēl vairāk. Indra Lūkina norāda, ka jau kopš pagājušā gada pavasara paplašināta skatuve: “Tas nozīmē, mēs esam ar skatuvi iegājuši skatītāju zālē, lai mūziķi varētu sēdēt distancēti. Katram mūziķim ir sava individuāla pults, kas agrāk tā nebija stīgu instrumentiem. Katrs šobrīd ir pusotra metra distancē, un tāds ir tas ikdienas standarts.“ Lielākos teātros pat iespējams nodalīt ieejas ēkā un skatītāju zālē, lai cilvēku plūsmas nekrustotos. Evita Ašeradena ieskicē vairākus scenārijus: “Tiek mērīts telpas lielums attiecībā pret skatītāju skaitu, skatītāji sēž ar maskām vai bez, tad ir telpas piepildītība – 30%, 50% un vairāk. Protams, pēdējā versija ir tāda, ka nāk vakcinētie plus ar testiem. Tad var arī šo 100% piepildītību.”
Privātie pasākumu rīkotāji izteikušies, ka varētu apsvērt ideju, ka pirms pasākuma tiek veikta skatītāju eksprestestēšana,
lai vēlāk – ar pierakstītu kontaktinformāciju – būtu precīzi un ātri iespējams atrast cilvēkus, ja kāds pasākumu apmeklējušais pēcāk saslimtu.
Skandināvijā aizliegumiem reģionāla pieeja, Vācijā – individuāla
Mākslinieki aktīvi seko, kā Covid-19 apstākļos koncertdzīvi turpina organizēt citās valstīs. LNSO galvenais diriģents Andris Poga kā piemēru min Skandināvijas valstu pieredzi, kurās ierobežojumus piemēro reģionāli. “Ja, piemēram, pilsētā lielāks risks inficēties, tad viss tiek aizslēgts ciet, un viss tiek atcelts. Ja ir cita pilsēta, kur šī situācija ir labāka, tad pie noteiktiem nosacījumiem var notikt koncerti. Piemēram, Stavangeras orķestris joprojām turpina koncertus ar publiku klātienē. Bija atļauts zālē būt 200 cilvēkiem, tagad 100. Reizēm tiek koriģēts repertuārs atkarībā no distancēm uz skatuves, no mūziķu skaita, bet koncertdzīve turpina funkcionēt,” pastāstīja Poga. Uldis Zariņš neslēpa, ka darba grupa pārskata sanitāro protokolu, ņemot vērā citu valstu pieredzi: “Mēs zinām, ka Vācijā ir interesants modelis, kur tiek skatīta nevis situācija visā valstī, bet tur ir daudz “granulārāks” modelis. Kādi ir konkrētie nosacījumi katrā konkrētā norises vietā, ņemot vērā arī ventilācijas īpatnības, tehniskās nianses.” Taču
pagaidām valdība neordināriem risinājumiem attiecībā pret teātriem un koncertzālēm nav gatava.
Optimistiskās un pesimistiskās prognozes
Atšķirībā no veikaliem teātri un koncertzāles nevar atvērt durvis nākamajā dienā pēc valdības lēmuma. “Tā neziņa dzen vairāk izmisumā nekā veikalus, tāpēc ka mums jau jāsagatavojas, mēs esam atkarīgi no cilvēkiem, no viņu izpirktā biļešu daudzuma. Lai sāktu strādāt jūnijā, mums jāsāk pārdot biļetes aprīlī,” pastāstīja Valmieras teātra direktore. Tieši tas pats atteicas uz brīvdabas izrādēm, lai tās būtu kvalitatīvas, jāsāk gatavot laikus. Tomēr Kultūras ministrija konkrētu darbības plānu neskaidrās epidemioloģiskās situācijas dēļ nespēj dot. Visticamāk, vismaz tuvākajos mēnešos nekas nemainīsies.
“Ir optimistiskais scenārijs, ka vasaras vidū tiešām ir kritiskais īpatsvars sapotēts un slimības izplatības rādītāji kļūst labāki, un līdz ar to teātri var uzsākt darbību vasarā vai rudens sākumā.
Pesimistiskākais scenārijs, kas mums droši vien ir arī jāņem vērā. Šī situācija, ka teātri nestrādā un nevar tikties klātienē ar publiku, varbūt ieilgs pat ilgāk,” drūmo realitāti iezīmē Zariņš.
Pagaidām pat matemātiski nav iespējams izrēķināt, kad atkal teātri un koncertzāles būs piepildītas līdz pēdējai vietai un cilvēki vairs neuztrauksies, ja blakus kāds iekleposies.
Pasaules Veselības organizācijai vēl nav precīza skaitļa, cik lielai sabiedrības daļai jābūt vakcinētai, lai pilnībā apturētu Covid-19 izplatīšanos.
