ĪSUMĀ:
- Mākslas augstskolās uzskata, ka jaunās padomes, kurās darbotos ārējie eksperti, nozīmēs autonomijas zudumu.
- Latvija ir pēdējā valsts Eiropas Savienībā, kurā augstskolu pārvaldībā neiesaistās ārējie eksperti.
- Mākslas augstskolas statusu un vārdu nezaudēs.
- Reformu nebūs iespējams pilnvērtīgi realizēt bez papildu bāzes finansējuma, tomēr finansējuma pieaugums nozarei netiek solīts.
- Ziņojums paredz, ka, reformas rezultātā samazinoties augstskolu skaitam, savstarpēji integrējoties, augstskolas saņems lielāku valsts finansējumu.
- Konceptuālais ziņojums izskatīšanai valdībā varētu nonākt 11. februārī.
- Augstskolas norāda uz ziņojuma izstrādes procesa nepilnībām – necaurredzamību un sasteigtību.
Rekordliels augstskolu skaits, nevajadzīgu profesiju pārprodukcija, stagnācija un atpalicība laikā – ar šādiem argumentiem pamato gaidāmo augstskolu reformu nepieciešamību. Situācijas lakmusa papīrīti iekrāsojusi arī Latvijas Universitātes rektora pārvēlēšana – uzskata reformatori.
Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens (“Jaunā Vienotība”) skaidro: “Šobrīd ir sistēma, kad tiek vēlēti profesori, kas paši sevi ievēlē, tad tie ievēlē dekānu, un tad rektoru. Un bieži vien pēc principa – šis izskatās solīds un mūs netraucēs. Tas varēja darboties kādu laiku, bet šobrīd, ja mēs skatāmies uz četriem lielajiem jautājumiem – globalizācija, tehnoloģiju straujā attīstība, klimata pārmaiņas un zināmā mērā demokrātijas krīze – augstskolas šobrīd uz šādiem jautājumiem atbildēt nevar un nav palīdzējušas sagatavot sabiedrību, ne arī par šiem jautājumiem interesējas.”
Apjukumu nozarē, galvenokārt, radījuši divi jautājumi – kuras no augstskolām turpmāk saglabās universitātes statusu un kā tās nākotnē pārraudzīs.
Pirmais problēmjautājums – augstskolu autonomija
Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektors Kristaps Zariņš uztraucies par augstskolu autonomiju: “Augstskolu likums Latvijā nosaka, ka augstskolas ir autonomas un augstākā lēmējinstitūcija ir [augstskolas] Satversmes sapulce. Katrai augstskolai ir sava Satversme – tas ir kā valstij konstitūcija, kura ir apstiprināta parlamentā. Un šī satversme ievēlē rektoru un lemj par stratēģiju, augstskolas attīstību utml. Ja šajā pārmaiņu procesā ir iecerēts likvidēt Satversmi un radīt padomi, kurā lemtu gan par augstskolas stratēģiju, gan budžetu un finansējumu, tad jautājums – ko dara rektors?”
Taču Arvils Ašeradens norāda, ka šobrīd Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav institūcijas, kurai augstskolas atskaitītos:
“Augstskolas dzīvo savu noslēgtu dzīvi, īsti nevienam neatskaitoties par to, ko dara, par to varam pārliecināties, ka neviens nepēta, kas notiek ar augstskolu beidzējiem. Neatskaitās par zinātni nevienam.”
Tāpēc tagad piedāvātajā modelī iekļautas padomes, kurās darbotos arī sabiedrības pārstāvji, pārrunātu sabiedrības attīstības vajadzības un spriestu, vai augstskola tās risina.
Padomēs iecerēts iekļaut 30% ārvalstu pārstāvjus, uzsver Mākslas akadēmijas rektors. Viņaprāt, tas norādot uz viedokli, ka “mēs neesam tik gudri, lai varētu vadīt savas augstskolas.”
“Manā ieskatā tā ir apzināta, kontrolējoša sistēma, kā rezultātā var vieglāk lemt par to, kuras fakultātes, nodaļas ir vajadzīgas, kuras nav. Vienu gadu var nolemt, ka nav vajadzīgi scenogrāfi, tāpēc, ka mums teātriem viņu pietiek. Ir baža par to, ka cilvēki, kuriem var nepietikt kompetences, lems, ko augstskolai mācīt jeb nemācīt, kādu pētniecisko darbu veikt/neveikt,” skaidro rektors.
Kristaps Zariņš arī pauž bažas, vai ārvalstu padomes locekļi būs motivēti veicināt Latvijas augstskolu izaugsmi Eiropā.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā (LIZDA) uzskata, ka augstskolām pašām jālemj, vai šādas padomes ir nepieciešamas, norāda LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga.
“Ja augstskolas pašas tiek galā un rādītāji ir augšupejoši, tad - priekš kam to vajag? Lieku institūciju, kurai papildus nepieciešams finansējums,” vērtē Vanaga.
“Tā kā tur šobrīd sarakstīts, es negribētu būt augstskolas rektors – budžetu lemj padome, stratēģiju – padome, personālpolitiku – padome, visu lemj padome. Un nav pat amatpersonas, bet – kā var atnākt cilvēks no malas pieņemt ļoti būtiskus lēmumus bez atbildības?”
Kultūras un mākslas augstskolu gadījumā padomes locekļi būs jāizraugās Kultūras ministrijai.
Otrais problēmjautājums – augstskolu tipoloģija
Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) rektore Rūta Muktupāvela skaidro, ka mākslas augstskolām īpaši svarīgas ir plānotās izmaiņas tipoloģijā, jo esot ārkārtīgi svarīgi saglabāt savu nišu.
“Ja mēs tiekam pazemināti statusā un zaudējam universitātes statusu, tad mēs [būsim] vienīgie no Baltijas valstīm, kas kļūst par augstākās profesionālās izglītības iestādi un vairs nevar līdzvērtīgi komunicēt ar Eiropas līdzīga statusa augstskolām, nemaz nerunājot par Igauniju un Lietuvu, kur viņiem [mākslas augstskolas] skaitās universitātes tipa augstskolas,” skaidro Muktupāvela.
“Pastāv risks, pazeminot mūsu statusu, ka mūsu beidzēji nevarēs turpināt uzreiz studijas, piemēram, maģistra programmās ārzemēs, jo atšķirība starp profesionālā tipa augstskolām un zinātniskām augstskolām, kas ir universitātes, piemēram, ir tāda, lai turpinātu studijas maģistra līmenī, būtu jāmācās vēl viens gads papildus.”
Arī Mākslas akadēmijas studentu apvienība ir sagatavojusi savu ziņojumu, kurā lūgts “definēt un atspoguļot pētījumus, skaidri parādīt to aprēķinu, kā tas viss varētu strādāt nākotnē, jo šobrīd tas ir neskaidrs,” stāsta Mākslas akadēmijas studente Santa Leimane.
Līdzīgi savas šaubas pamato Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) rektors Guntars Prānis, uzsverot, ka, pirms tiek veiktas jebkādas reformas, “vajadzētu pavaicāt – ko mēs ar to sasniegsim un nevis tā plakātiski, ka viss būs labāk, konkurētspējīgāk, bet konkrēti pa punktiem, apakšjomām un detaļās, kas būs labāk.”
Prānis arī uzsver – kaut rektoru padome ir iesniegusi priekšlikumu, sajūta esot, ka tas tiek ņemts vērā tikai formāli: “Kaut kādā mērā, it kā kaut kas no tā ir ņemts vērā, bet tomēr līdz galam, man šķiet, tās sapratnes nav.”
Tikmēr Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks, Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktors Dmitrijs Stepanovs norāda, ka mākslas augstskolas savu statusu nezaudēšot –
esošajā pārvaldības modeļa redakcijā jau atrunāts, ka mākslas augstskolas ir atsevišķs augstskolu apakštips, kurš varēs turpināt lietot iepriekšējo nosaukumu un tulkojumu angļu valodā.
"Mākslu augstskolas vēlējušās sev mākslu universitāšu statusu, kas neatbilst koncepcijai kopumā, jo universitāte ir augstākās izglītības iestāde, kur ir vismaz 3-5 studiju un zinātnes virzieni, šajās augstskolās vismaz 30% no pamatdarbības ir zinātne un inovācijas. Ņemot vērā, ka tās ir specifiskas augstskolas, tās neatbilst vispārpieņemtam, starptautiskam universitātes institūcijas apzīmējumam,” skaidro Stepanovs.
Viņš arī uzsver, ka Latvija ir pēdējā valsts Eiropas Savienībā, kurā augstskolu pārvaldībā neiesaistās ārējie eksperti. Jaunais modelis nozīmē citu valstu prakses pārņemšanu, ņemot vērā arī OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) un Eiropas Komisijas ieteikumus, un jaunas pārvaldes institūcijas – padomes – veidošanu, kas profesionāli spētu atbildēt tieši par budžeta, stratēģijas un saimnieciskajiem jautājumiem. Tikmēr esošais senāts būtu atbildīgs par akadēmisko pusi.
Stepanovs uzsver, ka reforma nav Eiropas Savienības diktāts, bet gan tendence, kas atbilst labas pārvaldības principam.
Nozares finansējums – “Pandoras lāde”
Finansējuma pieaugums nozarei netiek solīts, jeb – pārfrāzējot izglītības ministres jau reiz teikto – ministrijai nav “Pandoras lādes”, no kurienes paņemt naudu. Reformu rezultātā mainītos tas, kā finansējums tiek augstskolām iedalīts, proti, vērtējot pēc snieguma.
Līdz ar to tiktu izraudzīta augstskola, kurā ieguldītu vairāk un ko virzītu starptautiskai sāncensībai.
Kultūras akadēmijā šādu soli vērtē kā snobismu.
“Vērojot Izglītības un zinātnes ministrijas šī brīža aktivitātes un vērtējot piedāvājumu par augstākās izglītības reformām, jāatzīst, ka augstākajā izglītībā ir vajadzīgas reformas,” komentē Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā Anda Laķe.
“Mēs arī kā mākslas augstskola jūtam ļoti daudzas problēmas, piemēram, docētāju atalgojumu, iespējas dažādiem studentiem studēt, problēmas augstākajā izglītībā ir un tās ir jārisina. Kas arī no mākslu augstskolu viedokļa liekas kuriozs arguments - par to, ka sistēma ir jāreformē, lai vismaz viena augstskola no Latvijas būtu TOP500. Arguments ir nevis risināt tās problēmas, kas patiešām mums šeit ir reālas izglītības un pētniecības laukā, bet ir virzība uz kaut kādu starptautisko, globālo sacensību – mums ir svarīgāk piedalīties globālajā izglītības tirgū, nevis risināt nacionālās, iekšēji šeit specifiskās augstākās izglītības problēmas.”
Mākslas akadēmijas rektors Kaspars Zariņš arī vērš uzmanību uz Latvijas augstskolu konkurētspēju ar kaimiņvalstīm:
“Kāpēc lai students izvēlētos mācīties šeit, ja viņš var aizbraukt pie kaimiņiem, kur viņš var iegūt brīnišķīgas stipendijas – Lietuvā, Igaunijā ir virs 800 eiro mēnesī doktorantiem stipendija, un Somijā ir vēl vairāk. Bet Latvijā mums ir 114 eiro.”
Viņš turpina: “Latvijai hroniski trūkst finansējuma augstākajai izglītībai – finansējums ir 0,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un Somijā ir virziens līdz 4% no IKP. Ja mēs domājam par konkurenci, skaidrs, ka studenti brauks tur, kur saule spīd, kāpēc viņiem jāsēž ielejā.” Viņaprāt, valstij izglītībai jāatvēl tikpat, cik aizsardzībai.
Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībā piekrīt, ka konceptuālo ziņojumu nebūs iespējams pilnvērtīgi realizēt bez papildu bāzes finansējuma, ko nosaka Augstskolu likums un Zinātniskās darbības likums.
Dmitrijs Stepanovs no Izglītības un zinātnes ministrijas skaidro, kā reforma veicinās Latvijas konkurētspēju starptautiskajā izglītības vidē:
“Viens no aspektiem ziņojumā – Latvijā ir ļoti liels augstskolu skaits. Uz vienu miljonu 27 augstākās izglītības iestādes. Turpretī Dānijā un Zviedrijā ir 3, Somijā 7, Igaunijā, Lietuvā 15. Samazinoties augstskolu skaitam, savstarpēji integrējoties, augstskolas saņems lielāku valsts finansējumu.”
Konceptuālais ziņojums izskatīšanai valdībā varētu nonākt 11. februārī
Paralēli pie reformām augstākās izglītības jomā strādāja gan darba grupa Izglītības un zinātnes ministrijā, gan arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Daži no izvēlēto ekspertu uzvārdiem rodami abu komisiju sastāvos.
Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks Dmitrijs Stepanovs skaidro: “Izveidojām ekspertu grupu, kur uzaicinājām nozares profesionāļus, lai palīdzētu mums uzrakstīt šo ziņojumu, izveidotu piedāvājumu, un vienlaikus Saeimas komisijas grupa strādāja pie augstskolu tipoloģijas un pārvaldības jautājumiem.”
Gala redakcijā iestrādāts abās darba grupās secinātais.
Tā esot sagatavota un izsūtīta visiem nozares dalībniekiem. Ja nebūs nopietnu iebildumu, konceptuālo ziņojumu sūtīs uz valdību izskatīšanai.
Plānotais datums, kad konceptuālais ziņojums nonāktu uz valdības galda, ir 11. februāris. Tomēr augstskolas mulsina ātrums, ar kādu iecere tuvojas apstiprinājumam.
Augstskolas norāda uz problēmām reformas izstrādes procesos
JVLMA rektors Guntars Prānis norāda uz šķietamo steigu: “Es domāju, ka mēs šeit neesam vainīgi, ka izglītības jomā 20 gadus nav veiktas nekādas nozīmīgas pārmaiņas. Bet, manuprāt, tas nav iemesls, lai teiktu, ka tagad dažu mēnešu vai nedēļu, dažreiz pat dienu laikā – “lūdzu, ātri sakiet, ko jūs par to domājat, mēs ejam uz priekšu.”
“Pirmatnējai versijai, kas bija 22 lapaspuses, bija doti daži mēneši, bet 65 lapaspušu konceptuālam ziņojumam tikai piecas dienas, tur ir lielākā mūsu baža, vai tur nav kaut kādi zemūdens akmeņi, uz kuriem pēc tam varam paklupt,” pauž Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela.
Iepriekš Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība kritizēja, ka jaunais augstskolu pārvaldības modelis top necaurspīdīgā procesā.
“Sākotnējā redakcija bija ļoti nepārdomāta, apdraudoša. Un varam redzēt šodienas redakcijā, ka ir ņemta vērā KM padotības iestāžu specifika; un tās ir sekas tam, ka nepieaicina profesionāļus.
Ja nebūtu sektors tā asi reaģējis, neieslēgtu visus iespējamos lobija mehānismus, ar ko tas vispār varēja beigties,” uzsver LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga.
Tomēr Dmitrijs Stepanovs no Izglītības un zinātnes ministrijas norāda, ka par reformām augstākajā izglītībā un ārējo ekspertu piesaisti tiekot diskutēts jau vairāk nekā 10 gadus. Iepriekš tikuši izstrādāti priekšlikumi grozījumiem, taču tie tā arī nekad nav akceptēti.
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens arī noliedz, ka būtu steiga: “Par šo jautājumu Saeimas komisija runā vairāk nekā gadu, ministrija – pusgadu. Varam teikt, ka tā ir steiga. Izglītības un zinātnes ministrija ir rīkojusi četrus forumus, viens no tiem notika prezidenta pilī.
Nekādas steigas nav, tas tiek diskutēts, un mēs nevaram to bezgalīgi vilkt garumā.”
Jauno pārvaldības modeli augstskolās cer ieviest jau pēc 2-3 gadiem. Kā norāda Dmitrijs Stepanovs – konceptuālais ziņojums nav tiesību akts. Ar to vēl tiks strādāts vismaz pusgadu.
Vai mākslas augstskolas apvienosies?
Iecerētās reformas ir lielu izmaiņu sākums. Nav izslēgts, ka kādas no augstskolām tuvākajos gados arī apvienos, un tas nozīmē, ka pašreizējā ainava augstākās izglītības jomā nākotnē stipri mainīsies.
Dmitrijs Stepanovs uzsver: “Šeit neiet runa par kādas augstskolas slēgšanu, bet runa tikai par apvienošanu.”
Uz jautājumu, kuras būs pirmās augstskolas, kas varētu apvienoties, Stepanovs atbild: “Viena no vislabākajām metodēm, kā nodrošināt konsolidācijas procesu, ir tad, kad augstskolas pašas nāk ar savu piedāvājumu.”
“Resursus kopā lietojot, viņi būtu ļoti spēcīgi, un mākslas augstskola iegūtu kopā. Mākslas virzieni ir arī citās augstskolās – Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē, RISEBA, kur ir vēl 1,5 tūkstoši mākslas studentu,” piebilst Stepanovs.
Mākslas augstskolu pārstāvji gan skeptiski vērtē iespējamo apvienošanos.
“Vidusskolu līmenī šis apvienojums bija pareizs – kā izdarīja ar Doma skolu, apvienojot ar Rozentāļiem, Dārziņiem, Horeogrāfijas skolu, jo tur bija algu pieaugums cilvēkiem un pārvaldība bija pareizā līmenī.
Bet šeit, administratīvi veidojot pārvaldību no augšas, netiek ņemtas katras nozares īpatnības, un es domāju, ka valstī vispār ir katastrofāla problēma ar pārvaldību, jo funkcionāri un tabuliņu veidotāji ekselī pārvalda valsti, nesaprazdami iekšējo būtību,”
spriež JVLMA asociētais profesors, diriģents Andris Veismanis.
KONTEKSTS:
Augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņas stratēģijā, ko pagājušā gada nogalē prezentēja IZM, piedāvāts gan mainīt iestāžu tipoloģiju, gan arī augstskolās veidot īpašas padomes. Ieceri jau plaši kritizējušas teju visas izglītības nozares organizācijas, īpašas bažas ir divām reģionu universitātēm par iespējamu statusa zaudēšanu pēc ministrijas virzītajām prasībām. Tikmēr jaunie zinātnieki mudina no reformas neatteikties.
Taču Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) jau ņēmusi vērā nozares viedokli un mainījusi universitātes statusa piešķiršanas kritērijus, pieļaujot, ka statusu var saņemt arī tad, ja iestādē ir mazāks studējošo skaits. Ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) skaidroja, ka notiks zinātnisko institūciju izvērtēšana, un, ja būs saņemts augsts novērtējums, studējošo skaita kritēriju neņems vērā.
Arī Ārvalstu investoru padome Latvijā jau iepriekš rosinājusi mainīt Latvijas augstskolu pārvaldības modeli, lai augstskolu stratēģiskajā vadībā iesaistītu ekspertus ar starptautisku pieredzi, darba devēju pārstāvjus, kā arī augstskolu absolventus.
Diskusija par modeļa maiņu bijusi jau iepriekš. Par to runāja arī bijušais nozares ministrs Roberts Ķīlis. Pašlaik diskusija par iespējamām pārmaiņām Latvijas augstskolu pārvaldības modelī aktualizētas līdz ar pretrunīgi vērtētajām LU rektora vēlēšanām un valdības atteikšanos apstiprināt rektora amatā Indriķi Muižnieku.
