Kultūras ļaudis nepagurstoši gadu gadiem turpina atgādināt par koncertzāles akūtu nepieciešamību Latvijas galvaspilsētā, skubinot varas iestādes iespējami ātrāk pieņemt lēmumu par tās būvniecību.
ĪSUMĀ:
- Mūzikas autoritātes uzsver: “Mums vajag koncertzāli!”
- Šābrīža faktiskais rezultāts: auditoru kompānijas ziņojums un riski, kurus valdība nevar uzņemties.
- Arhitekts Andis Sīlis ar mieru samazināt projekta izmaksas.
- Rīgas dome uzskata: projekts uz AB dambja būtu pārāk dārgs.
- Prognožu par koncertzāles būvniecības sākumu šobrīd nav.
Mūzikas autoritātes uzsver: “Mums vajag koncertzāli!”
Septembra sākumā neskaitāmo lūgumu un argumentu sarakstu papildinājis Latvijas mūzikas autoritāšu parakstīts memorands, kas adresēts augstākajām valsts amatpersonām un deputātiem. Uz tā arī komponista Pētera Vaska paraksts. Mierinājumam var teikt, ka pasaulē dārgāko koncertzāli – gandrīz miljardu eiro vērto Elbas filharmoniju - vācieši gaidīja gandrīz 20 gadus.
“Cik varam, mēs, mūziķi, par to cīnāmies un uzrunājam, un visi saka – jā, mēs saprotam, vajag un tā. Un tagad uzrunāto nebūs, mums būs jauna valdība, un, ja skatās, vai kādā no partiju programmām bija prioritāte – nebija jau koncertzāle, jo vienmēr ir jau šī piezemētā retorika – vispirms pabarojiet tautu, mums iedodiet un tad būvējiet tās koncertzāles,” pārdomās dalās komponists Pēteris Vasks.
“Katrā ziņā – es esmu gatavs katru dienu stāvēt kaut kur pie Ministru kabineta vai pie Saeimas ar lielu plakātu – mīļie draugi, mums vajag koncertzāli!” uzsver Vasks.
Šābrīža taustāmais rezultāts: auditoru kompānijas ziņojums un riski, kurus valdība nevar uzņemties
Kopā ar dažādiem redzējumiem un solījumiem vārdu salikums “akustiskā koncertzāle” daudz izskanējis arī priekšvēlēšanu diskusijās. Tomēr ceļš līdz nacionāla mēroga koncertzālei ir gaužām gauss un ērkšķots. Vasaras vidū pēc auditoru veiktās izpētes pielikts punkts iepriekšējam koncertzāles attīstības scenārijam.
Kultūras ministrijas piedāvātais un pirms diviem gadiem valdības atbalstītais modelis – koncertzāli kopā ar konferenču centru par Eiropas fondu naudu būvēt kādā no Rīgas degradētajām teritorijām – izrādījies pārāk riskants, jo koncertnams būtu jāceļ uz privātas zemes un pārāk saspringtos termiņos.
“Mēs sapratām, ja mēs turpinātu šo projektu – sākotnējo ieceri – īstenot, iespējams, ka mēs būtu zaudējuši pilnīgi visu, tajā skaitā arī fondu finansējumu,” komentē Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone.
Tagad līdz 2022. gada beigām pieejamie 23 miljoni Eiropas fondu līdzekļi pārdalīti, lai ieceri sadarbībā ar Rīgas domi varētu īstenot uz pašvaldības zemes, ārpus degradētajām teritorijām. Un kultūras ministrijai līdz 4.decembrim jāsagatavo valdībai jauns piedāvājums. Pagaidām ministrijas priekšlikumu sarakstā ir tie paši varianti, kas valdībai tika piedāvāti jau 2016. gada rudenī.
Divi gadi ir pagājuši, bet pa vidu faktiskais rezultāts ir auditoru kompānijas ziņojums un secinājums par to, ka ir pārāk augsti riski, kurus valdība nevar uzņemties.
Kultūras ministrijā skaidro, ka darba process prasa gan ieguldīt laiku, gan finanšu līdzekļus, saskaņošanu, konceptuālu atbalstu no iesaistītajām pusēm. Lai attīstītu vienu vai otru projekta virzienu, nepieciešams akcepts.
“Saprātīgs saimnieks septiņas reizes nomēra un tikai tad griež, un es domāju, ka koncertzāles būvniecība ir nākotnes simtgades investīcija. Ir jāizvērtē visi plusi un mīnusi, lai valdība pieņemtu konkrētu lēmumu un veiktu investīcijas,” skaidro Vilsone.
Esot arī trešais variants – ja netiek rasts risinājums ne pirmajai, ne otrajai alternatīvai, no nulles jāattīsta kāda trešā iespēja.
Arhitekts Andis Sīlis ar mieru samazināt projekta izmaksas koncertzāles projektam AB dambī
Gada sākumā Kultūras ministrija uzrunājusi arhitektu Andi Sīli, kura koncertzāles projekts uz AB dambja 2006. gadā starptautiskā konkursā tika izraudzīts par labāko, taču 2009. gadā īstenošanai krustu pārvilka krīze. Pēc šī brīža aplēsēm projekts tā laika komplektācijā izmaksātu vismaz 118 miljonus eiro, tāpēc ministrija lūgusi arhitektu pārskatīt projektu un to vienkāršot.
Piemēram, iepriekš bija iecerēts, ka uz AB dambi varētu pārcelties ne tikai Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet arī valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Radio koris un “Sinfonietta Rīga”. Un koncertzālē būtu trīs zāles.
“Mēs varētu to programmu samazināt – atteikties no trīs zālēm un iztikt ar divām zālēm. Atteikties no koncepcijas veidot vīna dārza zāli un atgriezties pie kurpju kastes plānojuma veida. Un samazināt tos kvadrātmetrus līdz kaut kādiem 13 tūkstošiem, tas ir diezgan reāli,” par projekta vienkāršošanas iespēju stāsta Andis Sīlis.
Sīlis uzsver – ja Latvijas sabiedrība, kultūras institūcijas varētu vienoties, pa kuru ceļu ejam, kā arhitekts spētu uzdevumu veikt par nelielu budžetu un rīkoties, cik vien racionāli iespējams.
“Kaut kādā dīvainā veidā es jau tajā laikā spēju iemācīties no Birkerta mocīšanās ar bibliotēku. Ja mēs skatāmies uz 18 000 kvadrātmetriem un 13 000. Bibliotēkai bija tas pats stāsts – sākumā Birkerts to uzzīmēja mazāku, tad sarakstījām visu, ko mēs tur vēlamies, viņš uzzīmēja lielāku, konstatēja, ka tā drausmīgi dārgi maksā, un likām pārzīmēt mazāku,” saka Sīlis.
Sīlis saskata iespēju samazināt kvadrātmetru izmaksu apjomu, nemainot pašu arhitektonisko risinājumu. Viņš gan norāda – šādai kultūras būvei diez vai varētu paredzēt izmaksas, kas mazākas par 2,5 tūkstošiem eiro par kvadrātmetru.
Samazinātais koncertzāles variants izmaksātu no 40 līdz 50 miljoniem eiro.
Sīlis arī uzsver, ka kvadrātmetru izmaksa, piemēram, Ventspilī un Liepājā, diezgan stipri atšķiras – abas ēkas maksā pie 30 miljoniem. Ja Liepājas ''Lielo dzintaru'' uzbūvēja par 2400 eiro kvadrātmetrā, tad Ventspilī izmaksas par kvadrātmetru tuvojas 6000 eiro.
Arhitekts gan arī atzīst: “Nevarētu teikt, ka es pie šī projekta šobrīd strādāju. Man ir sāpīgā pieredze vēl pēc iepriekšējā konkursa – divus gadus strādāju, iztērēju šausmīgi daudz naudas un beigās nesaņēmu ne santīma. Ja darbs kļūs nopietns, tam ir kaut kāda pašizmaksa, un otrreiz darīt to uz sava rēķina neesmu gatavs.”
Jaunums šajā situācijā ir tāds, ka ir diezgan skaidrs – AB dambi pašu varētu rekonstruēt par Eiropas naudas līdzekļiem. Dambja rekonstrukcija atbilst Eiropas Savienības (ES) programmās paredzētajiem kritērijiem finanšu līdzekļu ieguvei, līdz ar to AB dambi varētu rekonstruēt nevis par valsts budžetu, bet gan ES līdzekļiem. “Šobrīd nav iespējams pa to Daugavas krastu pārvietoties normāli, jo AB dambis ir nosacīts strupceļš, un, ja izdotos pa ES naudu uzbūvēt to savienojumu, tad tas kļūtu par savienojamu, zaļu promenādi. Tas nosacīti būtu pirmajā kārtā izdarāms,” uzskata Sīlis.
Iespēja par Eiropas fondu naudu atjaunot dambi un pēc tam nākotnē uz tā, iespējams, būvēt koncertzāli Kultūras ministrijas ieskatā šo projektu noliek konkurētspējīgākā pozīcijā.
“Šajā brīdī, kad ir atjaunota šī ideja, es atļāvos arī kultūras ministrei Nacionālās kultūras padomes sēdē aizrādīt, ka tā šķiet vienkārši bērnišķīga ideja, iedomāties, ka liksim šādu celtni ūdenī. Šajā brīdī tas viss izskatās pēc absolūti koruptīva pasākuma – pēc iespējas apgūt neesošus līdzekļus, lai absolūtā nevietā uzbūvētu šo celtni, kurai trūkst publiskās telpas,” savus uzskatus pauž Rīgas Tehniskās universitātes profesors, arhitekts un arhitektūras teorētiķis Jānis Krastiņš. “Tas nav zemes gabals, tas ir ūdens gabals.”
“Tā jebkurā gadījumā pēc definīcijas ir hidrotehniska būve, bet šajā vietā nepilnu 500 metru attālumā (Daugava ir tieši tik plata) ielikta ūdenī, tātad šī ēka ir jābūvē Daugavas akvatorijā. AB dambi izveidoja kā hidrotehnisku būvi Daugavas gultnes regulēšanai jau 18. gadsimta nogalē. Koncertzāle ir liela kultūras celtne, kurai jebkurā pilsētas auduma vietā vajadzētu būt arī publiskam priekšlaukumam piekļūšanai, tai skaitā arī ar transporta līdzekļiem, ne tikai kājām,” uzsver Krastiņš.
Rīgas dome uzskata: projekts uz AB dambja būtu pārāk dārgs
Arī vietvaras ieskatā projekts uz AB dambja būtu pārāk dārgs un neērts. Kā jau iepriekš izteicies Rīgas vicemērs Andris Ameriks ("Gods kalpot Rīgai"), viņa ieskatā piemērotākā vieta tomēr būtu Skanste, jo AB dambja projekts, kas varētu būt izcils no arhitektūras viedokļa, ir ļoti dārgs – būs jāstiprina dambis, jābūvē klāt jauni pievedceļi un tilti, lai cilvēki tur varētu viegli nokļūt. Pēc vicemēra domām, Skanstes teritorija būtu optimālākā vieta, jo tur top jauna tramvaju līnija, un piekļuve šai vietai ir daudz labāka nekā citur. Otrs piemērotākais variants – Kongresu nama pārbūve, kura, pēc arhitektu aprēķiniem, izmaksātu teju uz pusi mazāk – aptuveni 70 miljonus eiro.
“Pret Kongresu nama pārbūvēšanu es esmu kategoriski, pirmkārt, tas ir maziski no valsts pašcieņas jautājuma, mēs nespējam savā galvaspilsētā uzbūvēt jaunu valstisku simbolu no nulles, bet, otrkārt – tā būtu arī vulgāra, nepiedienīga attieksme pret Kongresu namu kā jau esošu arhitektonisku vērtību,” uzsver arhitektūras apskatnieks Mārtiņš Ķibilds.
“Kāpēc neviens nav novērtējis, ka Kongresu nams pats par sevi, kāds tas šobrīd ir, arī ir ļoti vērtīga agrīno 80. gadu arhitektūras un dizaina liecība? Kāpēc mēs par milzīgām naudām atjaunojam VEF Kultūras pili kā 50., 60. gadu pērli, vai Dailes teātri kā 60., 70. gadu pērli, bet gribam vienkārši brutāli iznīcināt 80. gadu pērli, attiecoties pret to kā pret utilizējamu būvķermeni?” retoriski jautā Ķibilds.
Indra Lūkina, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore, norāda, ka pateikt, kurš projekts labāks, nozīmētu spekulēt. Viņasprāt, nepieciešams ekspertu – ekonomistu, finansistu, pilsētplānošanas speciālistu – viedoklis, lai skaidri varētu izsvērt šo jautājumu.
“Mūzikas profesionāļu uzdevums, manuprāt, ir rūpēties, lai šie profesionālie kritēriji, kas ir nepieciešami akustiskai koncertzālei, lai tiktu ievēroti, lai būtu pareizi projekta veidošanas stadijā viss izdarīts un nepieļautu tās kļūdas, kādas ir bijušas līdz šim, pārējās akustiskās koncertzāles ceļot vai renovējot,” norāda Lūkina.
Savukārt Jānis Krastiņš pieļauj iespēju, ka koncertzāle bagātinātu, piemēram, Uzvaras laukuma telpu. Sīlis savukārt norāda, ka, neatkarīgi no tā, kur koncertzāli nolemj celt, visas ēkas, kas ir augstākas par 3–4 stāviem, tiek būvētas uz milzīga dolomīta slāņa, kas ir visai Rīgai viens un tas pats.
“Tas nozīmē, ka visām ēkām ir jālieto 25–32 m gari pāļi, lai būtu kaut kāds stabils pamats. Zem Daugavas atrodas pilnīgi tas pats slānis,” skaidro Sīlis.
Mārtiņš Ķibilds uzsver: “Es ceru, ka, būvējot uz AB dambja koncertzāli, mēs beidzot kaut ko jēdzīgu varēsim izdarīt Daugavas kreisā krasta un krastmalas infrastruktūras sakārtošanā. Tā ir neizmantota Nacionālās bibliotēkas iespēja. Birkerta projekts pēc būtības nav pabeigts – māja ir uzbūvēta, bet Birkerta projekts ietvēra arī krastmalas atvēršanu publikai. Mēs vēl tagad pie Nacionālās bibliotēkas jēdzīgi nevaram pieiet, un tā krastmala ir mirusi.”
Prognožu par koncertzāles būvniecības sākumu šobrīd nav
Ķibilds arī atgādina, ka patlaban koncertzāles idejai pieejami tikai Eiropas fondu līdzekļi – 23 miljoni eiro, par kuru piešķiršanu vai nepiešķiršanu jāizšķiras valdībai, jo tajā ir arī valsts līdzfinansējums.
Kultūras ministrijā skaidro – Finanšu ministrija ir norādījusi, ka jāmeklē fiskāli neitrāls risinājums, proti, tāds, kas būtiski nepalielina valsts budžeta izdevumus tuvākajā pārskatāmajā periodā.
Risinājums varētu būt ārējs finansējuma avots investīciju veikšanai, kuru pēc tam pakāpeniski valsts atmaksā.
“Vai nu tas atkal ir publiskās privātās partnerības finansēšanas modelis, vai arī tas ir kāds aizņēmums ārējās finanšu institūcijās,” piemērus nosauc Dace Vilsone.
Vai ministrija varētu rēķināties arī ar pašvaldības finansējumu vai aizņēmumu – atbilde ir izvairīga. Tikmēr Kultūras ministrijā cer, ka, īstenojot AB dambja projektu, 2023. gadā Rīgas dome jau varētu ņemt jaunu aizdevumu, jo Mežaparka estrādes rekonstrukcija būs pabeigta.
Savukārt Rīgas dome e-pasta vēstulē pauž savu viedokli: “Likums nosaka, ka pašvaldības var uzņemties ilgtermiņa saistības ne vairāk kā 20% apmērā no kārtējā gada budžeta. Patlaban Rīgas saistības ir 12% apmērā no šīs summas. Pievienojot Mežaparka otrajai kārtai nepieciešamo aizdevuma summu, saistības būs jau aptuveni 16% apmērā. Tas nozīmē, ka, pat gribot, no finansiālā viedokļa raugoties, Rīgas pašvaldība viena pati uzbūvēt koncertzāli nevar. A. Ameriks uzsver, ka pašvaldība ar valdību "ir vienā frontes pusē", un diskusijas iesaistīto institūciju starpā notiek visu laiku.”
Tas, vai valdība izšķirsies par labu projektam uz AB dambja, vai izvēlēsies kādu citu, visticamāk, būs zināms jau šī gada decembra sākumā. Tomēr šobrīd neviens neapņemas izteikt pat visaptuvenākās prognozes, kad varētu tikt likts koncertzāles pamatakmens.
