"Sansusī mūziķu kautiņu" formāts paredz, ka instrumenta veidam, ko spēlē mūziķis, nav izšķirošas nozīmes, jo konkursa kārtībā pēc iesūtītajiem video atlasīti tie mūziķi, kuru tehniskās instrumenta pārvaldīšanas prasmes neizraisa nekādus jautājumus, un pamatprasība būs sacensties skatuves atraktivitātē, muzikālajā asprātībā un mēles asumā. Visus kautiņus vērtēs trīs žūrijas locekļi – mūzikas un skatuves mākslas profesionāļi, kā arī turnīru apmeklētāji. Viņi arī būs tie, kas noteiks, kurš no mūziķiem ir uzvarējis konkrētajā kautiņā un tiek virzīts turnīra nākamajai kārtai.
"Mūziķu kautiņu" turnīru dalībniekiem tiks nodrošināta iespēja apmeklēt nodarbības pie skatuves runas mākslas pedagogiem, lai pieslīpētu oratormākslas prasmes un veicinātu drošāku sajūtu, ne vien spēlējot savu mūzikas instrumentu, bet arī prezentējot sevi kā mākslinieku.
Anna Marta Burve: Kāpēc šiem "kautiņiem" īsti ir jābūt? Kāda ir to filozofija?
Armands Siliņš: Laikam jāsāk ar to, kā tie vispār radās... Savulaik festivālā "Sansusī" vienmēr bija divi bāri – viens bija "Čomskis", otrs – tāds lepnāks, augstākās klases, ar džiniem, ko vadīja Arvis. Un tad bija viens gads, kurā mēs sarunājām: lai bāriem būtu mazliet izdevīgāk, viens ved smago, otrs – vieglo alkoholu. Bet kaut kā tajā komunikācijā [gadījās kļūme], aizmirsu vienam bāram to pateikt. Un no šī pārpratuma radās ideja par kautiņiem. Pēc tam, kad atbraucām uz festivālu, Uldis Trapencieris, ar kuru kopā tolaik ļoti daudz ko domājām par dažādiem formātiem [festivālā], pēkšņi man jautā – paklau, Armand, kā bāri varētu kauties? Es saku – varbūt iedodam pa pianistam, lai kaujas! Tā radās ideja par "Sansusī" kautiņiem.
Otra būtiska lieta, kāpēc tie tika radīti tieši tādā formātā, kādā tie šobrīd ir, – tā ir mana personīgā sajūta par profesionāliem mūziķiem, par to, kā mūziķi komunicē savā starpā, jo sevišķi mēģinājumos vai kādās kopīgās sanākšanās un tamlīdzīgi – kā viens otru velk uz zoba. Muzikālajos kautiņos likās ļoti svarīgi uzsvērt ne tik daudz tehnisko pusi, kas katram no viņiem neapšaubāmi piemīt [augstā līmenī], bet to, ka kaušanās notiek ar asām mēlēm un vārda duncīšiem.
Vai atceries, kurš bija pirmais pāris, kurš kāvās? Atceries pašu pirmo kautiņu?
Pats pirmais bija tad, kad notika pirmais "Sansusī" vakars Rīgā. Manuprāt, tas notika pēc otrā festivāla. Tajā piedalījās Rihards Plešanovs un Mārtiņš Zilberts.
Pieteikumus uz šīgada turnīru jūs gaidījāt līdz 6. jūlijam. Cik daudzi pieteicās, un vai tu vari atklāt, kādi instrumenti piedalīsies?
Instrumenti ir visdažādākie, nav jēgas saukt instrumentu klases, jo ir gan pianisti, gan saksofonists, gan sitēji, gan stīgas – tad ir jāuzskaita viss orķestris. Tajā pašā laikā daudziem saku – tie, kas domājuši par pieteikšanos kautiņiem, bet dažādu iemeslu dēļ to nav izdarījuši, vienmēr var atsūtīt pieteikumus, jo šis jau nebūs vienīgais kautiņu turnīrs – varam sākt jau kolekcionēt dalībniekus arī nākamajiem.
Kāda ir jūsu doma: vai liksiet, piemēram, pianistu ar pianistu kopā, vai arī miksēsiet?
Šī ir viena lieta, ko mēs izmēģinājām pāris reizes, kā tas ir, kad kaujas divi dažādi instrumenti. Protams, ka visloģiskākais vienmēr ir salīdzināt tos, kas ir vienā svara kategorijā, bet ņemot vērā, ka uzsvars tiek likts uz komunikāciju un kas muzikāli mūziķu ieskatā ir tas, ar ko var atbildēt, tas, man liekas, ir daudz interesantāk.
Ar ko mūziķiem būtu jāapbruņojas brīdī, kad viņi kāps uz ringa skatuves?
Viena no būtiskākajām lietām – atmest kautrību un līdzi paņemt nekaunības duncīti.
Kurš ir tavs spilgtākais kautiņu pāris gadu gaitā vai arī spilgtākais kautiņš kaut kādu iemeslu vai atmosfēras dēļ?
Spilgtākais ir un paliek kautiņš, kas notika "Sansusī" vakarā Cēsīs pirms pāris gadiem, kurā piedalījās Agnese Egliņa un Ēvalds Lazarevičs. Tas bija ļoti īsts kautiņš. (Smejas.) No Ēvalda puses tas bija ļoti provokatīvs kautiņš, un emocijas, kas tur aizgāja – tās bija gan publikā, gan pašiem mūziķiem. Tās bija ļoti, ļoti interesantas.
Ko tu vēlētos vēl un vēl dzirdēt un redzēt kautiņos?
Ne tik daudz interesanta ir kombinācija instrumentos, cik kombinācija personībās. Tas ir galvenais.
Mūsu pamatideja bija caur turnīru izkristalizēt tos "kaušļus", kurus mēs vispār nezinām.
Varbūt kaut kādus atklājumus ieviest paši sev. Es pats esmu kāvies divreiz. Līdz ar to, ka
esmu bijis no abām pusēm, zinu, kā tas ir. Teikšu godīgi, tas nav vienkārši. Tas galīgi nav vienkārši! Kad visiem uzstādīju šos noteikumus, likās loģiski – nu, tak izdari!
Patiesībā pats grūtākais mūziķiem, manuprāt, ir sagatavot programmu uz kautiņu, jo tev jābūt gatavam uz lielāku skaņdarbu skaitu, nekā oficiāli paredzēts, kas jānospēlē, jo tu nevari zināt, ko tev pasniegs pretinieks, un tad varbūt kaut kas cits labāk iederas, nekā esi izplānojis. Ja nu vienīgi neesi tāds meistars-manipulators, ka spēj "nomanipulēt" visus pārējos un nospēlēt tā, kā tev vajag.
Bet sanāk tā, ka šis it kā no malas izteikti improvizatoriskais brīdis patiesībā ir iestudēts?
Es teiktu tā, ka ir ļoti jāgatavojas tam. Tas viennozīmīgi. Man bija pieredze:
man bija divi kautiņi, viens bija ar Rihardu Mačanovski, un otrs bija paredzēts kā revanšs Rihardam, bet beigās sanāca [sacensties] ar Kalvi Kalniņu. Teikšu godīgi – kaut kādā mērā zinot pretinieku, var mēģināt izfunktierēt, ko tu varētu likt pretī.
Tieši tāpat Rihards varēja izfunktierēt, ko es varētu dziedāt. Protams, ka es noteikti dziedāšu Dzenīti, Maskatu, un viņš arī uzreiz atrada Maskatu pretī. (Smejas.) Bija pāris lietu, kur viņš taktiski pareizi nospēlēja.
Bet sanāk tā, ka pirms tam abas puses nemaz nesarunājas par to pasākumu?
Tas būtu svarīgi – to nedarīt. (Smejas.) Vienīgā atšķirība, kas noteikti būs turnīrā - kautiņu beigās mēs nekad neziņojām, kurš ir uzvarējis. Katrs jau pats zināja, kurš ir uzvarējis un kurš ne. Vienmēr bija interesanti paklausīties, kāds viedoklis ir publikā un kas ir tie argumenti, kāpēc viņiem licies, ka viens bija labāks, bet otrs sliktāks.
Kā īsti būs turnīrā? Jo jums tur ir naudas balvas...
Turnīra pamatideja bija beidzot – pirmo reizi pa visiem šiem gadiem – noskaidrot lielāko "kausli". Kā Uldis teica – viņam būs tiesības vēlāk veselu gadu staigāt un visiem izziņot, ka viņš ir lielākais "Sansusī" kautiņu kauslis.
Būs arī kāds kronis?
(Smejas.) Nezinu, vai būs kronis, bet būs dažādas balviņas.
Tā ideja ir tāda, ka tas ir kā kārtīgs turnīrs, kur ir vairākas kārtas un ar katru kārtu arvien mazāk, mazāk dalībnieku, kuri aiziet līdz finālam, un finālā ir divi galvenie, kuri dala šīs balvas, kas tiek piešķirtas.
Un kā viena no balvām – mums bija interesanti pašiem piedāvāt to, ka nākamajā gadā "Sansusī" festivālā būs iespēja spēlēt savu programmu pēc izvēles. Šoreiz noteikti būs žūrija – līdz šim mēs nekad to neesam darījuši. Bet šoreiz būs žūrija, kas sastāvēs no trim cilvēkiem: divi būs uzaicināti – viens būs mūziķis, viens visdrīzāk būs skatuves profesionālis, bet trešais... Mums ir paredzēts, ka tas būs skatītājs, kurš tiks izlozēts.
Kādā veidā skatītāji var pieteikties uz potenciālo žūrijas darbu?
Nākot uz kautiņu, varēs pieteikties – savā veidā tas tiks izlozēts, kurš no skatītājiem būs žūrijā. Tas paredzēts katru trešdienu, izņemot augusta vidējās trešdienas, jo tad mums ir "Sansusī". Būs līdz pat septembrim, oktobrim.
