5. martā Latgales vēstniecībā "Gors" un LTV1 tiešraidē notiks Latgaliešu kultūras gada balvas "Boņuks 2021" pasniegšanas ceremonija. Kādu laiku Edīte Husare bijusi "Boņuka" rīkotāju komandā, bet nu jau var justies kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo šogad viņu var saistīt vismaz ar četrām nominācijām.
Orests Silabriedis: Kas īsti ir lakuga.lv? Pastāsti tiem, kuri līdz šim to vēl nav īsti pamanījuši, nekad nav atšķīruši vai arī kuriem vienkārši bail kaut ko lasīt latgaliski...
Edīte Husare: Ja tā vienkārši teiktu, tad – ja gribas atrast ceļu uz to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā, tad noteikti tas ceļš ir jāsāk caur portālu lakuga.lv jeb Latgaliešu kultūras ziņu portālu. Mūsu uzdevums un misija ir latgaliski stāstīt un dokumentēt to, kas šobrīd notiek latgaliskajā kultūrā ne tikai Latgalē, bet arī visur citur pasaulē. Lakuga.lv ir arī tā vieta, kur katru dienu var lasīt latgaliski un pašiem varbūt arī iemācīties kaut ko latgaliski.
Iemācīties, vienkārši lasot?
Vismaz mēģināt sākt uztvert. Bet mēs arī cenšamies šeit likt valodas pamācības uzdevumus, pievērst uzmanību tādām lietām. Ja ir kāds izglītojošais raksts par valodu, turpat blakus liekam testu, lai pārbaudītu savas tikko iegūtās zināšanas.
Mūsu darbs neaprobežojas tikai ar ziņu gatavošanu un to stāstīšanu tālāk: sadarbībā ar Latvijas Radio reizi gadā izskan Pasaules diktāts latgaliešu valodā.
Ir arī akcija "Latgaliešu valodai draudzīga vieta", ko arī cenšamies iedzīvināt, lai arī paši latgalieši ne tikai Latgalē, bet arī citur lepojas, ka te ir vieta, kur var runāt un sazināties latgaliski. Arī Latvijas Radio noteikti ir latgaliešu valodai draudzīga vieta, jo te skan vairāki raidījumi latgaliski, tā ka
mūsu darbošanās ikdienā ir tā vārdā, lai latgaliskais būtu ikdienas lietojumā – lai nav tā, ka latgaliski var runāt tikai reizi nedēļā, kaut kur aizejot.
Bet Lakuga.lv ir vieta, kur katru dienu var kaut ko jaunu uzzināt.
Tātad – kur latgaliešu valoda elpo dabiski. Kas ir valodas standarts, ko esat pieņēmuši par savu literāro pamatu?
Esam pieņēmuši to, kas šobrīd noteikts valstī – 2007. gadā pieņemti mūsdienu latgaliešu rakstu valodas noteikumi, un pie tiem mēs arī pieturamies. Protams, nav nevienam noslēpums, ka ir arī daļa latgaliskās sabiedrības, kas atbalsta vēl iepriekšējos noteikumus, kas tikuši pieņemti 1929. gadā, bet valoda gājusi uz priekšu, un arī tajos noteikumos, kas bija pieņemti 1929. gadā, bija idejas, ko līdz galam īstenoja valodnieki mūsdienās.
Šobrīd ir tāda situācija, ka mūsdienu latgaliešu rakstu valodas jautājumus var iemācīties kursos, semināros, bet skolā to diemžēl iemācīties nevar.
Lai gan arī jau iepriekšējo formu nekur tā īsti nevar iemācīties – tikai pašmācības ceļā.
Varbūt ir vērts pastāstīt, ka arī tu, kaut augi īsteni latgaliskā vidē, latgaliešu valodu tā īsti tomēr mācījies vēlāk, vai ne?
Jā, un tā ir viena no Latgales bēdām, kas manā gadījumā gan beigās pavērsusies par manu pašas prieku, jo bija tāda diezgan standarta situācija:
vecāki, kuri savā starpā runā latgaliski, vecvecāki, kuri visi runā latgaliski, ar bērniem tomēr izvēlas runāt literārajā latviešu valodā ar labu domu – lai dzīvē viss labāk izdodas, lai skolā neviens nesmejas.
Bet manā gadījumā aizraušanās ar latgalisko bijusi vienmēr – vienkārši katru dienu esmu dzirdējusi šo valodu, un apzināti pati sākusi tai pievērsties, pati arī saņēmusi drosmi runāt un mācīties vairāk.
Pie kā tu mācījies?
Viss sākās Latvijas Universitātē, kur savulaik bija tāds C daļas kurss – mūsdienu latgaliešu rakstu valoda pie profesores Lidijas Leikumas. Manā gadījumā tas bija "portāls" uz Latgali un latgalisko. Uzzināju, ka ir tāda biedrība "Latgolys Studentu centrs", kas ir arī īpašnieks portālam Lakuga.lv, un ir tik daudzas citas lietas latgaliski. Man kā no Ziemeļlatgales nākušai, apskatoties savus pirmos darbus, jāsecina – tik skaisti esmu rakstījusi Ziemeļlatgales variantā, kas ļoti atšķiras no literārās valodas, un šobrīd es vairs nevarētu tā pierakstīt. Visa mana dzīve tālāk tā arī ievirzījās – piedaloties latgaliskās kultūras procesā.
Ir vērts atgādināt, kas ir Lidija Leikuma, šī iedvesmojošā sieva? Viņa ir viena tiešām spēcīga lokomotīve.
Jā, Lidija Leikuma ir profesore Latvijas Universitātē, un tieši šobrīd noslēdzies viens pamatīgs darbs – viņa ar studentiem savulaik daudz brauca uz Sibīriju pie turienes latgaliešiem, un Folkloras krātuves digitālajā arhīvā garamantas.lv šobrīd ir pieejams Sibīrijas ekspedīciju materiāls, kur var paklausīties un redzēt, kādi ir tie latgalieši, kuri pirms vairāk nekā simt gadiem devās uz Sibīriju labākas dzīves meklējumos. Tobrīd zemes Latgalē nebija, toties iespēja pie tādas tikt bija Sibīrijā.
Pateicoties Lidijai Leikumai, izauguši jauni valodnieki, arī es, pateicoties viņai, esmu aizrāvusies ar latgalisko, tā ka viņa tiešām ir viens no balstiem un pamatiem, kas tur rūpi par latgaliešu valodu –
lai tā būtu mūsdienīga, bet reizē arī neaizmirstu, kas ir latgaliešu valodas pamati, ar ko latgaliešu rakstu valoda atšķiras no latviešu literārās valodas.
Kā ir ar "Boņuku"? Kādu laiku tu biji tajā pusē, kas to rīko, bet tagad esi tajā pusē, kurā jau jūties kā nopelniem bagātā Latgales kultūras darbiniece, jo faktiski tevi var saistīt vismaz ar četrām nominācijām, vai ne?
Nu gan pateici... Balva "Boņuks" aizvien bijusi ļoti spilgta manas dzīves sastāvdaļa, un arī šobrīd nekur tālu no tās neesmu aizgājusi: portāls lakuga.lv sadarbībā ar Latvijas sabiedrisko mediju LSM.lv arī pagājušogad rīkoja skatītāju balvu – balsošanu par skatītāju simpātiju, un to darīsim arī šogad. Tā ka turpat vien, stāstot par "Boņuka" nominantiem un uzvarētājiem, mēs arī esam.
Bet par tām četrām nominācijām – pirmkārt, saistībā ar lakuga.lv.
Jā, gan paša portāla aktivitātes, gan arī tas, ka pagājušā gadā pirmoreiz mēģinājām video formātā izstāstīt, kas tāds īpašs latgaliskajā kultūrā noticis konkrētajā mēnesī – mums bija latgaliskās kultūras ziņas. Vēl divas nominācijas saistāmas ar sadarbības projektiem kopā ar Latvijas Radio. Pirmkārt, Ilzes Spergas stāstu krājuma "Dzeiveiba" radio lasījumi, kur man bija tas gods būt projekta vadītājai. Tiešām prieks par šo darbu, jo pirmo reizi pasaules vēsturē veselu nedēļu piecas dienas pēc kārtas Latvijas Radio 1 ēterā skanēja stunda latgaliski!
Laikam jau arī nebija grūti izvēlēties, kas varētu lasīt, vai ne?
Jā, diemžēl nebija grūti, jo nav nemaz tik daudz profesionālu aktieru ar īstu latgaliešu valodu. Mums bija prieks, ka Inga Misāne-Grasberga bija gatava lēkt šajā piedzīvojumā un arī pati pēc tam bija priecīga, ka ļāvusies. Vēl viens sadarbības projekts ar Latvijas Radio man pašai personīgi ir mūsdienu latgaliešu literatūras raidieraksts "Puslopys".
Kas īsti ir puslopys?
Lappuses!
Bet kāpēc jāapvērš otrādi?
Lūk, to es nemācēšu izskaidrot, bet man patīk šī vārda skanējums. Tā ka tās vienkārši ir lappuses. Tas ir tas, kur mēs mēģinām ar Latvijas Radio Latgales multimediju studijas kolēģiem stāstīt tālāk – caur latgaliešu rakstītāju stāstiem paskatīties uz to, kas notiek šobrīd mūsdienu latgaliešu literatūrā.
Vēl viens mans personīgais prieks, ka Ilze Sperga, viena no šībrīža aktīvākajām latgaliskajām literātēm, man iedeva lapiņas ar pirms desmit gadiem krāsainiem flomasteriem uzrakstītiem dzejoļiem un teica – ja nu "Lakugai" vajag, tad droši var izmantot.
Mani nelika mierā doma, ka vēl var kaut ko izdomāt un ka ne tikai latgaliešu bērni būtu pelnījuši uzzināt ko vairāk par valodas dažādību, un iepriekšējā gadā izdevās īstenot ideju par dzejoļu grāmatu bērniem "Vuškeņa iz pļovys" jeb "Aitiņa pļavā". Arī ar to man nebija gana – likās, ka to vajadzētu iedzīvināt vēl kaut kā citādi, un tad Kristaps Rasims ar saviem bērniem jeb grupu "Rupuči" iedziedāja septiņas dziesmas ar Ilzes Spergas dzejoļiem.
Un kas ir "rupucis"?
Krupis! Tas latgaliešiem ir viens no skarbākajiem vārdiem, bet... tāds mīlīgi skarbs.
Ir vēl viens vīrs – Arnis Slobožaņins, kurš arī ir vairākās nominācijās.
Jā, sadarbojamies tajās pašās "Puslopys", mums ir tas gods kopā iepazīstināt ar latgaliešu literatūru – viņš ir aktīvs, darbīgs mūziķis, viens no Latgales aktīvajiem cilvēkiem.
Jā, un vēl no savas puses noteikti gribētu uzsvērt aplikācijas "Waze" ierunāšanu latgaliešu valodā.
Jā, protams! Šis ir arī viens no maniem mīļākajiem nominantiem, jo mani pašu sajūsmina un priecē tās lietas, kas ienāk ikdienā.
Par "Waze" ļoti daudz dzirdēts no pārnovadniekiem, kuri to izmanto un ar prieku brauc pēc latgaliskajām norādēm –
pat tādi, kuri nekad pirms tam nav izmantojuši šo navigācijas aplikāciju, tagad labprāt to dara.
Mūsu sarunā nevarēsim aplūkot visus trīsdesmit nominantus, bet noteikti jāpiemin Anneles Slišānes stāsti jeb "Tuoraga stuosti" – ļoti, ļoti simpātisks krājums!
Un jāpiezīmē arī, ka Latvijas Radio mājaslapā sadarbībā ar Latvijas Radio Latgales studiju audiostāstos pārtapuši Anneles "100 deči Latvijai", kas noklausāmi gan Latvijas Radio mājaslapā, gan raidierakstu vietās.
Jā, mēs varam saprast, ka deķus var uzaust no gundegām vai no nātrēm, bet ja no velosipēdu riepām...
Un no plastmasiņām, ar kurām aiztaisa maizes maisiņus!
Annele ir apbrīnojama. Man šķiet, ka ir tie cilvēki, kuri lai ko darītu, viņiem padodas un izdodas atrast koncepciju un stāstu, un Annele ir viens no tiem.
Gribas uzteikt folkloras kopas "Vīteri" videostāstu "Teika par Rēzeknes Rozi". Neiedomājami asprātīgs. Rāms, bet reizē sprigans vēstījums.
Man prieks par "Vīteriem"! Pandēmijas laiks divās daļās sadalīja arī darbīgos kolektīvus – bija tādi, kuri aplaida rokas, sak, neko mēs nevaram darīt, un ir tādi, kas saka – mēs atradīsim jaunus ceļus, un "Vīteri" ir tieši tādi – jebkurā gadījumā atradīs jaunus ceļus, kā turpināt savu radošo darbību.
Protams, nominantu vidū ir arī vēl citas ar Upīti saistītas lietas – piemēram, latgaliešu mīlas dzejas dziesmu festivāls "Upītes ābeļdārzs".
Ir vēl viens jaunums – pirmā izlaušanās istaba latgaliski "Pīci panti". Arī tā ir Upītē, tāpat kā Annele un vēl citas lietas: Ziemeļlatgale un Upīte ir vareni pacentušies pērnajā gadā.
Prieks arī par Mārtiņa Eihes izrādi "Mans kaimiņš ebrejs", ka arī tā pelnīti iekļuvusi nominantu skaitā. Vēl Valentīns Lukaševičs ar dzejoļu krājumu "Pādi navā svāti" un Oskara Seiksta dzejas un īsprozas krājums "Vokora vuordi draugim". Un kur nu vēl Marijas Dzeislas dzejoļu krājums "Vysta smierts" un Latvija starptautiskajā keramikas biennālē un Martinsona balva. Bet, Edīt, vai tu varētu pastāstīt Latvijas Radio 3 klausītājiem par savu vakardienas sarunu?
Vakar man bija tā laime, prieks un iespēja, pateicoties tev, satikties ar komponistes Evijas Skuķes vecmāmiņu, kura ir operdziedātāja Anna Šņukute, kura atkal dzīvo Latgalē. Šis stāsts par meiteni, kura varbūt pat nekad nebija sapņojusi kļūt par operdziedātāju, bet ar savu centību to panākusi. Kad es viņai prasīju, vai opera bija viņas sapnis, viņa saka – nē, noteikti nebija. Viņas sapnis bija dziedāt. Un tie dzīves veiksmīgie pavērsieni, novērtējot viņas darbu un arī talantu, aizveda viņu līdz operas skatuvei, kur viņa gandrīz 30 gadus bija arī operas soliste un paralēli darīja vēl daudzas citas lietas latgaliski – vēl tajos laikos, kad tas varbūt nemaz nebija tik populāri. Man tiešām bija prieks izzināt Annas Šņukutes stāstu.
