Šā gada pavasarī par godu Andryva Jūrdža 175 gadu jubilejai, izmantojot Andryva Jūrdža tekstu, tapa mūziķa Arņa Slobožaņina dziesma “Leiču, leiču”. Mūziķis Arnis Slobožaņins būs arī viens no tiem, kas piedalīsies uzvedumā “Suprātka Kuorklinīkūs jeb Andryvam Jūrdžam – 175”, būs gan kā mūziķis, gan aktieris. Uzvedumā piedalīsies arī Nautrēnu pagasta pašdarbnieku kolektīvi, skolēni, postfolkloras grupa “Rikši” un dziesminieks Vinsents Kūkojs.
Pievēršoties koncertuzveduma nosaukumam, nedzirdētāks vārds ir “suprātka”. Tas ir sens latgaliešu vārds, kas apzīmē kopā sanākšanu, darot kopīgus darbus vai atzīmējot zīmīgus notikumu. Šoreiz iemesls, kādēļ cilvēki nāk kopā, ir Andryvs Jūrdžs.
Koncertuzveduma scenārija autore, dzejniece Anna Rancāne, kurai dzimtā puse ir Rogovka, stāsta: “Mēs Rogovkā esam pieraduši pie Andryva Jūrdža, Pītera Miglinīka, mēs par viņiem zinām jau no mazām dienām ļoti daudz, jo es vidusskolu pabeidzu pagājušā gadsimta 80. gados, bet jau tolaik literatūras kabinetā bija viņu bildes, mēs to zinājām un man likās, ka man nav nekā jauna, ko varētu pateikt, un ka citi to noteikti arī zina.
Bet tad es pārliecinājos, ka citi par viņiem neko daudz nezina, un gribēju paskatīties no tādas drusku neparastākas puses, kāds bija Jūrdža mūžs.
Ka viņš bija ikdienas cilvēks, darīja savu ikdienas darbu, bija zemnieks, bija daudzbērnu tēvs, viņam bija ģimene, viņam bija visādas rūpes, arī naudas trūkums, kā ikvienam no mums, bet viņš vēl arī rakstīja. Kāpēc viņš to darīja?”
Andryvs Jūrdžs jeb Andrievs Jurdžs dzīvoja Zaļmuižas, tagadējā Nautrēnu pagasta, Korklinīkūs, bija zemnieks, kas drukas aizlieguma laikā pārrakstīja grāmatas, kurām bija liela nozīme vietējo cilvēku izglītošanā. Andryvs Jūrdžs apkopoja arī vietējo folkloru, pierakstot sakāmvārdus, ticējumus, novērojumus, rakstīja arī orģināldzejoļus.
Arī mūsdienās Nautrēnu pagastā dzīvo Jūrdža dzimtas pēcteči. Latvijas Radio raidījumā “Kolnasāta” intervijā ar Andryva Jūrdža mazmazmazbērniem Arni Jurdžu un Intu Mangulsoni, Inta Mangulsone stāsta:
“Viņš rakstīja, viņš rakstīja latgaliešu drukas aizlieguma laikā, līdz ar to mēs varam uzskatīt, ka viņš ir latgaliešu valodas Prometejs, aizstāvis, var pielīdzināt pat Baronam.”
“Ko man tēvs agrāk ir stāstījis par Andrievu – vienmēr uzsvēra, ka viņš rakstīja pie skalu gaismas, viņš rakstīja pamācības pārējiem kaimiņiem, zemniekiem, viņš mācīja viņus lasīt,” stāsta Arnis Jurdžs.
Traģiski, ka mūža nogalē Andryvs Jūrdžs, dodot citiem gara gaismu, pats to pazaudēja, kļūstot akls.
Andryvs Jūrdžs, darot vairāk par savām ikdienas rūpēm, nesaudzēja sevi. Anna Rancāne stāsta par Jūrdža personību: “Uzdrošināšanās nebūt kā visiem pārējiem, kaut kur paskatīties tālāk, vairāk, dziļāk. Un man liekas, ka viņš bija garīgi bagāts cilvēks, gan dziļi reliģiozs, bet viņš prata paskatīties ne tikai no ikdienas baznīcā iešanas, bet plašāk, jo viņš bija filozofs, tautas filozofs, kas prata formulēt savu domu, viņam bija laba humora izjūta, to jūt arī viņa rakstos, aforismos.
Daudz ko mēs varētu no viņa mācīties un paskatīties paši uz sevi, vai mēs esam tikai savā šaurajā ikdienas lauciņā, vai mēs mēģinām vairāk izdarīt, paskatīties tālāk.”
4. septembra pasākumā tiks prezentēta arī Jāņa Cibuļska grāmata par Andryvu Jūrdžu. Izdevums izdots divās valodās – latgaliešu un angļu. Pasākums būs vērojams arī tiešraidē Latgaliešu kultūras ziņu portāla lakuga.lv “Facebook” kontā.
